Bēthovena Simfonija Nr.6 "Pastorāle" (F-dur, op.68) — pārskats

Bēthovena Simfonija Nr.6 "Pastorāle" (F-dur, op.68) — detalizēts pārskats par rašanos, piecām daļām, putnu motīviem un dramatisko vētras noslēgumu.

Simfonija Nr. 6 F-dur, op. 68 (Pastorāle) ir Ludviga van Bēthovena simfonija, kas radīta kā mūzikas attēlojums laukiem un dabas noskaņām. Simfonijas skices komponists sāka veidot 1806. gadā, un to pabeidza 1808. gadā Heiligenštates ciematā uz ziemeļrietumiem no Vīnē. Pirmatskaņojums notika Vīnē, Austrijā, 1808. gada 22. decembrī Theater an der Wien koncertā, kurā kopā ar šo Pastorāli tika atskaņotas arī 5. simfonija c-moll, Klavierkoncerts Nr. 4 G-dur, "Ah! perfido!" un fragmenti no 1807. gada Mises C mažorā.

Konceptuālais fons

Bēthovens šai simfonijai piešķīris programmatisku raksturu — viņš norādīja katras daļas nosaukumus (piem., "Priecīgas sajūtas, ierodoties laukos", "Pie strauta" u. c.) un sievišķi paskaidroja, ka simfonija ir “vairāk izjūtas izteikšana nekā attēlošana” (vācu: "Mehr Ausdruck der Empfindung als Malerei"). Tādējādi Pastorāle mēģina atainot ne tikai ainavas detaļas, bet galvenokārt komponista emocionālo attieksmi pret dabu.

Orķestrācija un laiks

Simfonija rakstīta klasiskam orķestrim; parasti tās izpildījumā izmanto:

• fleitas (2),
• obojas (2),
• klarnetes (2),
• fagotus (2),
• ragi (2),
• trumpetes (2),
• timpāni,
• stīgu grupu — vijoles, altus, čellos un kontrabasi.

Vidējais izpildījuma laiks ir apmēram 35–45 minūtes, atkarībā no tempa izvēles un interpretācijas.

Daļu pārskats un apraksts

Simfonijā ir piecas daļas; Bēthovens tās nosauca, norādot skaņdarba programmatisko shēmu. Daļu secība un īss apraksts:

• I. Allegro ma non troppo — "Priecīgas sajūtas, ierodoties laukos". Šī atklājošā daļa ir tuvāka sonātes formai; tā ir klusa, rāma un līksma, atspoguļojot pastaigu pa laukiem un vispārēju labvēlīgu noskaņu.
• II. Andante molto mosso — "Pie strauta". Šī daļa attēlo ūdens čalošanu; tajā Bēthovens partitūrā speciāli iezīmējis putnu balsis: lakstīgala (flauta), paipala (oboja) un kukuļputns (klarnete). Muzikālā forma ir salīdzinoši vienkārša un liriska, ar tēmu attīstību, kas atgādina sonātes principus, taču tiek lietota brīvāk.
• III. Allegro — "Zemnieku jautrība" (scherzo). Šī daļa ir dzīvīga valša un deju motīvu kombinācija; tajā atspoguļota lauku cilvēku vienkāršā, sirsnīgā priekā. Daļa beidzas viegli un negaidīti, it kā mūzika apstātos, pirms pieaugtu spriedze.
• IV. Allegro — "Vētra". Šī dramatiskā daļa attēlo negaidītu un pieaugošu negaisu: sākas ar dažiem lietus pilieniem, līdz tas pārvēršas spēcīgā vētrā ar pērkonu, zibeni un intensīvu orķestra motoriku. Šeit Bēthovens izmanto kontrastus un dinamiku, lai parādītu dabas spēku.
• V. Allegretto — "Gana dziesma pēc vētras" (rondo-sonātes beigās). Fināls ir mierinošs atgriešanās pie laukiem un pateicības noskaņā; tam raksturīga skaidra, optimistiska gaisotne. Formāli tas ietver elementus gan no rondo, gan sonātes struktūras — pirmajiem astoņiem taktiem Bēthovens ievada pāreju no vētras, bet īstais galvenais motīvs sākas pēc tam.

Musikālās iezīmes un novitātes

Pastorāle izceļas ar spēcīgu programmatisko raksturu salīdzinājumā ar citām Bēthovena simfonijām. Tomēr komponists uzsvēra, ka mērķis nav precīza glezna, bet izjūtu nododšana. No tehniskā skatu punkta Pastorāle ir atturīgāka dinamiskā lietojumā un vairāk paļaujas uz tēlu veidošanu ar tēmu izstrādi, krāsu izmantojumu un šķietami vienkāršām melodijām, kurās slēpjas dziļāka emocionāla saturība.

Saņemtā atsauce un ietekme

Simfonija tūlīt ieguva popularitāti un ilgstošu mīlestību klausītāju vidū. Tā ir bieži iekļauta populārākajos simfoniskajos repertuāros un ierakstos, un to uzskata par vienu no visdraudzīgākajām Bēthovena skaņdarbiem, kas sasniedz plašu publiku bez zaudējumiem mākslinieciskā dziļumā. Pastorāle iedvesmoja vēlākos komponistus meklēt dabas motīvus un programmatisko pieeju lielajās formās.

Praktiski padomi klausītājam

• Ja klausāties pirmo reizi, pievērsiet uzmanību tam, kā motīvi un krāsas mainās no mierīgas ierašanās laukos līdz dramatiskam negaiss un tā nomierinājumam.
• Izpildījumos var atšķirties tempi un dinamika — daži diriģenti uzsver lirismu, citi dramatisma kontrastus, tāpēc vērts noklausīties vairākas versijas.

Pastorāle ir gan viegli saprotama, gan dziļi izsakāma — skaņdarbs, kas ar vienkāršiem muzikāliem līdzekļiem spēj nodot plašu emociju spektru un mūžīgu attieksmi pret dabu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir 6. simfonija F mažorā, op. 68 (Pastorāle)?

J: Kad Bēthovens sāka veidot simfonijas skices?

J: Kur simfonija tika pabeigta?

Jautājums: Cik daļu ir simfonijā?

J: Kāda forma ir izmantota pirmajai daļai?

J: Kādu putnu sugu Bēthovens identificē savā partitūrā?

J: Kā Bēthovens savā ceturtajā daļā attēlo pērkona negaisu?

Meklēt pēc burta