Fulfordas kauja 1066: vikingu uzvara pie Jorkas (Haralds Hardrada)

Fulfordas kauja notika 1066. gada 20. septembrī netālu no Jorkas, pie ciemata Fulfordas, gar Ouse upes (mūsdienu Anglijas ziemeļaustrumos). Kaujā saskārās vikingu iebrucēji un angļu grāfu spēki. No vikingu puses cīnījās Norvēģijas karalis Haralds III (Haralds Hardrada (sennorvēģu valodā, kas nozīmē "ciets valdnieks")) kopā ar savu angļu sabiedroto Tostigu Godvinsonu. Otrā pusē stājās divi angļu grāfi — Edvīns (Edwin) un Morkars (Morcar). Tostigs bija Anglijas karaļa Harolda Godvinsona brālis, kas iepriekš bija pazudis trimdā pēc konflikta ar vietējajām varām; viens no kaujas iemesliem bija tas, ka grāfs Morkars bija nomainījis Tostigu Nortumbrijas grāfa amatā.

Fons

1066. gadā Anglija bija politiski nemierīga — pēc Edvarda Bekunga nāves vairākas puses pretendēja uz valsts troni. Haralds Hardrada, kurš tiecās paplašināt savas ietekmes robežas, sadarbojās ar Tostigu, kura attiecības ar brāli karali Haraldu Godvinsonu bija bojātas, un devās uz Angliju, izliekoties par iespējamu lielas daļas ziemeļu apgabalu atbrīvotāju. Vikingu flote izkāpa pie Jorkas, un galvenais sadursmes punkts izveidojās Fulfordas apkārtnē, kur angļu grāfi centās apturēt iebrucējus pirms to ieiešanas pilsētā.

Kaujas gaita

Precīzi spēku skaitļi nav zināmi un vēsturiskie avoti sniedz atšķirīgus aprakstus, taču parasti uzskata, ka vikingu armija bija labi bruņota un pieredzējusi. Kaujas laukā abi pretinieki izmantoja tolaik ierastās taktikas — vikingu aizsardzības svecīšu (shield wall) līniju un angļu vietējo zemeslevu, iespējams, kopā ar profesionāliem karavīriem (housecarls). Angļi mēģināja nošķirt vikingu pozīcijas un pārraut viņu aizsargmūri, taču vikingu rīcība, labāka pozicionēšanās un, iespējams, flangu uzbrukumi lika angļiem atkāpties.

Kauja notika uz nelīdzenas, vietām purvainas zemes pie upes, kas ietekmēja abu pusju manevrēšanu. Pēc cīņas Edvīns un Morkars spēja izdzīvot, taču tika spiesti atkāpties. Jorka pēc neveiksmes ātri padevās norvēģiem — pilsēta tika nodota vikingu kontrolē, un Haralds ieguva gan bagātības, gan izdevības nostiprināties ziemeļos.

Sekas

Fulfordas uzvara nodrošināja īslaicīgu norvēģu kontroli pār Jorku, taču tai bija arī tālejošas sekas. Ziņas par norvēģu iebrukumu un Jorkas kritumu sasniedza dienvidus, un Anglijas karaļa Harolda Godvinsona spēki steidzīgi devās uz ziemeļiem, lai kļūdu labotu. Piektais dienā pēc Fulfordas kaujas, 25. septembrī, pie Stamfordbridžas (Stamford Bridge) Harolds nokļuva pretī pašu Haraldam Hardradam un Tostigam, izcīnot smagu, bet gala uzvaru, kurā Hardrada un Tostigs gāja bojā.

Tomēr šie notikumi izsmēla angļu resursus un nogalināja laiku un spēkus, kas citādi būtu varējuši tikt veltīti pret nākamo iebrukumu no Normandijas vadībā Viljama I (Viljama Normandieša). Mazāk nekā mēnesi pēc Stamfordbridžas, 14. oktobrī, notika lēmumcīņas kauja pie Heistingsas (Hastings), kurā Viljams sakāva Haroldu — tas izmainīja Anglijas vēstures gaitu.

Nozīme

• Fulfordas kauja apliecināja, cik trausla bija Anglijas iekšpolitiskā situācija 1066. gadā.
• Tā deva īslaicīgu norvēģu kontroli pār Jorku, bet arī izraisīja ātru un izsmēlušu angļu reakciju, kas varēja ietekmēt turpmāko karaspēka sagatavotību pret normandiešiem.
• Notikumu kopums — Tostiga rīcība, Fulforda un Stamfordbridža — bija svarīgas ķēdes posmi, kas noveda pie Normandieša iekarojuma.

Kopumā Fulfordas kauja bija nozīmīgs, lai gan īslaicīgs, vikingu panākums 1066. gadā, kas iezīmēja pēdējo lielo skandināvu militāro iesaisti Anglijā pirms tās pilnīgas pārveidošanās pēc Normandiešu iekarošanas.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds bija Fulfordas kaujas datums?

J: Kas bija abas puses šajā kaujā?

J: Kur notika šī kauja?

J: Kas uzvarēja Fulfordas kaujā?

J: Kas notika pēc tam, kad Jorka padevās norvēģiem?

J: Kāpēc grāfs Morkars nomainīja Tostigu Nortumbrijas grāfa amatā?

Meklēt pēc burta