Trilemma ir sarežģīta izvēle vai loģisks konfliktu kopums, kurā ir trīs izšķiroši apgalvojumi un katrs no tiem šķiet nepieņemams kopā ar pārējiem. Filosofiskā diskusijā par šo trilemmu bieži runā par Dieva īpašību un pasaulē pastāvošā ļaunuma saskaņojamību.
Vēsture un izcelsme
Viens no pirmajiem trilemmas definīcijas lietojumiem tiek tradicionāli saistīts ar grieķu filozofu Epikūru. Epikūra vārdi – rekonstruētā formā – tiek uztverti kā izaicinājums ticībai visuzturējošam, visvarenam un vislabam Dievam pasaulē, kur pastāv ļaunums. Tomēr vēsturiski tiek norādīts, ka šo domu varētu būt formulējis arī kāds agrīnās skeptiķu skolas domātājs, iespējams Karneads — tāpēc precīza autorība nav pilnīgi skaidra.
Deivids Hjūms šo trilemmu populārā un kodolīgā formā rezumēja šādi:
- Ja Dievs nespēj novērst ļaunumu, tad Viņš nav visvarens.
- Ja Dievs nevēlas novērst ļaunumu, tad Viņš nav vislabais.
- Ja Dievs vēlas un spēj novērst ļaunumu, tad kāpēc tas eksistē?
Lai gan tradicionāli tas tiek piedēvēts Epikūram, tiek uzskatīts, ka patiesībā tas varētu būt kāda agrīna skeptiķa, iespējams, Karneada, darbs.
Trilemma un ļaunuma problēma
Filozofijas pētījumos diskusijas un debates par šo trilemmu bieži dēvē par "ļaunuma problēmu". Jēga ir parādīt, ka trīs izteikumi — Dieva visvarenība, Dieva vislabums un ļaunuma esamība — kopā rada spriedzi. Filozofiskie jautājumi šeit ietver:
- Loģiskais ļaunuma arguments (inconsistent triad): vai šie apgalvojumi ir tieši pretrunā? Vai pastāv loģiska neatbilstība starp tiem?
- Evidenciālais (pierādījuma) arguments: pat ja tie nav loģiski neatrisināmi, vai ļaunuma veidi un apjoms padara Dieva eksistenci maz ticamu?
- Dažādi ļaunuma veidi: morālais ļaunums (cilvēku radīts) pret dabisko ļaunumu (piem., zemestrīces), kas prasa atšķirīgas atbildes.
Galvenie atbilžu veidi
Filozofi un teologi ir piedāvājuši vairākas atbildes, kuras parasti iedalāmas divās kategorijās: defenses (aizstāvības) — parāda, ka apgalvojumi ir savstarpēji saderīgi — un theodicies — mēģina sniegt pozitīvu skaidrojumu, kāpēc Dievs ļauj ļaunumu.
- Brīvās gribas aizstāvība: galvenā atbilde uz morālo ļaunumu — brīvā griba ir vērtība, un Dievs ļauj cilvēkiem izvēlēties; diemžēl tas noved pie ļaunuma. Filozofs Alvins Plantinga ir pazīstams ar formalizētu brīvās gribas aizstāvību, kas mērķē pierādīt loģisku saderību starp Dieva īpašībām un ļaunuma esamību.
- Soul-making (garīgās izaugsmes) theodicea: ierosināta, piemēram, Irēna (Irenaeus) tradīcijā — ciešanas un grūtības nepieciešamas cilvēka morālajai un garīgajai attīstībai.
- Greater-good un tālāku seku aizstāvības: ļaunums var būt līdzeklis lielākam labumam vai būt saistīts ar dievišķu plānu, ko cilvēks nevar pilnībā saprast.
- Skeptical theism (skeptiska teisms): apgalvo, ka mūsu ierobežotā izpratne neļauj spriest, vai attiecīgais ļaunums būtu nepieņemams no dievišķā skatpunkta; tāpēc mūsu pieredze nav labs pierādījums pret Dieva esamību.
- Dieva īpašību pārfrazēšana vai noraidīšana: dažas teoloģijas nepiekrīt klasiskajam trīsvienības skatam uz Dieva īpašībām — piem., process teoloģija apgalvo, ka Dievs nav visvarens tādā nozīmē, ka Viņš varētu vienmēr nepieļaut ļaunumu.
Ietekme un mūsdienu debates
Loģiskā trilemmas versija filozofijā ir daļēji atrisināta — daudzi uzskata, ka brīvās gribas aizstāvība novērš tiešu loģisku pretrunu, tomēr evidenciālā problēma paliek aktuāla: vai plašais un biežais ļaunums pasaulē padara Dieva eksistenci maz ticamu? Šis jautājums turpina rosināt diskusijas starp filozofiem, teologiem un zinātniekiem.
Ļaunuma problēma un ar to saistītā trilemma ietekmē ne tikai reliģijas filozofiju, bet arī ētiku, teoloģiju, psiholoģiju un sociālo domāšanu — jo tā pieskaras jautājumiem par atbildību, ciešanām un morālo izvēli mūsdienu sabiedrībā.
Filozofiskā literatūra par šo tematu ir plaša: ir gan klasiskas tekstu rekonstrukcijas, gan mūsdienu analītiskie pētījumi. Lai izprastu argumentu pilnīgāk, ieteicams iepazīties ar primāriem avotiem un galvenajiem mūsdienu komentāriem par brīvās gribas aizstāvību, skeptisko teismu un dažādajām theodicejām.
Filozofijas pētījumos diskusijas un debates par šo trilemmu bieži dēvē par "ļaunuma problēmu".