Voiniča manuskripts (Voynich) — noslēpumainais 15. gadsimta rokraksts
Voiniča (Voynich) manuskripts — 15. gadsimta noslēpums: nezināma valoda, dīvainas ilustrācijas, Jeilas bibliotēkas reta relikvija un kriptogrāfu mūžīgais izaicinājums.
Voiniha manuskripts ir manuskripts, kas nosaukts Vilfrīda Mihaila Voiniha vārdā, kurš to iegādājās 20. gadsimta sākumā. Manuskriptu veido aptuveni 240 pergamenta lapas, un tas, iespējams, tika uzrakstīts 15. gadsimta sākumā Ziemeļitālijā. Šodien tas atrodas Jeila Universitātes bibliotēkā.
Daudzās lappusēs ir ilustrācijas. Lai gan tiek uzskatīts, ka šo manuskriptu rakstījuši daudzi autori, autors joprojām nav zināms. Teksts ir rakstīts nezināmā valodā, nezināmā rakstības sistēmā. Izskatās, ka tekstā nav kļūdu. Tekstā nav labojumu. Teksts, iespējams, ir kāds šifrteksts; tā kodu ir mēģinājuši uzlauzt daudzi kriptogrāfijas jomā strādājoši cilvēki - gan amatieri, gan profesionāli kriptogrāfi. Daudz mazāka uzmanība ir pievērsta ilustrācijām, kurās, šķiet, attēloti augi, anatomiskas vai astronomiskas sakarības. Tas tiek dēvēts par "pasaulē noslēpumaināko manuskriptu".
2009. gadā Arizonas Universitātes pētnieki veica manuskripta pergamenta radiokarbona datēšanu, un viņi ar 95% ticamību apgalvo, ka tas tapis laikā no 1404. līdz 1438. gadam. Turklāt Čikāgas McCrone pētniecības institūtā konstatēja, ka liela daļa tintes tika pievienota neilgi pēc tam, tādējādi apstiprinot, ka manuskripts ir autentisks viduslaiku dokuments.
Fiziskās iezīmes un satura sadaļas
Manuskriptam ir aptuveni 240 pergamenta folio lapu (dažas lapas ir zaudētas). Teksts ir rakstīts ar neatkārtojamiem, regulāriem glifiem — šos simbolus pētnieki pārstāv ar dažādām transkripcijas sistēmām (piemēram, EVA). Vārdstruktūra un rakstzīmju atkārtošanās rada iespaidu par organizētu sistēmu, nevis pilnīgu haosu.
Ilustrācijas sadala manuskriptu vairākās skaidrāk saskatāmās daļās:
- Herbārija (herbal) — lapas ar lielām augu skicēm; daudzi zīmējumi neatbilst zināmiem botāniskiem paraugiem vai kombinē elementus no dažādām sugām.
- Astronomiskā/astroloģiskā — diagrammas, zodiaka riņķi un debess ķermeņu attēlojumi.
- Bioloģiskā — mazas cilvēku figūras, bieži peldoties vai savienotas ar cauruļveida sistēmām; interpretācijas svārstās no anatomijas līdz ritualitātēm.
- Kosmoloģiskā un kartogrāfiskā — sarežģīti riņķveida attēli, kas var būt kartes, diagrammas vai simboliskas vizualizācijas.
- Farmaceitiska un receptes — konteineri, noderīgu vielu apraksti un īsi, punktēti teksti, kas atgādina receptes.
Vēsture un īpašnieki
Par manuskripta agrīnajiem posmiem zināms maz. 17. gadsimtā tas atradās Prāgā un piederēja Georgam Barescham, no kura to saņēma profesors Jānis Mareks Marci (Johannes Marcus Marci). Marci Manuskriptu nosūtīja jezuitu mūkam Athanasius Kircher ar pavadvēstuli, kas saglabājusies — tā ir viens no svarīgākajiem pavedieniem par manuskripta vēsturi. 20. gadsimta sākumā Vilfrīds Voiniha manuskriptu iegādājās no jezuitu kolekcijas Villa Mondragone, un vēlāk tas nonāca Jeilas universitātē.
Mēģinājumi atšifrēt
Vairāki nozīmīgi pētījumi un atšifrēšanas izmēģinājumi notika 20. gadsimtā un 21. gadsimtā. Starp ievērojamākajiem:
- William F. Friedman un viņa kolēģi (ASV) veica plašu kriptanalīzi un uzskatīja, ka manuskripts nav vienkāršs viltojums.
- Daudzi amatieri un profesionāļi piedāvājuši tulkojumus vai teorijas (piem., mēģinājumi sasaistīt tekstu ar seno valodu atvasinājumiem), taču neviens no tiem nav plaši pieņemts.
- Gordon Rugg (2004) demonstrēja, ka daļu tekstu iespējams reproducēt, izmantojot vienkāršas metodikas (piem., Cardan rūts un vārdnīcas tabulas), — tas piešķīra pamatotu argumentu teorijai par iespējamu viduslaiku “viltus” izstrādi, taču tas neatrisināja visas manuskripta īpašības.
