Voiniha manuskripts ir manuskripts, kas nosaukts Vilfrīda Mihaila Voiniha vārdā, kurš to iegādājās 20. gadsimta sākumā. Manuskriptu veido aptuveni 240 pergamenta lapas, un tas, iespējams, tika uzrakstīts 15. gadsimta sākumā Ziemeļitālijā. Šodien tas atrodas Jeila Universitātes bibliotēkā.

Daudzās lappusēs ir ilustrācijas. Lai gan tiek uzskatīts, ka šo manuskriptu rakstījuši daudzi autori, autors joprojām nav zināms. Teksts ir rakstīts nezināmā valodā, nezināmā rakstības sistēmā. Izskatās, ka tekstā nav kļūdu. Tekstā nav labojumu. Teksts, iespējams, ir kāds šifrteksts; tā kodu ir mēģinājuši uzlauzt daudzi kriptogrāfijas jomā strādājoši cilvēki - gan amatieri, gan profesionāli kriptogrāfi. Daudz mazāka uzmanība ir pievērsta ilustrācijām, kurās, šķiet, attēloti augi, anatomiskas vai astronomiskas sakarības. Tas tiek dēvēts par "pasaulē noslēpumaināko manuskriptu".

2009. gadā Arizonas Universitātes pētnieki veica manuskripta pergamenta radiokarbona datēšanu, un viņi ar 95% ticamību apgalvo, ka tas tapis laikā no 1404. līdz 1438. gadam. Turklāt Čikāgas McCrone pētniecības institūtā konstatēja, ka liela daļa tintes tika pievienota neilgi pēc tam, tādējādi apstiprinot, ka manuskripts ir autentisks viduslaiku dokuments.

Fiziskās iezīmes un satura sadaļas

Manuskriptam ir aptuveni 240 pergamenta folio lapu (dažas lapas ir zaudētas). Teksts ir rakstīts ar neatkārtojamiem, regulāriem glifiem — šos simbolus pētnieki pārstāv ar dažādām transkripcijas sistēmām (piemēram, EVA). Vārdstruktūra un rakstzīmju atkārtošanās rada iespaidu par organizētu sistēmu, nevis pilnīgu haosu.

Ilustrācijas sadala manuskriptu vairākās skaidrāk saskatāmās daļās:

  • Herbārija (herbal) — lapas ar lielām augu skicēm; daudzi zīmējumi neatbilst zināmiem botāniskiem paraugiem vai kombinē elementus no dažādām sugām.
  • Astronomiskā/astroloģiskā — diagrammas, zodiaka riņķi un debess ķermeņu attēlojumi.
  • Bioloģiskā — mazas cilvēku figūras, bieži peldoties vai savienotas ar cauruļveida sistēmām; interpretācijas svārstās no anatomijas līdz ritualitātēm.
  • Kosmoloģiskā un kartogrāfiskā — sarežģīti riņķveida attēli, kas var būt kartes, diagrammas vai simboliskas vizualizācijas.
  • Farmaceitiska un receptes — konteineri, noderīgu vielu apraksti un īsi, punktēti teksti, kas atgādina receptes.

Vēsture un īpašnieki

Par manuskripta agrīnajiem posmiem zināms maz. 17. gadsimtā tas atradās Prāgā un piederēja Georgam Barescham, no kura to saņēma profesors Jānis Mareks Marci (Johannes Marcus Marci). Marci Manuskriptu nosūtīja jezuitu mūkam Athanasius Kircher ar pavadvēstuli, kas saglabājusies — tā ir viens no svarīgākajiem pavedieniem par manuskripta vēsturi. 20. gadsimta sākumā Vilfrīds Voiniha manuskriptu iegādājās no jezuitu kolekcijas Villa Mondragone, un vēlāk tas nonāca Jeilas universitātē.

Mēģinājumi atšifrēt

Vairāki nozīmīgi pētījumi un atšifrēšanas izmēģinājumi notika 20. gadsimtā un 21. gadsimtā. Starp ievērojamākajiem:

  • William F. Friedman un viņa kolēģi (ASV) veica plašu kriptanalīzi un uzskatīja, ka manuskripts nav vienkāršs viltojums.
  • Daudzi amatieri un profesionāļi piedāvājuši tulkojumus vai teorijas (piem., mēģinājumi sasaistīt tekstu ar seno valodu atvasinājumiem), taču neviens no tiem nav plaši pieņemts.
  • Gordon Rugg (2004) demonstrēja, ka daļu tekstu iespējams reproducēt, izmantojot vienkāršas metodikas (piem., Cardan rūts un vārdnīcas tabulas), — tas piešķīra pamatotu argumentu teorijai par iespējamu viduslaiku “viltus” izstrādi, taču tas neatrisināja visas manuskripta īpašības.
  • Mūsdienu datorsimulācijas un statistiskā analīze parāda, ka teksts demonstrē struktūru, kas atbilst valodai vai sarežģītam kodam (piemēram, Zipf likuma pazīmes), kas apgrūtina vienkāršu “viltus” paskaidrojumu apstiprināšanu.
  • Vairāki pēdējā laika apgalvojumi par pilnīgu atšifrēšanu (piem., interpretācijas kā proto-Romance vai citas valodu grupas) netika plaši pieņemti, jo nepiedāvā vispārpieņemtus, reproducējamus rezultātus un bieži ignorē ilustrāciju kontekstu.

Teorijas par manuskripta izcelsmi

Par manuskripta būtību pastāv vairākas konkurējošas teorijas:

  • Autentisks šifrkods — manuskripts ir reāls viduslaiku darbs, kurā teksts ir šifrēts vai rakstīts specifiskā slepenā sistēmā.
  • Slepena zinātniska darba reģistrs — teksts satur simboliskas vai kodētas zinātniskas/medicīniskas zināšanas, saprotamas tikai atlasītai publikai.
  • Valoda vai mākslota leksika — teksts var atspoguļot neatklātu vai izmirušu valodu, dialektu vai īpašu ierobežotas kopienas žargonu.
  • Viltus vai intelektuāla spēle — tas varētu būt mēģinājums radīt noslēpumu vai praktisks triks, lai radītu iespaidu par slepenību (bet radiokarbona datējums un tintes analīze padara šo skaidrību problemātisku).

Analīzes un pieejamība

Arizonas Universitātes radiokarbona datējums un McCrone analīze sniedza spēcīgus pierādījumus par manuskripta viduslaiku izcelsmi. Tomēr pats teksta saturs un nozīme joprojām ir nezināma. Pēdējo gadu desmitu tehnoloģiskie rīki — digitālā attēlveidošana, multispektrālā skenēšana, statistiskā lingvistika un datorizēta kriptanalīze — ļāvuši pētīt manuskriptu plašāk nekā jebkad agrāk.

Jeilas Universitātes bibliotēka ir digitalizējusi manuskriptu, padarot to pieejamu publiskai apskatei un pētniecībai; tomēr interpretācija paliek sarežģīta un pretrunīga. Voynich manuskripts joprojām ir aktīvs pētniecības priekšmets un iedvesmo gan akadēmiskus darbus, gan plašāku sabiedrības interesi.

Kopsavilkums: Voiniha manuskripts ir autentisks viduslaiku pergamenta dokuments ar nezināmu tekstu un bagātīgām ilustrācijām. Lai gan radiokarbona datēšana nosaka tā rašanos 15. gadsimtā, teksta kods vai valoda vēl nav pārliecinoši atšifrēti — tāpēc dokuments joprojām tiek dēvēts par vienu no pasaules lielākajiem lingvistikas un kriptogrāfijas noslēpumiem.