Eleanor Roosevelt — ASV ilggadīgākā pirmā lēdija un cilvēktiesību aizstāve

Pamatinformācija

Viņas dzimšanas vieta ir 56. rietumu 37. iela, Ņujorka, Ņujorka. Viņas vecāki bija Elliots Rūzvelts I un Anna Hola Rūzvelta. Pēc Annas Rūzveltes bija divi brāļi. Rūzveltu ģimene papildinājās ar Eliotu junioru (1889-1893) un Holu Rūzveltu (1891-1941). Viņa ir Franklina Rūzvelta, kurš vēlāk kļuva par viņas vīru, māsīca piektajā pusmāsas grāmatā.

Viņa bija viena no ASV prezidentiem Teodora Rūzvelta mīļākā māsasmeita.

Viņas ģimene bija Klāsa Martensena van Rosenvelta pēctece. Viņš 1640. gados no Nīderlandes bija ieradies Jaunajā Amsterdamā, Manhetenā. Viņa mazdēli Johannes un Jacobus aizsāka divus Rozveltu dzimtas atzarus. Johannesa pēcteči bija Rooseveltu dzimta no Oyster Bay, Ņujorkā. Jēkaba pēcteči bija Rūzveltu dzimta Haidparkā, Ņujorkā. Eleonora bija Johannesa atzarojuma pēctece. Viņas nākamais vīrs Franklins bija Jacobusa dzimtas pēcnācējs.

Teodors Rūzvelts, viens no ASV prezidentiem, bija viņas tēvocis. Viņš Eleonorai, nākamajai pirmajai lēdijai, bija kā tēvs. Anna Eleonora labprāt lietoja vārdu Eleonora, savu vārdu Anna Eleonora lietojot tikai oficiālos dokumentos un parakstot bankas čekus. No mātes puses viņa bija ASV Konstitūcijas parakstītāja Viljama Livingstona pēctece.

Bērnība

Viņas vecāki nomira agri. Pēc tam viņu audzināja vecmāmiņa no mātes puses Marija Ludlova Hala (1843-1919). Bērnību viņa pavadīja Tivolī, Ņujorkā. Lielākā daļa mātes ģimenes locekļu mēdza uz viņu skatīties no augšas, iespējams, viņas vienkāršā izskata un sešus metrus garā auguma dēļ. Pat viņas Haidparka Rūzvelti, tostarp viņas nākamā mātes māte Sāra Delano Rūzvelta, viņai mēdza izteikt piezīmes par Manhetenas Rūzveltiem: "Mums ir tāds izskats un nauda."

Pēdējā laikā ir izskanējuši apgalvojumi, ka viņa mātes vecmāmiņas mājās jutusies nedroši. Daudzi vīriešu kārtas locekļi mēdzot lietot daudz dzērienu. Reiz, viesojoties pie tantes Bamie Rūzveltes (Teodora Rūzvelta māsas), viņa salūza un asarās iesaucās: "Man nav īsto māju." Viņa teica: "Man nav īsto māju." Viņa bija ļoti smagi pārsteigta.

Tante Bamie bija ļoti izpalīdzīga. Viņa centās viņai atrast labākas izglītības iespējas. Viņa noorganizēja, ka Eleonora varētu doties mācīties uz Angliju, un Eleonora labprāt piekrita.

Izglītība

Eleanora saņēma pamudinājumu no Teodora Rūzvelta māsas Bamijas Rūzveltes iegūt labu izglītību. Viņa devās uz Londonu un sāka mācības meiteņu internātskolā Allensvudā, netālu no Londonas. Viņa tur mācījās no 1899. līdz 1902. gadam. Skolas direktore bija madmoiselle Marie Souvestre. Vēlāk Eleonora atcerējās, ka Sūvestre bija viena no trim galvenajām personām, kas ietekmēja viņas dzīvi.

Vasarās Eleonora kopā ar direktori Suvestru apmeklēja Eiropu. Viņa arī studēja vēsturi, valodu un literatūru. Viņa sāka interesēties par sociālo taisnīgumu, un studijas viņai deva zināšanas un pārliecību, lai spētu paust savu viedokli par daudziem jautājumiem. Viens no viņas lieliskajiem brīžiem Allensvudas skolā bija, kad viņa nokļuva laukuma hokeja komandā. Viņa bija viena no skolas iemīļotākajām skolniecēm, un, kad viņa atgriezās ASV, skolai viņas pietrūka.