- Mūsdienu datorsimulācijas un statistiskā analīze parāda, ka teksts demonstrē struktūru, kas atbilst valodai vai sarežģītam kodam (piemēram, Zipf likuma pazīmes), kas apgrūtina vienkāršu “viltus” paskaidrojumu apstiprināšanu.
- Vairāki pēdējā laika apgalvojumi par pilnīgu atšifrēšanu (piem., interpretācijas kā proto-Romance vai citas valodu grupas) netika plaši pieņemti, jo nepiedāvā vispārpieņemtus, reproducējamus rezultātus un bieži ignorē ilustrāciju kontekstu.
Teorijas par manuskripta izcelsmi
Par manuskripta būtību pastāv vairākas konkurējošas teorijas:
- Autentisks šifrkods — manuskripts ir reāls viduslaiku darbs, kurā teksts ir šifrēts vai rakstīts specifiskā slepenā sistēmā.
- Slepena zinātniska darba reģistrs — teksts satur simboliskas vai kodētas zinātniskas/medicīniskas zināšanas, saprotamas tikai atlasītai publikai.
- Valoda vai mākslota leksika — teksts var atspoguļot neatklātu vai izmirušu valodu, dialektu vai īpašu ierobežotas kopienas žargonu.
- Viltus vai intelektuāla spēle — tas varētu būt mēģinājums radīt noslēpumu vai praktisks triks, lai radītu iespaidu par slepenību (bet radiokarbona datējums un tintes analīze padara šo skaidrību problemātisku).
Analīzes un pieejamība
Arizonas Universitātes radiokarbona datējums un McCrone analīze sniedza spēcīgus pierādījumus par manuskripta viduslaiku izcelsmi. Tomēr pats teksta saturs un nozīme joprojām ir nezināma. Pēdējo gadu desmitu tehnoloģiskie rīki — digitālā attēlveidošana, multispektrālā skenēšana, statistiskā lingvistika un datorizēta kriptanalīze — ļāvuši pētīt manuskriptu plašāk nekā jebkad agrāk.
Jeilas Universitātes bibliotēka ir digitalizējusi manuskriptu, padarot to pieejamu publiskai apskatei un pētniecībai; tomēr interpretācija paliek sarežģīta un pretrunīga. Voynich manuskripts joprojām ir aktīvs pētniecības priekšmets un iedvesmo gan akadēmiskus darbus, gan plašāku sabiedrības interesi.
Kopsavilkums: Voiniha manuskripts ir autentisks viduslaiku pergamenta dokuments ar nezināmu tekstu un bagātīgām ilustrācijām. Lai gan radiokarbona datēšana nosaka tā rašanos 15. gadsimtā, teksta kods vai valoda vēl nav pārliecinoši atšifrēti — tāpēc dokuments joprojām tiek dēvēts par vienu no pasaules lielākajiem lingvistikas un kriptogrāfijas noslēpumiem.
Voiniha manuskripts
Vēl viena lapa
Dalīšana
Tā kā teksts vēl nav tulkots, tas ir sadalīts pēc attēliem. Sadalījums parasti ir šāds:
- Augu izcelsmes zāles: Katrā lappusē ir viena vai divu augu attēls un uzraksts.
- Astronomiskā: Tajā ir attēli, kas izskatās kā tā laika astronomiskie vai astroloģiskie simboli; tas ietver zodiaka zīmes.
- Bioloģisks: attēlo kailas sievietes, kas peldas baseinos; dažas no sievietēm nēsā kroņus; ir arī ķermeņa orgānu attēli.
- Kosmoloģiskā: Uz vienas no tām ir sešas lapaslapas ar it kā savienotām salām un vulkānu.
- Farmaceitiskie līdzekļi: Farmaceitiskā: marķēti augu daļu attēli ar zāļu burciņām.
- Receptes: Receptes: īsi teksta fragmenti, pirms kuriem parasti ir zvaigznei vai ziedam līdzīga ilustrācija.
Pēdējā lappusē, šķiet, ir sava veida "atslēga": trīs rindas teksta ar rakstību, kas atgādina 15. gadsimta Vācijā lietoto.
Teksta analīze
Rokraksts sastāv no četrrindēm. Kvīra ir veidota no salocīta pergamenta. Roksnes sastāv no foliantiem, un teksts vai ilustrācijas ir abās folianta pusēs. Eksemplāri ir numurēti no 1 līdz 20, bet folianti no 1 līdz 116. Dažiem locījumiem ir neparastas formas. Atkarībā no skaitīšanas veida kopā ir 240 lappuses. Tā kā numerācijā ir nepilnības, iespējams, ka dažas lapaspuses ir zudušas; manuskriptā, iespējams, bija vismaz 272 lappuses. Nepilnības bija jau tad, kad Voiničs 1912. gadā iegādājās manuskriptu.
Teksta un attēlu kontūrām tika izmantota spalvas pildspalva. Skaitļi tika krāsoti ar krāsu, iespējams, vēlāk. Ir pārliecinoši pierādījumi, ka daudzu grāmatas lappušu kārtība dažādos tās vēstures posmos tika mainīta un ka sākotnējā lapu kārtība varēja būt pavisam citāda, nekā mēs to redzam šodien.
