The Blair Witch Project

Stāsts

1994. gada oktobrī kino studenti Heather Donahue, Michael C. Williams un Joshua Leonard nolēma uzņemt dokumentālo filmu par leģendāro Bleiras raganu. Viņi dodas uz Burkitsvilu Merilendas štatā, kur pilsēta agrāk tika saukta par Bleiru. Viņi intervē vietējos iedzīvotājus par leģendu par Bleiras raganu. Vietējie iedzīvotāji viņiem stāsta par Rastinu Parru, vientuļnieku, kurš pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados nolaupījis septiņus bērnus un aizvedis tos uz savu māju mežā, kur spīdzināja un nogalināja. Parrs bērnus savās mājas pagrabā ievedis pa pāriem, piespiežot pirmo bērnu stāvēt pret stūri un klausīties sava biedra kliedzienus, kamēr viņš slepkavoja otro bērnu. Pēc tam Parrs nogalināja pirmo bērnu. Galu galā, nododoties policijai, Parrs vēlāk aizbildinājās ar neprātību, apgalvojot, ka 18. gadsimtā pakārtās raganas Ellijas Kedvardes gars viņu jau kādu laiku terorizē un sola atstāt viņu mierā, ja viņš nogalinās bērnus. Trīs skolēni intervē arī vietējo ekscentriķi Mariju Braunu, kura stāsta, ka bērnībā ir sastapusies ar Bleiras raganu.

Otrajā dienā skolēni sāk pētīt mežu Burkitsvilas ziemeļu daļā, lai meklētu liecības par Blēras raganas klātbūtni. Pa ceļam kāds makšķernieks viņus brīdina, ka mežs ir apdzīvots ar spokiem, un atceras gadījumu, kad viņš redzējis dīvainu miglu, kas pacēlās no ūdens. Skolēni dodas pārgājienā uz Zārka klinti, kur 19. gadsimtā tika atrasti pieci rituāli nogalināti vīrieši, un tad uz nakti apmetas nometnē. Nākamajā dienā viņi dodas dziļāk mežā, lai gan nav pārliecināti par precīzu atrašanās vietu kartē. Galu galā viņi atrod, šķiet, vecu kapsētu ar septiņiem nelieliem kapakmeņiem. Viņi iekārto nometni netālu un pēc tumsas iestāšanās atgriežas kapsētā. Vēlāk viņi tumsā dzird krakšķošas skaņas, kas, šķiet, nāk no visām pusēm, un pieņem, ka trokšņus rada dzīvnieki vai vietējie iedzīvotāji, kas viņiem seko.

Nākamajā dienā viņi mēģina atgriezties pie savas automašīnas, bet nevar atrast ceļu; viņi mēģina, līdz iestājas nakts, kad ir spiesti ierīkot nometni. Tajā naktī viņi atkal dzird krakšķošus trokšņus, bet neko neredz. Nākamajā rītā viņi konstatē, ka nakts laikā ap viņu telti ir uzcelti trīs mājiņas. Turpinot mēģināt atrast ceļu no meža, Heitere saprot, ka pazudusi viņas karte, un Maiks vēlāk atklāj, ka iepriekšējā dienā viņš no neapmierinātības to iemetis upītē. Džošs un Hētere dusmojas uz Maiku. Tad viņi saprot, ka tagad ir bezcerīgi apmaldījušies, un nolemj vienkārši "doties uz dienvidiem". Drīz vien viņi atklāj, ka pie kokiem ir piekārtas daudzas humanoīdu figūriņas. Tajā naktī viņi dzird vēl vairāk dīvainu skaņu, tostarp bērnu skaņas un dīvainas "morfējošas" skaņas. Kad nezināms spēks satricina telti, viņi panikā bēg un līdz rītam slēpjas mežā. Atgriezušies teltī, viņi atklāj, ka viņu mantas ir pārstaigātas, un Džoša ekipējums ir pārklāts ar gļotām, liekot viņiem uzdot jautājumu, kāpēc cietušas tikai viņa mantas. Dienas gaitā viņi šķērso baļķi virs strauta, kas bija identisks tam, kuru viņi bija šķērsojuši iepriekš, lai gan visu dienu bija ceļojuši tieši uz dienvidiem, un atkal ierīko nometni, pilnīgi demoralizēti par to, ka visu dienu, šķietami ejot pa apli, viņi ir izniekojuši velti, bet Džošs ir dežurējis ārā.

Nākamajā rītā Džošs pazūd. Pēc brīža, kad Miks un Heather viņu meklē, beidzot izjauc nometni un lēnām dodas tālāk. Tajā naktī viņi tumsā dzird Džoša kliedzienus, taču nespēj viņu atrast. Nākamajā rītā Hētere pie viņu telts atrod kociņu un audumu saišķi. Vēlāk pārbaudot to, atklājas, ka tajā ir asinīm piesūkušies Džoša krekla gabali, kā arī zobi un mati, taču viņa par to Maikam nepiemin.

