Pergamīns parasti tiek lietots, lai apzīmētu augstas kvalitātes pergamenta paveidu — tradicionāli tas nozīmēja teļa ādu (angļu valodā bieži lieto terminu "vellum"), savukārt plašākā nozīmē ar pergamentu saprot visas dzīvnieku ādas, kas sagatavotas rakstīšanai.

Vēsture

Pergamenta izcelsme piesaistīta senajai Vidusjūrai un īpaši pilsētai Pergamonai (Pergamum) mūsdienu Turcijas teritorijā, kur, iespējams, šo materiālu sāka plašāk ražot brīdī, kad papīra (papyrus) piegāde kļuva ierobežota. Romas un viduslaiku Eiropā pergaments kļuva par galveno rakstīšanas virsmu — to izmantoja grāmatu rokdarbiem, reliģiskajiem manuskriptiem, diplomiem un tiesas dokumentiem. Monāstri un amatnieku darbnīcas attīstīja sarežģītas apstrādes un apgleznošanas tehnikas, veidojot iluminētus manuskriptus un kodeksus.

Ražošanas process

Tradicionālā pergamenta izgatavošana aptver vairākus soļus:

  • Ķīmiskā un mehāniskā sagatavošana — āda tiek mērcēta un attīrīta no taukiem un atlikumiem, bieži izmantojot kaļķa šķīdumu, lai atvieglotu apmatojuma noņemšanu.
  • Izstiepšana uz rāmja — ādu nostiepj uz speciāla stiepšanas rāmja (dažkārt saukta par "herse") un nostiprina.
  • Skrapēšana un izlīdzināšana — virsmu noskrāpē ar asu instrumentu (tradicionāli ar soms sauktu "lunellu" vai nazi), līdz iegūst nepieciešamo biezumu un gludumu. Kad āda ir nokasīta, to pārmaiņus mitrina un žāvē, lai radītu pastāvīgu spriegojumu.
  • Virsmu apdare — berzē ar pumeksu vai citiem abrazīviem un bieži apstrādā ar kaļķi vai krītu, lai padarītu to labāk piemērotu rakstīšanai un lai tinte neizplūstu.

Pirms rakstīšanas ādas virsma bieži tiek atzīmēta ar sīkiem robotiem (pricking) un izvilktām līnijām, lai nodrošinātu vienmērīgas rindiņas. Rakstīšanai izmantoja tintes, spalvas (quills) un vēlāk metāla pildspalvas.

Lietojums

Pergamentu izmantoja dažādos mērķos:

  • viduslaiku manuskripti un kodeksi (grāmatu sagatavošana un grāmatu makings),
  • juridiski dokumenti, privilēģijas, diplomi un hronikas, kas paredzēti ilgai glabāšanai,
  • kartogrāfija un mākslas darbi — pergaments ir pārbaudīts materiāls apgleznošanai ar pigmentiem un zelta lapojumu,
  • mūsdienās speciālas izdrukas, diplomu un sertifikātu izgatavošana, restaurācija un konservācija, kā arī mākslas un amatniecības projekti.

Mūsdienu alternatīvas

Arvien biežāk izmanto arī neanimālas alternatīvas. Mūsdienu "papīra pergamīns" (dažkārt saukts par augu pergamentu) ir izgatavots no sintētiska vai speciāli apstrādāta celulozes materiāla, kas vizuāli un taustes ziņā līdzinās tradicionālajam pergamentam, bet nerada ētiskus jautājumus par zīdītāju ādu izmantošanu. Šīs alternatīvas izmanto, ja nepieciešama stabila, caurspīdīga vai izturīga virsma bez dzīvnieku izcelsmes materiāliem.

Saglabāšana un konservācija

Pergaments ir ļoti jutīgs pret mitrumu un temperatūras svārstībām — pārāk liels mitrums var izraisīt deformāciju (burtu izkropļojumu un krokas), savukārt pārāk zems mitrums — sažūšanu un plaisāšanu. Tāpēc svarīgi ir:

  • uzglabāt stabilā vidē (optimāli aptuveni 15–20 °C un relatīvais mitrums 40–55 %),
  • izvairīties no tiešas saules gaismas un spēcīgas UV starojuma, kas bālina un vājinās pigmentus un ādu,
  • glabāt plaknē vai speciālos konteineros ar neitrālu pH starpslāni, nepielietot līmes un skarbus līmējošus materiālus bez speciālista ieteikuma,
  • restaurācijas gadījumā vērsties pie profesionāla konservatora, jo nepareiza interventions var būt neatgriezeniska.

Kā atpazīt autentisku pergamentu

Autentiskam pergamentam parasti redzama folikulu vai matu sakņu struktūra (mazi caurumi vai zīmes), pastāv atšķirība starp "matu" un "gaļas" pusi (hair side vs flesh side), un materiālam ir raksturīga specifiska smarža. To var pārbaudīt uzmanīgi, jo pergaments reaģē uz mitrumu ar izmaiņām formā un spriegumā — tā ir viena no pazīmēm, ko konservatori ņem vērā.

Permamīns un pergaments joprojām ir vērtēti par savu izturību, estētiku un unikālo raksturojumu — tie saglabā nozīmīgu lomu gan vēsturiskajos priekšmetos, gan mūsdienu specializētās lietojumprogrammās.