Teksts ir rakstīts no kreisās puses uz labo, jo labajā pusē ir neregulāras malas. Nav acīmredzamas interpunkcijas. Šķiet, ka persona vai personas, kas rakstījušas tekstu, ir brīvi pārvaldījušas valodu. Iespējams, ir bijis vēl kāds "avots", no kura viņi kopēja tekstu. Teksta plūsma ir vienmērīga, kas rada iespaidu, ka simboli nav šifrēti.
Kopumā ir aptuveni 170 000 glifu. Ņemot vērā atstarpi starp tiem, šķiet, ka ir "vārdi" un "rindkopas". Noteikt tekstā izmantoto alfabētu ir sarežģīti (un par to var diskutēt); daži glifi var būt citu alfabētu variācijas, un daži var būt vienkārši divi glifi, kas savienoti kopā. Tekstu, iespējams, var attēlot ar alfabētu, kas sastāv no divdesmit līdz trīsdesmit burtiem.
Ir aptuveni 35 000 "vārdu", kas sastāv no glifiem jeb rakstzīmēm. Ir veikta statistiskā analīze, un šie "vārdi" atgādina "dabisko valodu":
- Tie atbilst Zipfa likumam.
- Vārdu entropija ir līdzīga latīņu vai angļu valodas entropijai.
Mērķis
Iespējams, ka grāmatas mērķis bija kalpot kā rokasgrāmata zāļu izgatavošanai vai kā grāmata par medicīnu. Pirmā nodaļa gandrīz noteikti ir zāļu grāmata. Ārstniecības grāmata ir augu krājums ar to aprakstu. Tomēr augu identifikācija, pamatojoties uz attēliem, lielākoties nav izdevusies. Ar zināmu pārliecību var uzminēt divus augus: savvaļas atraitnītes un kalnu papardes. Daudzi no augu attēliem ir kombinēti: tajos ir apvienotas augu daļas; viena auga sakne ir pievienota cita auga lapām; ziedi var būt no trešās sugas. Ir identificētas arī rīcineļļas auga lapas un augļi.
Tā kā bioloģiskajā sadaļā ir caurules, teksts varētu būt saistīts ar alķīmiju. Tas būtu arī loģiski, ja teksts būtu par noteiktu zāļu izgatavošanu. Problēma ar šo teoriju ir tā, ka visās tā laika alķīmijas grāmatās attēliem tiek izmantots kopīgs motīvu kopums; šos motīvus manuskriptā nevar atrast.
Vēl viena doma ir, ka grāmata ir par astroloģiju; tajā laikā izplatītas prakses, piemēram, asinsizliešana, bieži bija saistītas ar astroloģiju. Šīs pieejas problēma ir tā, ka, izņemot zodiaka zīmes un vienu diagrammu, kurā, iespējams, attēlotas klasiskās planētas, neviens nav pierādījis, ka simboli ir atrodami citās astroloģiskajās tradīcijās.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Voiniča manuskripts?
A: Voiniha manuskripts ir manuskripts, kas sastāv no aptuveni 240 pergamenta lapām un, iespējams, tapis 15. gadsimta sākumā Ziemeļitālijā.
J: Kura vārdā ir nosaukts manuskripts?
A: Manuskripts ir nosaukts Vilfrīda Maikla Voiniča vārdā, kurš to iegādājās 20. gadsimta sākumā.
J: Kur manuskripts atrodas tagad?
A: Rokraksts atrodas Jeila Universitātes bibliotēkā.
J: Kas nav zināms par manuskripta autoru un valodu?
A.: Lai gan tiek uzskatīts, ka šo manuskriptu ir rakstījuši daudzi autori, autors joprojām nav zināms. Teksts ir rakstīts nezināmā valodā, nezināmā rakstības sistēmā.
J: Kāds ir manuskripta teksts?
A: Teksts, iespējams, ir šifrēts teksts; tā kodu ir mēģinājuši uzlauzt daudzi kriptogrāfijas jomā strādājoši cilvēki - gan amatieri, gan profesionāli kriptogrāfi. Izskatās, ka tekstā nav kļūdu. Tajā nav nekādu labojumu.
J: Ko cilvēki ir pamanījuši ilustrācijās?
A: Lai gan ilustrācijām ir pievērsta mazāka uzmanība, šķiet, ka tajās ir attēloti augi, anatomiskas vai astronomiskas saiknes.
J: Ko jaunākie pētījumi liecina par manuskripta izcelsmi?
A: 2009. gadā Arizonas Universitātes pētnieki veica manuskripta pergamenta radiokarbona datēšanu, un viņi apgalvo (ar 95 % ticamību), ka manuskripts tapis laikā no 1404. līdz 1438. gadam. Turklāt Čikāgas McCrone pētniecības institūtā konstatēja, ka liela daļa tintes tika pievienota neilgi pēc tam, tādējādi apstiprinot, ka manuskripts ir autentisks viduslaiku dokuments.
Meklēt