Bioloģiskā kaitēkļu kontrole — definīcija, metodes un piemēri
Uzzini bioloģiskās kaitēkļu kontroles definīciju, efektīvākās metodes un praktiskus piemērus — ilgtspējīga, droša alternatīva ķīmiskajiem pesticīdiem kultūraugiem.
Bioloģiskā kontrole jeb bioloģiskā kaitēkļu apkarošana ir kaitēkļu populāciju samazināšana, izmantojot dabiskos ienaidniekus. Tā ir svarīga, jo kultūraugu kaitēkļi kļūst izturīgi pret ķīmiskajiem pesticīdiem. Bioloģiskā kontrole var būt horizontāla lauksaimniecībā, dārzniecībā, mežsaimniecībā un pat pilsētvidei — kur vien nepieciešama ilgtermiņa kaitēkļu regulēšana, kas minimāli ietekmē apkārtējo vidi.
Kukaiņu kaitēkļu dabiskie ienaidnieki ir plēsēji, parazitoīdi un patogēni. Nezāļu bioloģiskās kontroles aģenti ir zālēdāji un augu patogēni. Plēsēji, piemēram, putni, vaboles un lapsenes, ir brīvi dzīvojošas sugas, kas savas dzīves laikā apēd daudz upuru. Plēsēji var samazināt kaitēkļu populācijas ātri un dinamiski, vēl jo vairāk, ja tiem nodrošina piemērotu dzīvotni un pārtikas avotus (piem., ziedu joslas un patversmes).
Parazitoīdi ir sugas, kuru kāpuri attīstās uz viena kukaiņa saimnieka vai vienā kukaiņā, galu galā nogalinot vai nāvējoši inficējot saimnieku. Lielākajai daļai ir ļoti šaurs saimniekaugu areāls. Parazitoīdi ir daudzas lapsenes un dažas mušu sugas. Tie bieži tiek izmantoti, lai kontrolētu noteiktu kaitēkļu sugu, piemēram, tauriņu kāpuru vai laputu populācijas, jo parazitoīdi var būt īpaši efektīvi, ja tiek atbrīvoti pareizajā attīstības stadijā un laikā.
Patogēni ir slimību izraisītāji, tostarp baktērijas, sēnītes un vīrusi. Tie nogalina vai novājina savu saimnieku un ir relatīvi specifiski. Patogēnu pielietojums var būt inundatīvs (masveida aplikācija, lai ātri samazinātu populāciju) vai konservatīvs (veicināt dabīgo patogēnu klātbūtni un izplatību).
Galvenās metodes
- Konservācijas bioloģiskā kontrole — ekosistēmas sakārtošana tā, lai saglabātu un veicinātu vietējās dabiskos ienaidniekus (piem., ziedu joslas, ligzdas, refugiji).
- Augmentācija (papildināšana) — mākslīga dabiski sastopamu ienaidnieku izlaišana laukā. Var būt inundatīva (liela daudzuma izlaišana īsā laikā) vai pārauguma/rezervju izlaišana (regulāra papildināšana).
- Klasiskā bioloģiskā kontrole — ievest svešzemju dabiskos ienaidniekus, lai ilgtermiņā kontrolētu invazīvas kaitēkļu sugas (šī metode prasa rūpīgu riska novērtēšanu).
- Biopreparātu izmantošana — aizsardzības līdzekļi, kas satur mikroorganismus (piem., Bacillus thuringiensis), entomopātogēnas sēnes vai vīrusus.
Priekšrocības un trūkumi
- Priekšrocības: samazina ķīmisko pesticīdu nepieciešamību, ir mērķorientēta, draudzīga videi, veicina agroekosistēmas stabilitāti un bieži vien sniedz ilgstošu kontroli.
- Trūkumi: iedarbība var būt lēnāka nekā ķīmiskajiem līdzekļiem; specifiskums var ierobežot izmantošanu plašam kaitēkļu spektram; efektivitāte atkarīga no klimatiskajiem apstākļiem un pareizas ieviešanas; iespējami neparedzēti blakusefekti, ja ievieš svešas sugas bez pietiekamas novērtēšanas.
Praktiski piemēri
- Parazitoīdi: Trichogramma sugas tiek plaši izmantotas, lai iznīcinātu tauriņu un prūšu olas.
- Plēsēji: vaboles (piemēram, mariņetu sugas) kontrolē laputes un citas mazas kukaiņu sugas.
- Entomopātogēnas baktērijas: Bacillus thuringiensis (Bt) efektīvi nogalina kāpurus un tiek izmantots dārzos un lauksaimniecībā.
- Entomopātogēnas sēnes: Beauveria bassiana un Metarhizium tiek lietotas pret dažādiem kukaiņiem, tostarp laputīm un pūžņiem.
- Entomopātogēni nematodi (piem., Steinernema, Heterorhabditis): efektīvi pret augsnes kaitēkļiem (vaboļu kāpuri, tārpi).
- Vīrusi: no entomopātogēnu vīrusu grupas (piem., NPV) izmanto dažos sezonālos izplatījumos pret noteiktiem tauriņu sugu bojājumiem.
- Nezāļu bioloģiskā kontrole: īpaši zālēdāji vai herbivori un patogēni tiek izmantoti invazīvu nezāļu ierobežošanai laukos un dabiskās vides atjaunošanai.
Padomi veiksmīgai īstenošanai
- Veiciet monitoringu un izmantojiet kaitēkļu robežvērtības, lai izlaišana būtu mērķēta un ekonomiski pamatota.
