1948. gada Palestīnas karš

Fons

Ebreju apmetne

No 1881. gada Eiropas ebreji sāka masveidā pārcelties uz Palestīnu. Šie jaunie imigranti galvenokārt apmetās uz dzīvi šajā reģionā zem ebreju nacionālisma karoga, kas pazīstams kā cionisms. Šīs nacionālistu kustības mērķis bija izveidot ebreju valsti. Lai gan sākotnēji attiecības starp Palestīnas arābiem un ebrejiem no Eiropas bija draudzīgas, tomēr, pieaugot ebreju skaitam, tās kļuva aizvien asākas.

Palestīniešu nacionālisms un Lielais sacelšanās

Pirmā pasaules kara laikā arābi un ebreji atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. Lai vājinātu impēriju, tās ienaidnieki (Lielbritānija un Francija) sāka piedāvāt zemi tautām impērijas daļās par pretošanos osmaņiem. Tostarp Palestīnu piedāvāja dažādiem arābu līderiem (tostarp Huseinu ģimenei Saūda Arābijā). Tajā pašā laikā briti piedāvāja Palestīnas kontroli ebreju valstij, kas vēl nepastāvēja. Lai gan šī rīcība nevainagojās panākumiem, tā tomēr veicināja lielāku ebreju pārvietošanos uz Palestīnu, kā arī palestīniešiem radīja bailes zaudēt reģiona kontroli. Reaģējot uz pieaugošo ebreju iedzīvotāju skaitu, 1936. gadā Palestīnas arābi Palestīnā sarīkoja bruņotu sacelšanos pret britiem un ebrejiem. Šī sacelšanās, kuru vadīja muftijs un Arābu augstākās komitejas vadītājs Hadžs Amins al-Husajni, bija pirmā plaša mēroga palestīniešu nacionālisma izpausme. Lai gan tas beidzās ar to, ka briti un ebreji sacelšanos apspieda, 1939. gadā izdotā Baltā grāmata pierādīja, ka tā bija ietekmīga pretošanās kustība. Saskaņā ar 1939. gada Balto grāmatu ebreji piecu gadu laikā varēja nosūtīt tikai vēl 75 000 imigrantu, un mērķis bija Izraēlas nodošana Palestīnai. Šāda situācija, kad divas kultūras sacentās savā starpā par Palestīnu, turpinājās visa Otrā pasaules kara laikā. Beidzoties šim konfliktam, britu mandāts Palestīnā tuvojās beigām, un reģiona tautas vēlējās rast risinājumu šim jautājumam.

ANO rezolūcija

1947. gadā briti jautājumu par konkurējošām tautām Palestīnā nodeva Apvienoto Nāciju Organizācijai. Apvienoto Nāciju Organizācijas Īpašajai komitejai Palestīnas jautājumos tika uzdots atrisināt vardarbības jautājumu starp abām grupām un nodrošināt taisnīgu attieksmi pret abām pusēm, piešķirot zemi. gada 29. novembrī tika izsludināts Palestīnas sadalīšanas plāns. Palestīna tika sadalīta atsevišķās ebreju un arābu valstīs ar aptuveni vienādu platību. Jeruzaleme paliktu neatkarīga pilsēta, ko pārvaldītu ANO. Visbeidzot, briti līdz 1948. gada maijam pameta Palestīnas mandātu. Sākotnēji lielākā daļa starptautiskās sabiedrības atbalstīja plānu (tostarp ASV un PSRS), kā arī Jišuvs. Palestīnas arābi, kā arī Ēģiptes, Libānas, Sīrijas, Irākas, Saūda Arābijas un Transjordānijas (tagadējās Jordānijas) tautas iebilda pret šo plānu un uzstāja par jaunu plānu ar arābu valsti un atzītu ebreju minoritāti. Kad tas netika pieņemts, šīs valstis sāka karu, izveidojot armijas, lai cīnītos pret jauno Izraēlas valsti.

Bruņotie spēki

Ebreju kopiena (Izraēla pēc 1948. gada 15. maija)

Ņemot vērā Jišuva kā valsts neseno statusu, tam faktiski bija vieni no vislabāk organizētajiem un bruņotākajiem militārajiem spēkiem reģionā. Šie spēki nonāca Haganas, vienotas valsts armijas un armijas, kas kļuva par mūsdienu Izraēlas Aizsardzības spēkiem (IDF), pakļautībā (pāreja notika 1948. gada maija beigās). Līdz maija vidum Izraēlas valsts bija izveidojusi armiju ar 35 000 karavīru. Karam turpinoties jūlijā, šis skaitlis pieauga līdz 65 000 karavīru. Kara beigās Izraēla bija veiksmīgi sapulcinājusi un apbruņojusi 96 441 vīru, lai cīnītos pret palestīniešiem un arābu valstīm. Turklāt Izraēla bija unikāla ar to, ka tai bija izstrādāts stratēģiskais plāns un vienkārša komandēšanas sistēma. Aizsardzības ministra Dāvida Ben-Guriona vadībā Izraēlas valsts varēja paļauties uz spēkiem ar vienotu vadību un plānu.