Tajā vakarā Heitere ieraksta sevi, atvainojoties projekta līdzproducentiem un savai ģimenei, un sāk raudāt, beidzot atzīstot savu likteni. Vēlāk viņi atkal dzird Džoša saucienus pēc palīdzības, taču šoreiz viņi viņiem seko un atklāj pamestu māju mežā. Pie mājas fasādes karājas tā pati cilvēka figūra, ko viņi redzēja mežā. Maiks skrien augšup, sekojot balsij, bet Heather mēģina sekot. Tad Maiks apgalvo, ka pagrabā dzird Džošu. Viņš seko skaņai un pēc, šķiet, cīņas, klusē un nokrīt uz grīdas. Hētere aizskrien uz pagrabu, kliedzot pēc Mika, bet viņa Mika nedzird. Tad viņa ieiet pagrabā, meklējot abus vīriešus, un viņas kamera ierauga Maiku, kas vērsts pret sienu. Tad Heather kliedz, kad viņa un viņas kamera nokrīt uz grīdas. Kad kadrs beidzas, ir tikai klusums.

Ražošana

The Blair Witch Project izstrādāja filmas veidotāji. Scenārijs tika uzrakstīts 1988. gadā. Tas sākās ar 68 lappušu garu plānu, kurā dialogi bija jāimprovizē. Kā stāsta filmas režisori, viņi žurnālā "Back Stage" izsludināja konkursu aktieriem ar spēcīgām improvizācijas spējām. Tika rīkota ļoti neformāla improvizācijas noklausīšanās, lai sašaurinātu kopējo 2000 aktieru loku. Sarunās ar filmas investoriem viņi prezentēja astoņu minūšu dokumentālo filmu kopā ar avīzēm un ziņu materiāliem. Šī dokumentālā filma ar sākotnējo nosaukumu The Blair Witch Project: The Story of Black Hills Disappearances" ("Stāsts par Melno kalnu pazušanu") producēja Haxan Films. Saskaņā ar leģendu filmā Blēras ragana ir Ellijas Kedvardes, sievietes, kura 1785. gadā tika izraidīta no Blēras pilsētiņas (mūsdienu Burkitsvilas) par burvestībām, spoks. Režisori šo leģendas daļu, kā arī atsauces uz Salemas raganu prāvām un The Crucible iekļāva filmā, lai apspēlētu tēmu par netaisnību, kas tika pastrādāta pret tām, kuras tika sauktas par raganām. Viņus ietekmēja filmas The Shining, Alien un The Omen. Ietekme bija arī filmai "Žokļi", iespējams, tāpēc, ka ragana visu filmas laiku bija paslēpta no skatītāja, liekot just spriedzi no nezināmā.

Filma tika uzņemta tikai astoņas dienas 1998. gada oktobrī. Lielākā daļa filmas tika uzņemta nelielajā Seneka Creek štata parkā Montgomerijas grāfistē, Merilendas štatā, lai gan dažas ainas tika filmētas īstā Burkittsvilas pilsētā. Daži no filmā intervētajiem pilsētiņas iedzīvotājiem nebija aktieri, bet daži no viņiem bija stādīti aktieri, kas nebija zināmi galvenajam aktieru sastāvam. Donahjū nekad iepriekš nebija strādājis ar kameru, un divas dienas pavadīja "ātrajā kursā". Donahjū teica, ka savu varoni veidojusi pēc režisora, ar kuru reiz strādājusi, pieminot varones pašpārliecinātību, kad viss notiek, kā plānots, un apjukumu krīzes laikā. Trīs aktieri visu filmu filmēja tikai ar divām kamerām. Viņi ierakstīja, izmantojot Heitras videokameru un 16 mm kameru, ar kuru var ierakstīt melnbaltu video. Acīmredzamais rokas kameras lietojums un rupjgraudainais attēls nepārprotami atbalsta filmas dokumentālo noskaņu. Dīvainā ierakstīšanas metode balstās arī uz aktieriem, kuri filmas sižetu nezināja detalizēti. Trīs aktieri tika ievilkti mežā un gandrīz mocīti ar aukstiem laika apstākļiem, pārtikas trūkumu un spokainām skaņām.

Filmēšanas laikā aktieriem tika sniegtas norādes par viņu nākamo atrašanās vietu, izmantojot ziņojumus, kas bija atrodami piena kastēs ar globālās pozicionēšanas satelītu sistēmām. Viņiem tika doti individuāli norādījumi, kurus viņi izmantoja, lai palīdzētu improvizēt dienas darbību. No Mērilendas zobārsta tika iegūti zobi, lai filmā tos izmantotu kā cilvēku mirstīgās atliekas. Ietekmējoties no producenta Grega Heila atmiņām par viņa militārajām mācībām, kurās "ienaidnieka karavīri" trīs dienas medīja apmācāmo mežonīgā apvidū, režisori pārvietoja filmas varoņus tālu pa dienu, naktī viņus vajāja un atņēma viņiem pārtiku.

