Vudstoka 1969: mūzikas un mākslas festivāls — vēsture un nozīme

Vudstokas Mūzikas un mākslas festivāls bija rokmūzikas festivāls, kas notika 1969. gada 15.-18. augustā Maksa Jasgūra 601 akru (2,4 km²) lielā piena lopkopības saimniecībā Beteles pilsētā Ņujorkas štatā. Iespējams, tas ir slavenākais rokmūzikas koncerts un festivāls, kāds jebkad rīkots. Daudziem tas parādīja 60. gadu kontrkultūru un "hipiju laikmetu".

Lietainās nedēļas nogales laikā uz Vudstokas festivālu bija ieradušies daudzi tā laika slavenākie mūziķi, kā to var redzēt 1970. gada filmā "Vudstokas festivāls". Džoni Mičelas (Joni Mitchell) dziesma "Woodstock" par šo notikumu kļuva arī par Crosby, Stills, Nash & Young lielu hitu. Pēdējos gados ir bijuši vairāki mēģinājumi to atjaunot, taču oriģinālais Vudstokas festivāls 1969. gadā ir izrādījies leģendārs.

Festivāls tika nosaukts par "Vudstoku", jo investīciju grupa, kas atbalstīja koncertu, saucās "Woodstock Ventures". Sākotnēji to bija plānots rīkot Saugertiesā, bet pēc tam Volkilas pilsētā Oranžas apgabalā (nejaukt ar Volkilas ciematu Ulsteras apgabalā). Valkilas pilsētas iedzīvotāji, proti, pilsētas valdes locekļi, ātri pieņēma likumu, kas paredzēja, ka ir vajadzīga atļauja rīkot jebkādu pulcēšanos, kurā pulcējas vairāk nekā 5001 cilvēks. Atļauja tika pieprasīta, bet to atteica, jo piedāvātās pārvietojamās tualetes tika uzskatītas par neatbilstošām. Kāds Sūlīvānas apgabala lauksaimnieks Makss Jasgurs (Max Yasgur) uzzināja par festivālu un problēmām un piedāvāja savu saimniecību Beteles pilsētā. Viņam tika samaksāts 10 001 dolārs par trim dienām.

Lai gan visām pašvaldībām tika teikts, ka piedalīsies ne vairāk kā 50 001 dalībnieks, organizatori uzskatīja, ka viņu būs pat 150 001, un, pēc labākajiem aprēķiniem, trīs dienu laikā to bija vairāk nekā trīs reizes vairāk. Lielākā daļa par ieeju nemaksāja, un rezultātā festivāls zaudēja naudu. Ceļi uz koncertu bija sastrēgumos. Cilvēki atstāja savas automašīnas un gāja kājām vairākus kilometrus, lai nokļūtu koncerta norises vietā. Nedēļas nogalē bija lietains un pārpildīts laiks, un fani dalījās ar ēdienu, alkoholiskajiem dzērieniem un narkotikām. Daži tur dzīvojošie cilvēki, tostarp netālu esošajā nometnē Ma-Ho-Ge, dažiem koncerta apmeklētājiem izdalīja segas un pārtiku.

Pēc divu dienu lietus daudzviet bija dziļi dubļi. Ūdens mazgāšanai gandrīz nebija, trūka arī tualešu. Daudzi koncerta apmeklētāji bija paņēmuši līdzi nelielas teltis, kurās nakšņot; dažas no tām bija pārvērtušās auduma un dubļu kaudzēs. Lai gan šī, iespējams, nebija pati ērtākā vieta, pūlis savā starpā uzturēja laipnību un labu noskaņojumu. Kad pusmiljons skatītāju to apzinājās, ikvienu pārņēma sirsnīga draudzības sajūta.

Vudstokas mūzikas zvaigznes bija The Who un Džimijs Hendrikss. Strīdu dēļ par samaksu The Who uz skatuves uzstājās tikai ap plkst. 4.00 no rīta. Viena no The Who uzstāšanās daļām bija dziesma "See Me, Feel Me", kad saule uzlēca tieši tad, kad galvenais dziedātājs Rodžers Daltrejs sāka dziedāt dziesmas refrēnu. Kad The Who vēl spēlēja, uz skatuves uzlēca Abijs Hofmans, pārtraucot uzstāšanos, un mēģināja uzkurināt pūli ar jipī saukļiem, taču par prieku publikai viņu no skatuves notrieca grupas līdera Pita Taunšenda ģitāra. Noslēdzot The Who uzstāšanos, Taunšends ietriecās ar savu ģitāru skatuvē un iemeta to pūlī. Tas palīdzēja The Who kļūt par superzvaigznēm un izraisīja to, ka viņu albums Tommy tika pārdots daudzplatīna tirāžā.

