Kas ir upura vainošana? Definīcija, vēsture un piemēri
Upura vainošana — definīcija, vēsture un konkrēti piemēri. Uzzini, kā atpazīt šo praksi un to saukt pie atbildības.
Nozieguma upura vainošana ir plaši lietots termins, kas apzīmē situāciju, kad noziegumā vai citā kaitējošā notikumā cietušā vainošana tiek viņam/viņai piedēvēta—t.i., tiek teikts, ka upuris pats vai viņa rīcība ir atbildīga par nodarījumu. Šāda attieksme var izpausties gan ikdienas sarunās, gan medijos, gan tiesvedībā un valsts institūcijās, un tā bieži novērš uzmanību no reālajiem pārkāpējiem un to rīcības sekām.
Vēsture un terminoloģija
Sākot ar 20. gadsimta 70. gadiem, termins plašāk nostiprinājās Amerikas Savienotajās Valstīs, īpaši saistībā ar tiesas prāvām par izvarošanu un prāvām, kurās iesaistīts rasistisks motīvs. Tomēr idejas un sociālpsiholoģiskie mehānismi, kas veicina upura vainošanu, ir daudz vecāki un saistīti ar aizspriedumiem, varas attiecībām un jēdzienu par "taisnīgu pasauli".
1947. gadā Teodors Adorno (Theodor W. Adorno) definēja to, ko vēlāk nosauca par "upura vainošanu", kā "vienu no fašistiskā rakstura draudīgākajām iezīmēm". Neilgi pēc tam Adorno un vēl trīs Kalifornijas Universitātes Bērklijā profesori izveidoja ietekmīgu un ļoti apspriestu F skalu (F - fašists), kas publicēta grāmatā The Authoritarian Personality (1950), kurā starp fašistiskām iezīmēm tika iekļauta arī "nicinājums pret visu diskriminēto vai vājāko". Šīs analīzes palīdzēja saprast, kā sociālā vara, stereotipi un autoritāras domāšanas formas var veicināt tendenci meklēt vainu upurā.
Piemēri un izpausmes
- Ikdienas frāzes, kas minimizē pārkāpēja atbildību: "viņa pati to prasīja", "ja viņš būtu bijis uzmanīgāks", "viņš tāpat bija neuzticams".
- Mediju naratīvi, kas izceļ upura uzvedību vai dzīvesveidu, nevis nozieguma smagumu.
- Institucionāla reakcija—piemēram, policijas vai tiesas lēmumi, kas pamatā balstās uz upura rīcības analīzi, nevis uz pierādījumiem par izdarīto noziegumu.
- Sociālie mediji un publiska dusma, kad upuri tiek aizskarti, vainoti vai diskreditēti, īpaši gadījumos ar ciešām diskusijām par tēmu kā izvarošana vai rasisms.
Kāpēc tas notiek? Psiholoģiskie un sociālie mehānismi
- Taisnīgas pasaules fenomens: cilvēkiem var būt nepieciešamība ticēt, ka pasaule ir paredzama un cilvēki saņem to, ko pelna; tādējādi upura vainošana palīdz saglabāt šo ilūziju.
- Atšķaidīšana no atbildības: pievēršot uzmanību upura rīcībai, sabiedrība vai institūcijas var izvairīties no nepieciešamības sodīt pārkāpēju vai mainīt sistēmu.
- Stereotipi un aizspriedumi: dzimuma, rases, sociālā statusa vai citu grupu stereotipi var pastiprināt tendenci vainot upuri.
- Vardarbības normalizācija: kultūras normas, kas trivializē vai romantizē agresiju, veicina to, ka upuri tiek vainoti par nepietiekamu pretestību vai "neatbilstošu" uzvedību.
Sekas upuriem un sabiedrībai
Upura vainošana var radīt nopietnas sekas: upuri tiek retraumatizēti, kavējas ziņošana par noziegumiem, samazinās tiesvedības iespējas un palielinās neuzticēšanās institūcijām. Tā arī padziļina sociālas nevienlīdzības un aizsargā pārkāpējus no atbildības, kas ilgtermiņā ļauj vardarbībai un diskriminācijai turpināties.
Kā reaģēt un mazināt upura vainošanu
- Vērtējiet paziņojumus kritiski—vaicājiet: kur ir pierādījumi par pārkāpēja rīcību?
- Prioritizējiet upura drošību un emocionālo atbalstu, nevis uzreiz analizējiet viņa/viņas uzvedību.
- Izvairieties no apgalvojumiem, kas piešķir vainu upurim; labāk teikt: "Es tev ticu" vai "Tas nav tava vaina", ja tas ir piemēroti un pieprasīts.
- Atbalstiet traumas informētus (trauma-informed) izmeklēšanas un psihosociālās palīdzības principus tiesās, policijā un veselības aprūpē.
- Veiciniet sabiedrības izglītošanu par izvarošanu, rasismu un citiem pārkāpumiem, lai mazinātu mītus, kas atbalsta upura vainošanu.