Gandrīz 19 stundas izmantojamā ierakstītā materiāla bija jāsamontē līdz 90 minūtēm. Montāža ilga vairāk nekā astoņus mēnešus. Sākotnēji tika cerēts, ka filma nonāks kabeļtelevīzijā, un filmas veidotāji neparedzēja tās plašu iznākšanu. Trīs Centrālās Floridas Universitātes filmu veidotāju sākotnējais ieguldījums bija aptuveni 35 000 ASV dolāru. Artisan iegādājās filmu par 1,1 miljonu ASV dolāru, bet iztērēja 25 miljonus ASV dolāru, lai to reklamētu. Aktieri parakstīja "nelielu" līgumu, lai saņemtu daļu no peļņas, kas gūta no filmas iznākšanas.

Gadu gaitā ir cirkulējis saraksts ar filmas ražošanas budžeta skaitļiem, kas bija pat 20 000 ASV dolāru. Sānčess intervijā atklāja, ka, kad pirmo reizi tika pabeigta filmēšana, bija iztērēti aptuveni 20 000 līdz 25 000 ASV dolāru. Citi skaitļi norāda, ka galīgais budžets svārstījās no 500 000 līdz 750 000 ASV dolāru.

Pieņemšana

Filmas "The Blair Witch Project" ieņēmumi visā pasaulē bija 248 639 099 ASV dolāri, salīdzinot ar tās galīgo budžetu, kas svārstījās no 20 000 līdz 750 000 ASV dolāru. Filma saņēma pozitīvas kritikas atsauksmes. Rotten Tomatoes norāda, ka no 133 filmas recenzijām 85% bija pozitīvas.

Roger Ebert no Chicago Sun Times filmai piešķīra četras no četrām zvaigznēm. Viņš to nosauca par "ārkārtīgi efektīvu šausmu filmu". Portālā Filmcritic.com tā tika ierindota 50. vietā starp visu laiku labākajām filmu beigām. Kritiķi slavēja Donahjū atvainošanos kamerai filmas beigās, sakot, ka tā radīs "murgainus sapņus vēl gadiem ilgi"; Rodžers Eberts parādīja, cik ļoti šī sekvence atšķiras no Roberta Skota pēdējiem ierakstiem dienasgrāmatā, kad viņš nosalst līdz nāvei Antarktīdā. Donahjū teica, ka pret viņu bija ievērojama pretestība, jo viņa filmā spēlēja galveno lomu. Viņas apgalvojumu dēļ viņai bija draudu sastapšanās un grūtības iegūt darbu.

Tiek uzskatīts, ka "The Blair Witch Project" ir pirmā plaši izplatītā filma, kas galvenokārt tika tirgota internetā. Filmas oficiālajā tīmekļa vietnē tika publicēti viltoti policijas ziņojumi un "kinožurnāla stila" intervijas. Tāpēc skatītāji un kritiķi sākotnēji domāja, ka tā ir īsta dokumentālā filma par "pazudušajiem" pusaudžiem. Tas papildināja filmas pārliecinošo atrasto kadru stilu, izraisot karstas diskusijas internetā par to, vai filma ir reāla dokumentālā filma vai izdomājums.

The Blair Witch Project saņēma Pasaules kinokritiķu balvu par labāko scenāriju un saņēma Independent Spirit John Cassavetes balvu. 2008. gadā žurnāls Entertainment Weekly nosauca The Blair Witch Project par vienu no "100 labākajām filmām no 1983. līdz 2008. gadam", ierindojot to 99. vietā. Čikāgas kinokritiķu asociācija 2006. gadā to iekļāva starp "100 baisākajām filmām", ierindojot to 12. vietā.

Neraugoties uz pozitīvajām recenzijām, filma tika nominēta 1999. gada Razzie balvai kā sliktākā filma. Heather Donahue saņēma Razzie balvu kā sliktākā aktrise. Filma kļuva pretrunīgi vērtēta arī par drebošajiem kadriem, jo īpaši noslēguma epizode, kurā operators ar kameru skrien pa kāpnēm. Daži skatītāji bija saslimuši ar kustību slimību un pat vemuši.

Turpinājumi

Turpinājums - "Ēnu grāmata": Bet lielākā daļa kritiķu to uzņēma vāji. 2000. gada rudenī iznāca filma "Blair Witch 2". Tajā pašā gadā tika izziņota trešā daļa, bet tā netika izdota. 2009. gada 2. septembrī tika paziņots, ka režisori Eduardo Sančess un Daniels Mairiks gatavo trešo filmu.

Mājas mediji

The Blair Witch Project tika izdots DVD formātā 1999. gada 26. oktobrī, bet aptuveni tajā pašā laikā tika izdotas arī VHS un lāzerdiska versijas. Atšķirībā no platekrāna kinoteātra izlaiduma, šis DVD ir ar 1,33:1 formāta formātu. DVD ir vairākas īpašas papildinformācijas, tostarp sižeti "The Curse of the Blair Witch" un "The Blair Witch Legacy", jaunatklāti kadri, režisora un producenta komentāri, komentāri par filmas tapšanu, aktieru un filmēšanas grupas biogrāfijas un treileri. Lionsgate 2010. gada 5. oktobrī izdeva Blu-ray disku, arī 1,33:1 formātā.