Platona grāmata "Republika". Tā tika pabeigta 390. gadā p.m.ē. Tajā tiek uzdots jautājums "kāpēc cilvēkiem būtu jādara labas lietas?", kā arī jautājums "vai cilvēki tiek sodīti par sliktām lietām?". Platons teica, ka cilvēkiem nevajadzētu darīt sliktas lietas, jo cilvēki, kas dara sliktas lietas, ir nelaimīgi. Savukārt cilvēki, kas dara labas lietas, ir laimīgi.

Darbs ir saruna (dialogs), kurā galveno runu vada Sokrāts, un tas aptver gan politikas, gan metafizikas, ētikas un pedagoģijas jautājumus. Platons izvirza ideju, ka taisnīgums sabiedrībā nozīmē, ka katrai sabiedrības daļai tiek uzticēts tās dabiskajam uzdevumam — ražotājiem ražošana, aizstāvjiem — aizsardzība, bet valdītājiem — gudra pārvaldība.

Taisnīgums un trīsdalīgā dvēsele

Republikā Platons apraksta cilvēka dvēseli kā trīsdalīgu: rezonējošā (prāta) daļa, drosmes (vēlmju kontrolējošā) daļa un kama

Valsts struktūra un filozofu vara

Platons iedala ideālo valsti trīs klasēs: valdnieki (filozofi), aizstāvji (karavīri) un ražotāji (zemkopji, amatnieki, tirgotāji). Viņa slavenā doma ir, ka valdīt vajadzētu tiem, kuri vislabāk saprot patiesību un Labo — tātad filozofiem. Tāpēc viņš piedāvā, ka filozofi būtu valsts vadītāji (tā dēvētie "filozofu ķēniņi").

Lai novērstu varas korupciju, Platons ierosina, ka valdniekiem (un plašāk — sargiem) būtu jādzīvo ar ierobežotu privāto mantu un ar kopīgām ģimenes attiecībām un īpašumiem, tādējādi mazinot personiskā ieguvuma kārdinājumu. Šī ideja ir pretrunīga un izraisījusi daudz diskusiju — daudzi uzskata to par utopisku vai autoritāru risinājumu.

Izglītība, Ideja par Labo un Ala alegorija

Platons domā, ka filozofiem nepieciešama ilgstoša un stingra izglītība: sākot ar mūziku un sportu, tālāk — ar matemātiku, ģeometriju, astronomiju un beidzot ar dialektiku. Mērķis ir sagatavot prātu, lai tas spētu uztvert Idejas (formu) pasauli — īpaši Ideju par Labo, kas Platona sistēmā ir augstākā realitāte un skaidro zināšanas un vērtības.

Viens no Republikas slavenākajiem tēliem ir Alegorija par alu (Ala alegorija). Tajā cilvēki tiek attēloti kā ieslodzīti alā, kuri redz tikai ēnas uz sienas un uzskata tās par realitāti. Kad kāds izkāpj ārā un ieraudzījis sauli (Labo), viņš saprot patieso pasauli. Šis attēlojums parāda, kā izglītība un filozofiska pārveide ļauj cilvēkam pāriet no viltus zināšanas uz patiesu sapratni.

Metafizika, reliģija un platonisms

Platonisms — Platona domu tradīcija — izriet no viņa mācības par Idejām: abstraktām, nemainīgām parādībām, kas pastāv neatkarīgi no fiziskām lietām. Republika apskata arī metafizikas, psiholoģijas un reliģijas jautājumus, piemēram, dvēseles nemirstību, morālo kārtību un rituālu nozīmi sabiedrībā.

Kritika un ietekme

Platona Republika ir bijusi un joprojām ir ļoti ietekmīga, tomēr tā arī tiek kritizēta. Kritiķi norāda uz iespējamo autoritārisma elementu — elites, kas nosaka, kā citiem dzīvot — un uz praktiskām problēmām īstenošanā. Aristotelis un vēlākie domātāji plaši apsprieduši un kritizējuši Platona idejas. Tajā pašā laikā Republika ir kļuvusi par pamatu daudziem filozofiskiem, politiskiem un reliģiskiem virzieniem, ietekmējot Rietumu domu tradīciju gadsimtiem ilgi.

Šī grāmata ne tikai uzdod jautājumus par to, kas ir taisnīgums un kā vajadzētu organizēt valsti, bet arī iedrošina domāt par cilvēka dabas, zināšanas un laimes sakariem. Viens no Platona galvenajiem secinājumiem ir: ja sabiedrībā varu iegūst ļaudis, kas rīkojas netaisnīgi vai pēc savtīgām kaislībām, tā sabiedrība kļūst nelaimīga — tāpēc iespējami labākai pārvaldībai viņš piedāvā, ka vadītājiem jābūt izglītotiem, morāliem un orientētiem uz Labo. Tomēr šai idejai ir savas sarežģītības un ierobežojumi: Platons arī prasa, lai valdniekiem nebūtu personisku īpašumu un mīlestību, kas varētu novest pie interešu konflikta (mīlestības). Viņa skatījumā nefilozofiem būtu jāpārzina sava vieta sistēmā, jo tautu vara (demokrātija) bieži vien krīt nepamatotu apjukumu dēļ.