Ancio kauja, ko dēvē arī par operāciju "Šingls" (1944. gada 22. janvāris), bija sabiedroto jūras desants Itālijas kampaņā pret vācu spēkiem pie Ancio un Nettuno, Itālijā. Galvenais mērķis bija apiet Ziemas līniju (Gustava līniju), mazināt spiedienu uz fronti pie Kasīno un atvērt ceļu uz Romu, lai paātrinātu Itālijas atbrīvošanu.
Fons un plāns
Operāciju vadīja amerikāņu ģenerālmajors Džons P. Lūkass (John P. Lucas). Plāns paredzēja ātru, pārsteiguma rakstura desantu purvainā piekrastes rajonā, kur vāciešiem nebija spēcīgu aizsardzības līniju. Sabiedroto komandai cerībā bija, ka desants piespiedīs vāciešus pārdalīt spēkus un atvieglos uzbrukumu Ziemas līnijai uz austrumiem.
Desants un pirmās dienas
Desants 22. janvārī kopumā izdevās pārsteigt vāciešus. Sabiedrotie ieguva plašu pludmales galviņu un pat varēja tuvojas Romas virzienam. Tomēr komandieris Lūkass bija piesardzīgs — viņš koncentrēja spēkus piekrastē, lai nostiprinātu izkraušanas pozīcijas, nevis tūlītēji veica strauju dziļāku virzību uz iekšu. Šī lēnā rīcība deva laiku vāciešiem organizēt pretdarbību.
Vācu reakcija, terēns un grūtības
Vācu komandieri, kuru vadību Itālijā pārraudzīja feldmaršals Alberts Keserlings (Albert Kesselring), ātri atgrieza spēkus no apkārtnes un sāka smagus pretuzbrukumus. Vietējie apstākļi — purvains, bieži appludināts krasts, sliktas ceļu un laika apstākļu sekas — ievērojami apgrūtināja sabiedroto manevrus un piegādes. Vācieši izvietoja lielgabalus ap pludmali un izmantoja arī appludināšanu, ielaistot sālsūdeni, lai traucētu sabiedroto pārvietošanos.
Stagnācija un smagas kaujas
Pēc sākotnējā desanta izveidojās ilgstošs, smags un bieži asiņains kauju periods — tā dēvētā Ancio pludmales galviņa. Sabiedrotie mēnešiem ilgi cīnījās par paplašināšanos no pludmales, bet vācieši, atsvešinot papildspēkus piefrontē, spēja noturēt fronti un īslaicīgi izolēt galviņu. Gan piekrastē, gan aiz tās notika ilgstošas pozīciju kaujas ar augstiem zaudējumiem no abām pusēm.
Pārbīde maijā un sekojošais iznākums
Sabiedroto galvenā virzība Itālijā — īpaši koordinēta ofensīva pret Ziemas līniju (Operation Diadem) — maijā radīja spiedienu visā frontē. Pēc ilgstošām kaujām un spiediena palielināšanās sabiedrotajiem beidzot izdevās maijā pārrāvums no Ancio pludmales galviņas, ļaujot savienoties ar centrālajiem spēkiem. Sabiedrotie virzījās uz ziemeļrietumiem un Roma tika atbrīvota 4. jūnijā.
Sekas un nozīme
Ancio kampaņa bija gan taktiska, gan politiska mācība. Lai gan sākotnējie sabiedroto panākumi tika nedaudz izniekoti piesardzīgas rīcības dēļ, desants piespieda vāciešus atkārtoti izvietot rezerves, un galu galā tas atviegloja spiedienu uz Gustav līniju. Pēc Romas zaudēšanas vācu Desmitā armija varēja atkāpties uz ziemeļiem un sagatavoties aizsardzībai Gotiskajā līnijā, pagarinot Itālijas karadarbību vēlām mēnešiem.
Cilvēkresursu un civilās sekas
Kaujas prasīja daudz cilvēku upurus un radīja plašu postījumu abās pusēs; daudz karavīru tika ievainoti vai krita kaujā, un arī vietējā iedzīvotāju situācija bija grūta sakarā ar intensīvu bombardēšanu, evakuācijām un sliktajiem laika apstākļiem. Sabiedrotajiem galu galā izdevās nostiprināt un paplašināt pozīcijas, taču tas notika par augstu cenu.
Mācības
Ancio kauja demonstrēja, cik svarīga ir ātra un izlēmīga rīcība pēc desanta izveides, kā arī spēcīga pretinieka mobilitāte un spēju izmantot vietējo terēnu. Tā arī parādīja, ka desanta veiksmīga izkraušana nenodrošina automātisku dziļo nacionālo un stratēģisko mērķu sasniegšanu bez turpmākas agresīvas rīcības un labas sadarbības ar citiem frontes virzieniem.
Operācija "Šingls" paliek nozīmīgs piemērs otrā pasaules kara desantu un kombinēto operāciju sarežģītībai — gan tehniskajā izpildījumā, gan politiskajā un militārajā lēmumu pieņemšanā.
