Pergamīns
Pergamīns ir augstas kvalitātes pergamenta paveids. Sākotnēji tas nozīmēja teļa ādu, bet angļu valodā šis termins tiek lietots plašāk.
Tāpat kā pergaments, āda ir sagatavota rakstīšanai ar tinti. Tā bija viena no standarta rakstāmpiederumiem, ko izmantoja Eiropā, pirms kļuva pieejams papīrs. To joprojām izmantoja augsta līmeņa dokumentiem. Pergamentu izmantoja atsevišķām lapām, ruļļiem, kodeksiem vai grāmatām.
Lai izgatavotu pergamentu, ādu notīra, pēc tam balina, izstiepj uz rāmja, ko sauc par "herse", un noskrāpē ar nazi. Kad pergamīns ir nokasīts, to pārmaiņus mitrina un žāvē, lai radītu spriegojumu. Galīgo apdari iegūst, berzējot virsmu ar pumeksu un apstrādājot to ar kaļķi vai krītu. Tad tas ir gatavs pieņemt tinti.
Mūsdienu "papīra pergamīns" (dažkārt saukts par augu pergamentu) ir izgatavots no sintētiska materiāla, nevis zīdītāju ādas, taču to izmanto tādiem pašiem mērķiem kā parasto pergamentu.
Voiniha manuskripts, rakstīts uz pergamenta
Izmantošana pagātnē
Senajā Eiropā ar pergamentu apzīmēja kvalitatīvi sagatavotu dzīvnieku ādu. Ir zināms, ka pergamenta izgatavošanai izmantoja teļu, aitu, kazu un pat kamieļu ādu. Vislabāko perlamutru izgatavoja no nedzimušiem dzīvniekiem. Bez zinātniskās laboratorijas palīdzības var būt grūti noteikt, no kāda dzīvnieka ir izgatavots senais pergamīns.
Franču avotos velum (vai velin franču valodā) tika definēts kā produkts, kas izgatavots tikai no teļiem. Tas ir saglabājies arī mūsdienās.
Lietošana
Lielākā daļa no labākajiem viduslaiku manuskriptiem tika rakstīti uz pergamenta. Daži budistu teksti bija rakstīti uz pergamenta, un visi Sifrei Toras teksti ir rakstīti uz pergamenta vai kaut kā līdzīga.
Ceturtā daļa no 1455. gadā iespiestās Johannesa Gūtenberga pirmās Bībeles 180 eksemplāru tirāžas arī tika iespiesta uz pergamenta, iespējams, tāpēc, ka tā bija paredzēta augstas kvalitātes grāmatai. Tolaik lielāko daļu grāmatu iespiešanai izmantoja papīru.
Mākslā pergamentu izmantoja gleznām, jo īpaši, ja tās vajadzēja nosūtīt lielos attālumos, pirms ap 1500. gadu sāka plaši izmantot audeklu, un to turpināja izmantot zīmējumiem un akvareļiem. Vecmeistaru grafikas dažkārt drukāja uz pergamenta, īpaši prezentācijas kopijām, vismaz līdz XVII gadsimtam.
16. un 17. gadsimtā bieži izmantoja kaļķotu pergamentu vai pergamenta iesējumu, kas dažkārt bija zeltīts. Vēlākajos gadsimtos pergamentu biežāk izmantoja tāpat kā ādu. Pergamentu var iekrāsot praktiski jebkurā krāsā, bet lielākoties to nekrāso, jo daudziem patīk tā vājie graudu un matu nospiedumi.
Daudzi dokumenti, kuriem bija nepieciešams ilgs mūžs, tika rakstīti uz pergamenta, jo tas kalpoja ilgāk nekā papīrs. Daži perlamutrā rakstīti dokumenti ir vairāk nekā tūkstoš gadu veci.
Mūsdienu lietojums
Lielbritānijas parlamenta likumi joprojām tiek drukāti uz pergamenta arhīva vajadzībām, tāpat kā Īrijas Republikas likumi. To joprojām izmanto arī ebreju svītru, greznu grāmatu vāku, piemiņas grāmatu un dažādu kaligrāfisku dokumentu izgatavošanai.