Džimijam Hendriksam bija liels šovs ar dziesmām, ko viņš atskaņoja, tostarp jaunu "The Star Spangled Banner" versiju. Dziesma izraisīja zināmas nesaskaņas, jo tajā laikā norisinājās Vjetnamas karš, un skaņas, ko Hendrikss radīja ar ģitāru, atgādināja kara vardarbības skaņas. Fani atceras šos divus izpildītājus kā vienus no izcilākajiem rokmūzikas vēsturē, lai gan gan gan The Who, gan Hendrikss uzskatīja, ka viņu priekšnesumi nav labākie.

Vudstokas koncertu veidoja Maikls Langs, Artijs Kornfelds, Džons Robertss un Džoels Rozenmans. Robertss bija finansētājs, ko atbalstīja trasta fonds; viņa draugs Rozenmans, Jeila Juridiskās fakultātes absolvents, bija amatieru ģitārists. Viņu draugi bija Kornfelds, Capitol Records viceprezidents, un Maikls Langs. Lengs bija vieglprātīgs hipijs, kuram piederēja galvu veikaliņš un kurš cerēja Vudstokas apkaimē uzbūvēt studiju, lai apkalpotu tādus dziedātājus kā Bobs Dilans un Džanisa Džoplina, kuriem netālu bija mājas. Kad Langs un Kornfelds šo ideju izstāstīja Rozenmanam un Robertsam, Rozenmanam radās ideja par rokkoncertu, kurā piedalītos tie paši mūziķi. Viņi izvēlējās saukli "Trīs miera un mūzikas dienas". Viņi pieņēma darbā mākslinieku Arnoldu Skolņiku, lai viņš izstrādātu plakāta ar putnu māksliniecisko noformējumu. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad tika izdots 3 LP albums un dokumentālajai filmai līdzīga filma, sākotnējie investori sāka atgūt savus ieguldījumus.

1997. gadā koncerta vietu un 1400 apkārtējos akrus nopirka Alans Gerijs, un tā kļuva par Bethel Woods mākslas centru. Tas tika atklāts 2006. gada 1. jūlijā ar Ņujorkas filharmonijas orķestra koncertu. 2006. gada 13. augustā Crosby Stills Nash & Young jaunajā centrā pārsteidza 16 001 fanu - tieši 37 gadus pēc viņu uzstāšanās Vudstokā.

Vieta, organizācija un finanses

Festivālu rīkoja uzņēmums Woodstock Ventures, un ideja par lielu miera un mūzikas pasākumu radās no četru jauniešu — Maikla Langa, Artija Kornfelda, Džona Robertsa un Džoela Rozenmana — sadarbības. Sākotnēji pasākuma mērķis bija iegūt peļņu un izmantot to arī kā studijas partneru un mūzikas platformu. Plānošana saskārās ar vairākām juridiskām un loģistiskām problēmām: vairāku pilsētu pašvaldības atteica atļaujas, galu galā festivālu uzņēma Maksa Jasgura saimniecība Betelē.

Finanses: organizatori cerēja pārdot biļetes un ierobežot apmeklētāju skaitu, taču, kad žogu un biļešu kontroles rinda tika sagrauta, lielākai daļai cilvēku ieeja patiesībā bija bez maksas. Tā rezultātā festivāls zaudēja naudu, un sākotnējie investori naudas atmaksu sāka saņemt tikai pēc dokumentālās filmas un oficiālā 3 LP albuma izdošanas, kas kļuva par komerciālu hitu.

Norise, apstākļi un apmeklētāji

Paredzētā apmeklētāju skaita vietā pasākumu apmeklēja liels skaits cilvēku — mūsdienu aplēsēs parasti min aptuveni 400 000–500 000 apmeklētāju. Ceļu sastrēgumi bija milzīgi; daudzi cilvēki atstāja automašīnas un nāca uz norises vietu kājām. Laikapstākļi nedēļas nogalē bija lietaini, teritorija kļuva dubļaina, un trūka sanitāro mezglu. Neskatoties uz grūtībām, daudzi aculiecinieki atzīmē, ka dominēja dalīšanās un solidaritāte — cilvēki dalījās ēdienā, segās un palīdzēja viens otram.