Eleonora un FDR

1902. gadā Eleanora un Franklins Delano Rūzvelts (FDR) iepazinās, kad viņš studēja Hārvardā. Viņi satikās un saderinājās 1903. gada novembrī. Tomēr FDR māte bija pret viņu laulībām. Viņa pat nosūtīja FDR garā ceļojumā, lai aizkavētu laulības un mainītu FDR lēmumu. Tomēr Svētā Patrika dienā (1905. gada 17. martā) FDR un Eleonora apprecējās. Prezidents Teodors Rūzvelts uzņēmās līgavas ceremonijas lomu. Pēc laulībām Eleonoras vīramāte turpināja sniegt padomus (un, iespējams, iejaukties) jaunā pāra dzīvē.

Pēc vīra nāves 1945. gadā Eleanora Rūzvelta turpināja dzīvot Haidparka muižā mūra namiņā netālu no galvenās mājas. Šī būve sākotnēji bija neliela mēbeļu fabrika Val-Kill Industries, un tā tika pārveidota par vasarnīcu, ko izmantoja Eleonora un viņas tuvākie draugi. Kotedža nodrošināja Eleonorai privātumu, ko viņa ilgus gadus vēlējās, un viņa to uzskatīja par savām pirmajām īstajām mājām. Tagad māja tiek saukta par Eleonoras Rūzveltes centru, un tajā tiek rīkotas daudzas programmas, kas turpina viņas mantojumu.

Pirmās lēdijas pienākumus viņa sāka pildīt no 1933. gada, kad sākās viņas vīra pirmais ASV prezidenta amata pilnvaru termiņš. Eleonora bija aktīva pirmā lēdija ar savu ideoloģiju daudzos jautājumos.

Viņa atbalstīja pilsonisko tiesību kustību un afroamerikāņu tiesības. Tomēr viņas vīram bija nepieciešams ASV dienvidu štatu demokrātu atbalsts. Tāpēc viņš neizteicās par Amerikas pilsonisko tiesību kustību. Tā vietā Eleanora kļuva par viņa saikni ar afroamerikāņiem, palīdzot Franklinam Rūzveltam iegūt daudz balsu.

1939. gadā Amerikas revolūcijas meitas liedza afroamerikāņu operdziedātājai Marianai Andersonei atļauju uzstāties Konstitūcijas zālē Vašingtonā viņas rases dēļ. Eleonora noorganizēja Andersonei uzstāšanos uz Linkolna memoriāla pakāpieniem Lieldienu svētdienā 70 000 skatītāju klātbūtnē. Miljoniem cilvēku šo uzstāšanos klausījās arī pa radio.

Otrā pasaules kara laikā Eleonora Rūzvelta joprojām bija ļoti aktīva. Reiz viņa bija arī civilās aizsardzības komitejas līdzpriekšsēdētāja. Viņa apmeklēja daudzas vietas gan civilajā, gan militārajā sektorā, lai uzlabotu kara morāli. Viņa īpaši atbalstīja afroamerikāņus un sievietes.

Otrā kara laikā viņas vīrs kā ASV prezidents parakstīja rīkojumu ar nosaukumu Executive Order 9066. Ar šo rīkojumu īpašās nometnēs ieslodzīja aptuveni 110 000 japāņu izcelsmes ASV pilsoņu. Eleonora iebilda pret vīra lēmumu parakstīt šo rīkojumu.

Kādu laiku viņa pelnīja 1000 ASV dolāru nedēļā par Panamerikas kafijas biroja reklāmu. Biroju atbalstīja un finansēja astoņas ārvalstu valdības. ASV Valsts departaments mēģināja atcelt šo darījumu, taču to neizdevās izdarīt.