Palestīniešu spēki

Atšķirībā no jišuviem palestīniešiem pirms kara sākuma 1947. gada beigās nebija vienotu spēku. Bija vairākas paramilitāras grupas, bet nebija vienota līdera, struktūras vai plāna. Al-Husajni un Arābu augstākā komiteja centās izveidot kaujiniekiem sistēmu. Tomēr daudziem nepatika viņa vadība un viņi neuzskatīja komiteju par palestīniešu balsi. Tomēr al-Husajni veiksmīgi izveidoja no jauniem brīvprātīgajiem un paramilitārajiem spēkiem saukto Svētā kara armiju. Tomēr šai armijai un citiem palestīniešu kaujiniekiem trūka modernu ieroču un apgādes līdzekļu. Lai gan al-Husajni pieprasīja Arābu līgu (arābu valstu vairākuma apvienību) lielāku atbalstu un kontroli, lai vadītu kara gaitu, līga viņu bloķēja.

Arābu līgas spēki

Arābu līgas valstis, kas iesaistījās karā pret Izraēlu, bija Ēģipte, Transjordānija, Irāka, Libāna un Sīrija (Ēģiptes vadībā bija mazāki spēki no Saūda Arābijas un Jemenas). Neraugoties uz to, ka Līga tās saistīja, kara sākumā nebija viena Līgas komandiera. Katra valsts mobilizēja savus spēkus saviem mērķiem. Tādējādi spēki nebija vienoti Līgas spēki, bet gan spēku kopums. Arābu līgas pēdējais spēks - Arābu atbrīvošanas armija - bija 4000 brīvprātīgo spēks no visiem Tuvajiem Austrumiem, kas darbojās no Sīrijas. Lai gan Arābu līgas valstis ieskauj Izraēlu, tās to darīja kā dažādas valstis.

Mērķi

Jišuva/Izraēla

Izraēlas kara mērķi sākotnēji bija balstīti uz Haganas 1946. gada plānu, ko vadīja Dāvids Ben Gurions. Plāns paredzēja strauju spēku koncentrēšanu, lai cīnītos pret to, ko armija uzskatīja par lielāko draudu - iebrukumu no daudzajām arābu valstīm. Izmantojot 1946. gada plānu, Ben-Gurions cerēja nodrošināt Izraēlai ANO sadalīšanas plānā piešķirto zemi. Karam turpinoties, mērķi nedaudz mainījās, 1948. gada martā ieviešot D plānu (Plan Dalet). Tā vietā, lai vienkārši noturētu Izraēlai piešķirtās zemes, plāns tagad pavēlēja Izraēlas spēkiem strādāt, lai no ebreju kontrolētajām zemēm izvestu arābus, aizstāvētu ebreju apmetnes arābu Palestīnā un ieņemtu arābu zemi konkrētās pozīcijās, lai iegūtu stratēģiskas priekšrocības. Iespējamo izmaiņu iemeslu min vēsturnieks Deivids Tals, kurš norāda, ka tā, iespējams, bija reakcija uz palestīniešu spēcīgāku pretestību un vispārēju vēlmi izvietot Izraēlas spēkus visaizsargājamākajās pozīcijās. Tomēr, kā norāda arī Tals, šis stratēģiskais plāns nekad nav bijis bez zināmām pretrunām, jo īpaši tā plāna daļa, kas piespieda palestīniešus pārvietoties.

Palestīna

Arābu Augstākā komiteja izvirzīja galveno palestīniešu mērķi - izveidot vienotu arābu valsti Palestīnā.

Transjordānija/Jordānija

Lai gan Transjordānija ārēji vienojās ar pārējo Arābu līgu par arābu valsts izveidi Palestīnā, šķiet, ka tas nebija Transjordānijas galīgais mērķis. Saskaņā ar Transjordānijas dokumentiem Transjordānijas karalis Abdulla, Transjordānijas hašimītu (karaliskās ģimenes) monarhs, bija ieinteresēts izmantot karu kā ieganstu, lai nodotu Palestīnas arābus Jordānijas kontrolē. Tādējādi viņš varētu ieņemt Sīriju un izveidot Lielo Sīriju. Tas nozīmē, ka Transjordānijas mērķi bija šķietami pretēji Sīrijas, Libānas, Ēģiptes un pašu palestīniešu mērķiem.

Sīrija un Ēģipte

Tāpat kā Transjordānija, arī Sīrija un Ēģipte atbalstīja vienotas arābu valsts izveidi Palestīnā. Tomēr viņu argumentācija vairāk bija vērsta uz to, lai apturētu jordāniešu izplatību, no kuras abas valstis baidījās (ja Transjordānija ieņemtu šo reģionu).