Organizatoru pusē darbojās brīvprātīgie, bija medicīniskā palīdzība, un vietējie iedzīvotāji sniedza atbalstu. Tomēr notika arī traģiski gadījumi — bija incidenti, tai skaitā negadījumi un pārdozēšanas, kas atgādināja, ka liela bezprecedenta pulcēšanās var radīt nopietnas drošības un veselības problēmas.

Mākslinieki un atmiņas par uzstāšanos

Festivālā uzstājās daudzi tolaik nozīmīgi mūziķi. Papildus The Who un Džimijam Hendriksam, kuru priekšnesumi vēl joprojām tiek atcerēti, starp ievērojamajiem izpildītājiem bija arī tādi mākslinieki kā Santana (kura sniegums uzskatāms par viņu izrāvienu plašākā auditorijā), Džanisa Džoplina, Džoni Mičela (kuras dziesma vēlāk kļuva par hitu, ko izpildīja Crosby, Stills, Nash & Young), Joan Baez, Crosby, Stills, Nash & Young, Joe Cocker, Sly & the Family Stone un citi.

Par vienu no simboliskākajiem mirkļiem tiek uzskatīta The Who izpildītā "See Me, Feel Me" saullēktā, kā arī Hendriksa instrumentālā un provokatīvā "The Star Spangled Banner" versija. Abi priekšnesumi ir iemūžināti gan audio ierakstos, gan dokumentālajā filmā.

Ietekme, dokumentālā filma un mantojums

1969. gada Vudstoka kļuva par simbolu 60. gadu pretkultūrai, miera kustībai un mūzikas laikmetam. Dokumentālā filma "Woodstock" (režisors Maikls Vādlejs/Michael Wadleigh) un oficiālie ieraksti palīdzēja izplatīt festivāla reputāciju visā pasaulē — filma saņēma prestižas balvas un nostiprināja Vudstokas leģendu.

Festivāls arī iedvesmoja turpmākus lielus mūzikas notikumus un koncertus, kā arī vairākus mēģinājumus atjaunot Vudstoku (piem., 1994. un 1999. gada pasākumi), kuriem bija dažādi rezultāti un kas parādīja, cik izaicinoši ir atkārtot tā laika unikālo gaisotni un kontekstu.

Vieta, kur notika festivāls, saglabājās nozīmīga kultūras mantojuma vieta. 1997. gadā koncerta laukumu un apkārtējo zemi iegādājās Alans Gerijs, un 2006. gadā tur tika atvērts Bethel Woods mākslas centrs ar pastāvīgu Vudstokas muzeju un izglītības programmām. Centrs rīko koncertus, izstādes un piemiņas pasākumus, kas palīdz saglabāt festivāla vēsturi un stāstīt par tā nozīmi jaunām paaudzēm.

Sinteze

Vudstokas festivāls 1969. gadā bija daudz vairāk nekā tikai mūzikas notikums — tas kļuva par kultūras simbolu, kas apkopoja miera, mūzikas un kontrkultūras ideālus, kā arī par piemēru tam, kā milzīga publiska pulcēšanās var radīt gan radikālas sociālas pieredzes, gan praktiskas problēmas. Lai gan organizatoriem finansiāli tas nebija sekmīgs, festivāls atstāja paliekošu ietekmi uz populāro mūziku, filmu dokumentēšanu un kolektīvo atmiņu par 1960. gadu beigu kustībām.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Vudstokas mūzikas un mākslas festivāls?

J: Kas bija daži no mūziķiem, kuri uzstājās Vudstokā?

J: Cik daudz cilvēku apmeklēja sākotnējo Vudstokas festivālu?

J: Kas izraisīja satiksmes sastrēgumus pirms koncerta?

J: Ko The Who uzstāšanās laikā darīja Abija Hofmane?

J: Kā Džimijs Hendrikss noslēdza savu uzstāšanos?

J: Kas organizēja Vudstokas festivālu?

Meklēt pēc burta