Pēc Otrā pasaules kara viņa kopā ar Renē Kasinu, Džonu Pītersu Humfriju un citiem izstrādāja Apvienoto Nāciju Organizācijas deklarāciju: ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Viņa bija arī pirmā ANO Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja. 1948. gada 10. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma šo deklarāciju. Tas padarīja viņu ļoti slavenu un bija liels viņas sasniegums.

Aptuveni četras desmitgades, sākot no 1920. gadiem līdz pat savai nāvei 1962. gadā, Eleonora turpināja nodarboties ar politiskiem jautājumiem. Viņa iestājās pret Vienlīdzīgu tiesību grozījumu. Viņa uzskatīja, ka šis grozījums neļaus ASV Kongresam pieņemt citus noteikumus sieviešu darba ņēmēju aizsardzībai.

Rūzvelta bija izcila loka šāvēja un viena no pirmajām mūsdienu sievietēm, kas nodarbojās ar loka medībām. Viņa pat rakstīja, izmantojot vīrišķo vārdu "Chuck Painton", par savu medību pieredzi tolaik populārajā medību žurnālā "Ye Sylvan Archer". Viena no Rūzvelta vērtīgajām medību trofejām bija rotājusi viņas vīra bibliotēku. Tagad tā ir daļa no Smitsona institūta Kopienas foruma kolekcijas.

Katoļu jautājums

1949. gada jūlijā viņas nedrošā attieksme pret amerikāņu katoļiem izraisīja publisku diskusiju ar Ņujorkas katoļu arhibīskapu kardinālu Frānsisu Spellmanu. Eleonora bija rakstījusi pret atsevišķiem priekšlikumiem, piemēram, dažu (ar reliģiju nesaistītu) katoļu skolu aktivitāšu, piemēram, skolēnu pārvadāšanas ar autobusiem, finansēšanu. Spellmans norādīja, ka Augstākā tiesa nesen ir atbalstījusi šādus noteikumus. Viņš arī apsūdzēja viņu antikatolicismā. Lielākā daļa demokrātu atbalstīja Eleanoru Rūzveltu un pauda viņai atbalstu. Spellmans ieradās Eleanoras Haidparkā, lai pārvarētu viņu domstarpības.

Katrā ziņā Eleonora nekad nebija tik populāra katoļu vidū kā viņas vīrs. Viņi nebija apmierināti arī ar Eleonoras atbalstu dzimstības kontroles kustībai. Viņi arī bija neapmierināti par viņas pirmskara (pirms Otrā pasaules kara) sponsorēšanu Amerikas Jaunatnes kongresam, kurā bija plaši pārstāvēti komunisti, bet katoļu jauniešu grupas nebija pārstāvētas.

Ņujorkas un valsts politika

1954. gadā Ņujorkas ģenerālprokurora vēlēšanās Karmīns DeSapio piedalījās kampaņā pret Eleanoras dēlu Franklinu D. Rūzveltu junioru. Franklins (juniors) zaudēja. Eleanora uzskatīja DeSapio par atbildīgu par dēla sakāvi. Viņai kļuva pretīga DeSapio politiskā rīcība līdz pat 50. gadu beigām. Viņai kopā ar saviem vecajiem draugiem, piemēram, Herbertu Lemanu (Herbert Lehman) un Tomasu Finletteru (Thomas Finletter), 1961. gadā izdevās panākt DeSapio atstādināšanu no varas.

Eleanora Rūzvelta bija tuva Adlaja Stīvensona draudzene. Viņa atbalstīja viņa kandidatūru 1952. un 1956. gada prezidenta vēlēšanās. Viņa vēlreiz atbalstīja Stīvensonu 1960. gadā, bet prezidenta nomināciju ieguva Džons F. Kenedijs.

1964. gadā Eleanora Rouzvelta palīdzēja dibināt 2800 akru lielo Roosevelt Campobello starptautisko parku Kampobello salā, Ņūbrunsvikas štatā. Tas tika izveidots pēc tam, kad Rūzvelta vasaras īpašums tika uzdāvināts Kanādas un ASV valdībām.