- Izvēlieties aģentus, kas pielāgoti vietējiem klimatiskajiem apstākļiem un konkrētajam kaitēkļu profilam.
- Laika izvēle ir kritiska — izlaišana agrīnā kaitēkļa attīstības stadijā parasti dod labākus rezultātus.
- Savienojiet bioloģisko kontroli ar citām IPM (integrētā kaitēkļu vadības) metodēm: kultūras paņēmieniem, fiziskiem līdzekļiem un selektīviem augu aizsardzības līdzekļiem.
- Samaziniet dažādu plaša spektra insekticīdu lietojumu, kas var nogalināt noderīgos organismus.
Drošība un regulācija
Jebkuras jaunas sugas ieviešana vai masveida izlaišana jāveic pēc rūpīgas riska izvērtēšanas un atbilstošas regulatīvās izstrādes. Lai novērstu neparedzētas vides sekas, bieži nepieciešamas laboratorijas un lauka izmēģinājumu fāzes, kā arī turpmāka uzraudzība pēc ieviešanas.
Bioloģiskā kaitēkļu kontrole nav universāls risinājums, bet tā ir spēcīgs instruments ilgtspējīgai lauksaimniecībai un dārzkopībai. Savienojot pareizās metodes ar rūpīgu plānošanu un uzraudzību, iespējams efektīvi samazināt kaitēkļu radītus zaudējumus un vienlaikus saglabāt veselīgu ekosistēmu.
Lācenes ir pieejamas pie biokontroles tirgotājiem.
Trīs stratēģijas
Pastāv trīs galvenie bioloģiskās kontroles stratēģiju veidi: saglabāšana, klasiskā bioloģiskā kontrole un papildināšana.
- Aizsardzība: Izvairieties no pesticīdu lietošanas, kas iznīcina kaitēkļu dabiskos ienaidniekus. Veiciniet to augu augšanu, kas uzbrūk kaitēkļiem. Ja iespējams, izmantojiet papildu stādījumus. Ķīnā moskītu papardes jau vismaz tūkstoš gadus izmanto kā rīsu kultūru papildaugus. Tajā aug īpašas cianobaktērijas, kas fiksē slāpekli no atmosfēras un bloķē gaismu no konkurējošiem augiem (bet ne rīsiem, kas aug augstāki).
- Klasiskā bioloģiskā kontrole: Tā ir dabisko ienaidnieku ieviešana jaunā teritorijā, kur tie nav radušies vai nav sastopami dabiski. Pēc tam plēsējs dzīvo kā dabiska dzīvotnes daļa, vairojas un iznīcina kaitēkļu sugas. Šī metode ir īpaši efektīva, ja kaitēklis pats ir invazīva vai introducēta suga attiecīgajā teritorijā. Bez dabiskajiem ienaidniekiem kaitēklis savairojas līdz milzīgam skaitam. Viena vai divu ienaidnieku ievešana no dzimtenes var būt ļoti veiksmīga. Viens no piemēriem ir Larinus planus izmantošana, lai apkarotu Kanādas dadžus.
- Paplašināšana: Tas ir dabisko ienaidnieku skaita palielināšana noteiktā laikā. Šie plēsēji ir dabiskas ekosistēmas sastāvdaļas, bet tiek izlaisti tādā daudzumā, lai kādā kritiskā brīdī pārspētu kaitēkli. Plēsēju krājumus iegūst no komerciāliem piegādātājiem.
Agrīns piemērs
Hsi Hana (Hsi Han) 304. gadā sarakstītajā ķīniešu tekstā "Dienvidu reģionu augu un koku apraksti" aprakstīti mandarīnu apelsīni, kurus aizsargā lielas sarkanīgi dzeltenas citrusaugļu skudras. Skudras uzbrūk apelsīnu koku kaitēkļiem un iznīcina tos. Citrusaugļu skudras (Oecophylla smaragdina) tika no jauna atklātas 20. gadsimtā, un tagad Ķīnā tās atkal tiek izmantotas apelsīnu audzes aizsardzībai.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir bioloģiskā kontrole?
A: Bioloģiskā kontrole jeb bioloģiskā kaitēkļu apkarošana ir kaitēkļu populāciju samazināšana, izmantojot dabiskos ienaidniekus.
J: Kāpēc bioloģiskā kontrole ir svarīga?
A: Bioloģiskā kontrole ir svarīga, jo kultūraugu kaitēkļi kļūst izturīgi pret ķīmiskajiem pesticīdiem.
J: Kas ir dabiskie kaitēkļu dabiskie ienaidnieki?
A: Kukaiņu kaitēkļu dabiskie ienaidnieki ir plēsēji, parazitoīdi un patogēni.
J: Kādi ir daži plēsēju piemēri?
A: Daži plēsēju piemēri ir putni, vaboles un lapsenes.
J: Kas ir parazitoīdi?
A: Parazitoīdi ir sugas, kuru kāpuri attīstās uz viena kukaiņa saimnieka vai vienā kukaiņā, galu galā nogalinot vai nāvējoši inficējot saimnieku.
J: Kas ir patogēni?
A: Patogēni ir slimību izraisītāji, tostarp baktērijas, sēnītes un vīrusi.
J: Kas ir nezāļu bioloģiskās kontroles aģenti?
A: Nezāļu bioloģiskās kontroles aģenti ir zālēdāji un augu patogēni.
Meklēt