Beringija — pleistocēna sauszemes tilts starp Sibīriju un Aļasku

Beringija — pleistocēna sauszemes tilts starp Sibīriju un Aļasku: 1600 km, ledus laikmeti, cilvēku un dzīvnieku migrācija, Beringas vēsture un ekoloģija.

Beringa sauszemes tilts savienoja tagadējo Aļasku un Sibīrijas austrumu daļu pleistocēna ledus laikmetos. Šo plašo sauszemes joslu parasti sauc par Beringiju — tai piederēja gan platības starp kontinenti, gan blakus esošās stepes un tundras.

Izmēri un ģeoloģiskais iemesls

Tas nozīmēja, ka no ziemeļiem uz dienvidiem Beringija varēja stiepties pat aptuveni 1000 jūdzes (~1600 km). Sauszemes tilts veidojās, kad jūras līmenis pazeminājās, jo liels ūdens daudzums bija iestrēdzis ledājos. Tieši zemāks jūras līmenis atklāja kontinenta šelfu starp mūsdienu Krieviju un Ziemeļameriku, izveidojot savienojumu, pa kuru varēja pārvietoties gan dzīvnieki, gan cilvēki.

Vides apstākļi

Beringija pa lielam nebija apledojusi, kā mēdza būt blakus esošie kalni un lieli ledus krājumi. To ietekmēja tas, ka piekraste nebija pakļauta lieliem sniega nokrišņiem — sniega nokrišņi bija salīdzinoši reti, jo Klusā okeāna vēji zaudēja mitrumu, kad pārvietojās pār ledājiem apklātu kalnu masīvu. Tā rezultātā Beringijas plašumus pārklāja sausu un vēsu klimatu atbilstoša stepes un tundras ainava, ko bieži dēvē par mammutu stepi vai pleistocēna stepi.

Flora un fauna

Beringijas stepes atbalstīja bagātu ekosistēmu. Tur dzīvoja lieli grauzēji un ganītāji — mamuti, bizoni, savvaļas zirgi, renes un citi lieli zālēdāji, kā arī plēsēji, piemēram, vilki un lāči. Šī bioloģiskā daudzveidība nodrošināja pārtikas bāzi, kas ļāva izdzīvot gan dzīvniekiem, gan cilvēku grupām, kas tur apmetās vai pārvietojās cauri.

Cilvēki Beringijā un Amerikas apdzīvošana

Daudzi pētnieki uzskata, ka pleistocēna Beringijā varēja pastāvēt neliela, ilgtspējīga cilvēku populācija — iespējams, tikai daži tūkstoši indivīdu. Genētiskie un arheoloģiskie dati liecina, ka šī populācija varēja būt izolēta no Āzijas populācijām vairākus tūkstošgades, pirms daļa tās locekļu devās tālāk un apdzīvoja Amerikas kontinentu.

Par to, kad tieši notika pārcelšanās uz Ameriku, pastāv vairākas hipotēzes. Tradicionāli tika minēts, ka cilvēki iekļuva Ziemeļamerikā, kad beidzot izkusa milzīgie ledāji un radās ceļš uz dienvidiem — apmēram pirms 16 500 gadiem vai drīz pēc tam. Tomēr jaunākie atradumi norāda, ka ieceļošana varēja notikt gan pa iekšzemes ledusbrīvām joslām, gan gar Klusā okeāna piekrasti un iespējams — arī agrākā laikposmā.

Sauszemes tilta izzušana

Beringijas sauszemes tilts galu galā pazuda, kad pēdējā ledus laikmeta beigās sāka celties jūras līmenis. Ūdens atkārtoti pārplūda kontinenta šelfu, un mūsdienu Aļaska ar Sibīriju atkal atdalījās ar jūras šaurumu — Beringa jūru. Aptuvenais piesegšanās laiks ir pēcpaleolīta periodā, un lielākā daļa pētnieku norāda, ka sauszemes savienojums bija applūdis apmēram pirms 11 000–10 000 gadiem, lai gan precīzs laiks var atšķirties atkarībā no reģiona un metodēm.

Vēstures un zinātnes nozīme

Beringija ir būtisks elements mūsu izpratnē par cilvēces migrācijām un iepriekšējām ekosistēmām. Arheoloģiskie atradumi, paleoklimatiskie pētījumi un ģenētiskie dati kopā veido daudzpusīgu ainu par to, kā mainījās ainava, dzīvība un cilvēku sabiedrības, pārejot no vecajiem pasaules reģioniem uz Ameriku.

Kopsavilkums: Beringija bija plaša, sauszemes saite starp mūsdienu Aļasku un Sibīriju pleistocēna laikā. Tā nebija stipri apledojusi, tajā atradās bagātas stepes un tundras biomasas, un tā kalpoja kā ceļš gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, kas galu galā apdzīvoja Amerikas kontinentu.

Ģeogrāfija

Beringa šaurums, Čukči jūra ziemeļos un Beringa jūra dienvidos ir seklās jūras (kartes, pa labi). Globālās atdzišanas ciklu laikā, piemēram, pēdējā ledus laikmeta laikā, daudz ūdens koncentrējās Arktikas un Antarktīdas ledus pārsegās. Jūras līmeņa pazemināšanās atklāja seklās jūras gultnes, kas pēc tam atkal applūda. Tādā pašā veidā ir izveidojušies un atkal applūduši arī citi sauszemes tilti visā pasaulē: aptuveni pirms 14 000 gadu Austrālijas kontinentālā daļa bija savienota gan ar Jaungvineju, gan Tasmāniju. Britu salas bija Eiropas kontinenta paplašinājums, izmantojot Lamanša sauso gultni, un Dienvidķīnas jūras sausais baseins savienoja Sumatru, Javas salu un Borneo ar Āzijas kontinentu.

Pasaules jūras līmeņa celšanās un krišanās vairākas reizes pleistocēna laikā atklāja un iegremdēja sauszemes tiltu, ko sauca par Beringiju. Tiek uzskatīts, ka Beringijas sauszemes tilts pastāvēja leduslaikmetā, kas notika pirms 35 000 BP. Arī jaunākajā periodā pirms 22 000-7 000 gadiem BP tas atradās virs ūdens. Apmēram 15 500 BP jūras šaurums atkal atvērās, un ap 6000 BP krasta līnijas ieguva tagadējo formu.

Berengijas-Viskonsinas apledojums


Berengija - deglaciācijas periods


Berengija - mūsdienas

Cilvēku apmešanās vietas

Beringas sauszemes tilts ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ, tostarp arī tāpēc, ka, domājams, tas pirms aptuveni 25 000 gadu ļāva cilvēkiem migrēt uz Ameriku no Āzijas. Hejas pētījums liecina, ka no cilvēkiem, kas šajā laika posmā migrēja pāri šim sauszemes tiltam, tikai 70 atstājuši savu ģenētisko nospiedumu mūsdienu pēcnācējos.

Beringijas ģenētiskā apmetne

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Beringa sauszemes tilts?

J: Vai Beringa zemes tilts ledus laikmetos bija apledojis?

J: Kas ir Beringija?

J: Vai cilvēki dzīvoja Beringijā ledus laikmeta laikā?

J: Cik ilgi Beringija bija izolēta no Āzijas iedzīvotājiem?

J: Kad Beringijā dzīvojošie cilvēki sāka apdzīvot Ameriku?

J: Kā Amerikas ledāju kušana veicināja cilvēku migrāciju no Beringijas uz Ameriku?

Meklēt pēc burta