Mātes-in-likums

Sāra Delano Rūzvelta bija viņas sieva. Vēl pirms Eleanora apprecējās ar FDR, viņai nebija labu attiecību ar Sāru Delano. Biogrāfi un vēsturnieki joprojām turpina diskutēt par šo jautājumu un viņu sarežģīto attiecību iemesliem. Tomēr pirmajos laulības gados Eleonora augstu vērtēja savas vedeklas ieteikumus, līdz viņa pati varēja iegūt uzticību mājas lietās.

Iespējams, Sāra vēlējās, lai viņas dēls FDR gūtu lielus panākumus visos dzīves jautājumos, tostarp laulībā. Viņa vienmēr bija veltījusi FDR savas simpātijas, līdz pat viņa viņu lutināja. Viņa pat dāvināja dārgas dāvanas FDR un Eleonoras bērniem. Dažkārt Eleonorai radās problēmas, kas bija saistītas ar šādām dārgām tantes dāvanām.

Oyster Bay Roosevelts

Eleanora vienmēr baudīja sava tēvoča Teodora Rūzvelta, kas bija galvenais Rūzveltu dzimtas pārstāvis, labvēlību. Tomēr viņa nonāca pretrunās ar savu māsīcu Alisi Rūzveltu. Alise bija Teodora Rūzvelta meita. Tēvocis Teodors uzskatīja, ka Eleanoras uzvedība ir atbildīgāka, sociāli pieņemamāka un uz sadarbību vērsta nekā viņa paša meitas Alises uzvedība. Alise bija skaista un ļoti fotogēniska, taču dumpinieciska personība. Dažreiz Teodors Rūzvelts viņai sacīja: "Kāpēc tu nevari būt līdzīgāka māsīcai Eleonorai?". Šie pārdzīvojumi uz mūžu ielika pamatus divu augsta ranga brālēnu un māsīcu nelaimīgām attiecībām.

Līdz ar FDR politiskās karjeras izaugsmi pasliktinājās attiecības starp Eleonoru un Oyster Bay Rūzveltu. Bija "māsīcas Alises" komentāri, piemēram, viņa raksturoja FDR kā "divas trešdaļas kašķa un vienu trešdaļu Eleanoras". Tomēr FDR prezidenta inaugurācijas ceremonijā 1933. gadā ielūgumus saņēma Alise, lai piedalītos kopā ar brāļiem Kermitu Rūzveltu un Arčibaldu Rūzveltu, ar kuriem Eleanora bija tuva.

1961. gadā visi viņas autobiogrāfijas sējumi tika apkopoti grāmatā "Eleanoras Rūzveltes autobiogrāfija". Tomēr tā tiks iespiesta aptuveni 45 gadus vēlāk.

Eleonora Rūzvelta pārdzīvoja savu vīru gandrīz 20 gadus. Kopš 1919. gada viņa bija slimojusi ar kaulu smadzeņu tuberkulozi. Tā laiku pa laikam atkārtojās.

Viņa nomira 1962. gada 7. novembra vakarā savā dzīvoklī Manhetenā, Ņujorkā, no tuberkulozes. Nāves brīdī viņai bija 78 gadi. Viņa apglabāta blakus savam vīram Franklinam D. Rūzveltam Haidparkā, Ņujorkā. Cilvēkiem viņa tik ļoti patika, ka tolaik publicētajā piemiņas karikatūrā bija vienkārši attēlots, kā divi eņģeļi raugās lejup uz atvērumu mākoņos ar uzrakstu "Viņa ir šeit", jo ievadvārdi nebija vajadzīgi un cilvēki varēja saprast, ka "viņa" nozīmē Eleanoru Rūzveltu.

Eleanora Rūzvelta visu mūžu bija cieši uzticīga Teodoram Rūzveltam ("tēvocis Teds"). Viņas mantu sarakstā bija arī Teodora Rūzvelta asociācijas biedra karte.

1968. gadā viņa saņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas balvu cilvēktiesību jomā. Pēc viņas nāves tika neveiksmīgi mēģināts piešķirt viņai Nobela Miera prēmiju.

• Franklins Delano Rūzvelts
• Elliots Rūzvelts I
• Anna Hall Roosevelt
• Zāle Roosevelt
• Teodors Rūzvelts
• Molly Yard
• Lūsija Peidžere Mersere Roterfērda (Lucy Page Mercer Rutherfurd)