Kara gaita

1. posms: pilsoņu karš

Konflikta pirmajā daļā Jišuva spēki stājās pret Palestīnas Arābu augstākās komitejas spēkiem. Pilsoņu karš sākās ar trīs dienu streikiem 1947. gada 30. novembrī. Pēc tam tas pārauga partizānu kampaņā pret ebreju apgādes kravas automašīnām. 1948. gada janvārī Palestīnā ienāca Arābu atbrīvošanas armija. Šī spēcīgā pretestība lika izraēliešiem pielāgot savu plānu un ieviest Daleta plānu. Haganah 5. aprīlī uzsāka operāciju Nahshon - piecpadsmit dienu ilgu operāciju, lai nodrošinātu ceļus uz Jeruzalemi, ieņemot kalnus gar galvenajiem ceļiem. Pēc operācijas Nahshon un mazāku ebreju ofensīvu panākumiem palestīniešu pretestība sāka sarauties.

2. posms: Arābu līgas valstu iebrukums

Otrā kara daļa sākās ar iebrukumu Ēģiptē, Irākā, Transjordānijā, Libānā un Sīrijā 1948. gada maijā. Katrs iebrukuma spēks būtībā ienāca Palestīnā pie tuvākās robežas. Šajā kara posmā dominēja kaujas Rietumkrastā un ap Jeruzalemi. Ebreju spēki iebruka Jeruzalemē, lai nodrošinātu pilsētas rietumu daļu. Lai nostiprinātu šo pozīciju, Izraēlas spēki centās ieņemt arī Latrunu - kalnu uz ziemeļiem no Jeruzalemes. Tas izrādījās neveiksmīgi. Citās teritorijās izraēlieši guva lielākus panākumus. Divi ēģiptiešu spēki, no kuriem viens virzījās gar piekrasti, bet otrs pāri Negevai uz Jeruzalemi, tika apturēti. Irākas spēki tika atbīdīti atpakaļ. Lai gan Sīrijas un Libānas spēki iebruka Izraēlas teritorijā, izraēlieši veica pretuzbrukumus Sīrijas un Libānas teritorijā. Cīņas izbeidza ANO 11. jūnijā noslēgtais pamiers.

3. posms: Izraēlas spiediens pret transjordāniem

9. jūlijā izraēlieši uzsāka jaunu operāciju sēriju pret jordāņiem Rietumkrastā. Tika cerēts izbeigt konfliktu šajā frontē pret to, ko izraēlieši uzskatīja par vislabāk apmācīto un bruņoto arābu armiju - Transjordānijas Arābu leģionu. Ofensīvas lielākoties bija veiksmīgas, un, lai gan citas arābu valstis centās izmantot Izraēlas koncentrēšanos uz Rietumkrastu, to panākumi bija nelieli. Šis kara posms beidzās ar kārtējo pamieru 1948. gada 18. jūlijā.

4. posms: Izraēlas vēršanās pret Ēģipti, Sīriju un Libānu.

Jordāņiem iestrēgušiem Rietumkrastā, 15. oktobrī izraēlieši sāka vēl divas ofensīvas. Tās izspieda Ēģiptes spēkus no Negevas tuksneša un izspieda Sīrijas un Libānas spēkus atpakaļ uz savām valstīm. Pēc šīm pēdējām ofensīvām kara militārā daļa beidzās. Tomēr līdz 1949. gada 7. janvārim Izraēlai bija jāgaida laiks, lai pabeigtu līgumu parakstīšanu ar katru karojošo valsti.

Rezultāti

Kara laikā Izraēla ieguva lielu zemes platību. Sākotnējās atdalīšanas līnijas piešķīra aptuveni vienādu zemes platību ebreju un arābu valstīm, bet 1949. gada līgumā noteiktās līnijas deva Izraēlai daudz lielāku valsti, ierobežojot arābu kontrolēto zemi līdz mazai Gazas joslai un mazākai Rietumkrasta teritorijai (nekā 1947. gadā). Tomēr tās nekontrolēja neviena palestīniešu valdība. Tā vietā Ēģipte kontrolēja mazo Gazas joslu, bet Jordānija - Rietumkrastu un Austrumjeruzalemi. Papildu aspekts kara sekām bija palestīniešu bēgļu krīze. Kara beigās Sīrijā, Jordānijā, Libānā, Jordānijā, Rietumkrastā un Gazas joslā bija aptuveni 720 000 bēgļu, kas dzīvoja nometnēs. Lai gan lielu daļu no tā var skaidrot ar kara laika bailēm, daži vēsturnieki, piemēram, Džeimss Gelvins, apgalvo, ka Izraēlas politika Daleta plānā daļēji veicināja šo krīzi. Šī politika, kas mudināja Izraēlas spēkus konfiscēt arābu īpašumus ebreju teritorijā, saasināja bēgļu problēmu. Kopš 2015. gada šo bēgļu tiesības atgriezties savās agrākajās mājās vai saņemt kompensāciju joprojām ir neskaidras.