Mūsdienās, ņemot vērā zemo pieprasījumu un sarežģīto ražošanas procesu, dzīvnieku pergamīns ir dārgs un grūti atrodams. Tikai viens uzņēmums Apvienotajā Karalistē joprojām tos piegādā. Mūsdienu perlamutram līdzīgu alternatīvu ražo no kokvilnas. Šis materiāls, kas pazīstams kā papīra pergamīns, ir lētāks nekā dzīvnieku izcelsmes pergamīns, un to var atrast vairumā mākslas un amatniecības preču veikalu. Daži rakstāmpapīra un cita veida papīra zīmoli lieto terminu "pergamīns", lai norādītu uz kvalitāti.
Rakstniecības, iluminēšanas, burtu veidošanas un grāmatu iesiešanas amatniecībā "pergamīns" parasti apzīmē teļa ādu, bet jebkuru citu ādu sauc par pergamentu.
Papīra pergamīns
Papīra pergamīns ir izgatavots no kokvilnas. Dažādu izmēru papīra perlamutrs parasti ir caurspīdīgs, un to bieži izmanto tādos gadījumos, kad nepieciešams atveidot zīmējumus, piemēram, arhitektūras plānus. Tāpat kā dabiskais pergamīns, arī papīra pergamīns ir stabilāks par papīru, kas bieži ir ļoti svarīgi, izstrādājot lielus rasējumus un plānus, piemēram, rasējumus.
Uzglabāšana
Vellumu parasti glabā stabilā vidē ar stabilu temperatūru. Ja pergamīns tiek uzglabāts vidē, kurā relatīvais mitrums ir mazāks par 11 %, tas kļūst trausls, trausls un jutīgs pret mehānisku iedarbību; ja tas tiek uzglabāts vidē, kurā relatīvais mitrums ir lielāks par 40 %, tas kļūst neaizsargāts pret pelējuma vai sēnīšu veidošanos. Vislabākā temperatūra pergamenta uzglabāšanai ir 20 ± 1,5 °C (68 ± 3 °F).
Jautājumi un atbildes
J: No kā ir izgatavots pergamīns?
A: Vellu izgatavo no dzīvnieku ādas, sākotnēji teļa ādas, kas ir notīrīta, balināta, izstiepta, nokasīta un apstrādāta, lai uz tās varētu uzņemt tinti.
J: Kam izmanto pergamentu?
A.: Pergamentu izmanto kā rakstāmpapīru virsmu atsevišķām lapām, ritiniem, kodeksiem vai grāmatām, un to bieži izmanto augsta līmeņa dokumentiem.
J: Kam perlamutru izmantoja pirms papīra?
A: Pergamīns bija viena no standarta rakstāmpiederumiem, ko Eiropā izmantoja pirms papīra pieejamības.
J: Kā pergamīns tiek sagatavots rakstīšanai ar tinti?
A.: Pergamentu noskrāpē, lai radītu spriegojumu, pārmaiņus mitrā un sausā veidā, pēc tam berzē ar pumeksu un apstrādā ar kaļķi vai krītu, lai iegūtu galīgo apdari, kas var uzņemt tinti.
J: Kas ir "papīra pergamīns"?
A.: "Papīra pergamīns" ir pergamīns, kas izgatavots no sintētiskiem materiāliem, nevis zīdītāju ādas, taču joprojām tiek izmantots tādiem pašiem mērķiem kā parastais pergamīns.
J: Kāda ir atšķirība starp pergamentu un pergamentu?
A: Sākotnēji ar pergamentu apzīmēja teļa ādu, bet ar pergamentu - aitas vai kazas ādu, taču angļu valodā termins vellum tiek lietots plašāk. Abi ir sagatavoti rakstīšanai ar tinti, un tie bija standarta rakstāmpiederumi, ko izmantoja Eiropā, pirms kļuva pieejams papīrs.
J: Kāpēc pergamentu izmantoja augsta ranga dokumentiem?
A: Pergamentu izmantoja augsta statusa dokumentiem, jo tas bija izturīgs, kvalitatīvs un dārgs ražošanas process.