Secinājums
Upura vainošana nav tikai individuāla kļūda runā vai domā—tā ir sociāla problēma, kas balstās kulturālos stereotipos, institucionālās praksēs un psiholoģiskos mehānismos. Lai to mazinātu, nepieciešama gan izglītošana, gan sistēmiskas izmaiņas izmeklēšanās, tiesvedībā un mediju atspoguļojumā. Atbalsts upuriem, fokusēšanās uz pārkāpēja atbildību un traumas informēta pieeja palīdz samazināt upura vainošanas negatīvās sekas un veicina taisnīgāku sabiedrību.
Pretēji viedokļi
Sociālais un personības psihologs Rojs Baumeisters (Roy Baumeister) apgalvoja, ka ne vienmēr ir nepareizi vainot upuri. Pēc viņa domām, tā var radīt jaunas idejas, kas liecina, ka upuris vismaz daļēji ir bijis atbildīgs par nodarījumu. Baumeisters apgalvo, ka parastie vardarbības un nežēlības skaidrojumi nav lietderīgi, jo tie saka, ka upuris bija nevainīgs. Pēc viņa domām, klasiskajā "tīrā ļaunuma mīta" stāstījumā nevainīgie, labi domājošie upuri nodarbojas ar savām lietām, kad pēkšņi viņiem uzbrūk briesmīgi ļaundari. Tomēr situācija nav tik vienkārša; vairumā gadījumu cietušais ir izdarījis kaut ko, kas vai nu sadusmo noziedznieku, vai arī palīdz noziedznieka rīcībai. Neraugoties uz to, turpmākās darbības var būt svarīgākas nekā "upura" pirmais nodarījums.
Piemēri
2005. gadā Austrālijas musulmaņu sludinātājs Feizs Mohameds Austrālijā teica runu, kurā apsūdzēja sievietes izvarošanā. Viņš teica: "Katru minūti kaut kur pasaulē kāds kļūst par izvarošanas upuri. Kāpēc? Neviens nav vainīgs, tikai viņa pati. Viņa parādīja savu skaistumu visai pasaulei... Bez siksniņām, bez muguras, bez piedurknēm, izrādot kājas, nekas cits kā sātaniski svārki, šķēlumaini svārki, caurspīdīgas blūzes, minisvārki, šauri džinsi: tas viss, lai kairinātu vīrieti un uzrunātu viņa miesīgo [seksuālo] dabu.
Kādā lietā, kas kļuva slavena 2011. gadā, vienpadsmit gadus vecu cietušo, kas atkārtoti cieta no grupveida izvarošanas Klīvlendā, Teksasas štatā, aizstāvības advokāts apsūdzēja par to, ka viņa tīši seksuāli piesaistījusi vīriešus, lai tie mēģinātu viņu izvarot. "Kā zirneklis un muša. Vai viņa neteica: "Nāc manā salonā, sacīja zirneklis mušai?" Vai viņa neteica: "Nāc manā salonā, teica zirneklis mušai?", viņš jautāja lieciniekam. The New York Times publicēja rakstu, kurā nekritiski ziņoja par to, kā daudzi sabiedrības locekļi vainoja upuri, par ko vēlāk laikraksts atvainojās.
Kad 2012. gada decembrī Indijā tika izvarota un nogalināta sieviete, daži Indijas valdības pārstāvji un politiskie līderi apsūdzēja upuri par viņas apģērbu un atrašanos ārā vēlu vakarā, kas piesaistīja pasaules uzmanību.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir upura vainošana?
A: Upura vainošana ir noziegumā cietušā vainošana par nozieguma izdarīšanu.
J: Kad ASV sāka plaši lietot terminu "upura vainošana"?
A: Terminu "upura vainošana" ASV sāka plaši lietot 20. gadsimta 70. gados.
J: Kādā kontekstā termins "upura vainošana" galvenokārt tika lietots saistībā ar tiesas procesiem par izvarošanu?
A: Termins "upura vainošana" galvenokārt tika lietots saistībā ar tiesas procesiem par izvarošanu.
J: Kurš 1947. gadā definēja jēdzienu "upura vainošana" un kā viņš to aprakstīja?
A: Teodors Adorno 1947. gadā definēja "upura vainošanu" kā "vienu no fašistiskā rakstura draudīgākajām iezīmēm".
J: Ko Adorno un vēl trīs Kalifornijas Universitātes Berklijā profesori izveidoja 1950. gadā?
A: Adorno un vēl trīs Kalifornijas Universitātes Berklijā profesori 1950. gadā izveidoja savu ietekmīgo un ļoti apspriesto F-skalu.
J: Ko F skala ietvēra starp fašistiskajām iezīmēm?
A: F skala fašistisko iezīmju vidū ietvēra "nicinājumu pret visu, kas diskriminēts vai vājš".
J: Kāds ir izplatīts upura vainošanas piemērs?
A: Bieži sastopams upura vainošanas piemērs ir idioma "pati to prasīja", piemēram, "viņa pati to prasīja", ko saka par vardarbības vai seksuāla uzbrukuma upuri.
Meklēt