Osvalds Everijs — DNS kā gēnu materiāla atklājējs
Osvalds Everijs — DNS atklājējs: stāsts par zinātnieku, kurš 1944. gadā pierādīja DNS kā gēnu materiālu un mainīja molekulārās bioloģijas vēsturi.
Osvalds Teodors Everijs jaunākais FRS (Oswald Theodore Avery Jr., 1877. gada 21. oktobris - 1955. gada 20. februāris) bija Kanādā dzimis amerikāņu ārsts un medicīnas pētnieks. Lielāko daļu savas karjeras viņš pavadīja Rokfellera universitātes slimnīcā Ņujorkā.
Everijs bija viens no pirmajiem molekulārajiem biologiem un viens no pirmajiem cilvēkiem, kas pētīja imunoķīmiju.
Viņš ir vislabāk pazīstams ar eksperimentu (publicēts 1944. gadā kopā ar kolēģiem Kolinu Makleodu un Maklīnu Makkartiju), kas pierādīja, ka DNS ir materiāls, no kura veidojas gēni.
Nobela prēmijas laureāts Arne Tiselius teica, ka Everijs ir visvairāk Nobela prēmijas pelnījis zinātnieks, kurš par savu darbu nav saņēmis Nobela prēmiju, lai gan 30., 40. un 50. gados viņš vairākkārt tika nominēts šai balvai.
Izcelsme un agrīnā karjera
Osvalds Everijs piedzima Kanādā un vēlāk sāka savu profesionālo darbību medicīnā un laboratorijas pētniecībā ASV. Viņa darbs pie imunoķīmijas un mikrobioloģijas noveda pie pamata atklājumiem, kas būvēja tiltu starp klasisko mikrobioloģiju un jauno molekulārās bioloģijas nodaļu.
Atslēgas-eksperiments: DNS kā transformējošais faktors
1944. gadā Everijs kopā ar Kolinu Makleodu un Maklīnru Makkartiju publicēja sēriju pētījumu, kuros tika izmantots pneimokoku (Streptococcus pneumoniae) modelis, lai noskaidrotu, kāda viela nodod slimīgās īpašības no vienām baktērijām citām. Eksperimentā tika izmantots kustīgs princips, ko sauca par “transformāciju”: nepatogēnas R (rough) formas baktērijas spēja kļūt par patogēnām S (smooth) formām pēc saskares ar no mirušām S formām iegūtu materiālu.
Metodoloģija un galvenie pierādījumi
- Everijs un kolēģi rūpīgi attīrīja dažādas biomolekulas no S formas pneumokokiem — proteīnus, polisaharīdus, lipīdus, RNS un DNS — un pārbaudīja katras frakcijas spēju izraisīt transformāciju.
- Viņu būtiskā nozīme bija enzīmu izmantošana: proteāzes un ribonukleāzes (RNāzes) neiznīcināja transformējošo aktivitāti, bet deoksiribonukleāzes (DNāzes) to iznīcināja. Šis rezultāts sniedza spēcīgu pierādījumu, ka DNS ir transformējošais faktors — t. i., molekula, kas satur mantas materiālu.
- Eksperimentu rezultāti tika publicēti 1944. gadā žurnālā, kurus mūsdienu vērtējumā uzskata par pamatu tam, ka DNS ir ģenētiskā viela.
Ietekme uz bioloģiju un sākotnējā reakcija
Everija atklājums pamudināja pārorientēt bioloģijas pētījumus no proteīniem uz nukleīnskābēm kā galveno ģenētiskā materiāla kandidatūru. Tomēr sākotnēji rezultātus pieņēma piesardzīgi: daļa zinātnieku bija skeptiski un uzskatīja, ka proteīniem joprojām varētu būt galvenā loma ģenētiskās informācijas glabāšanā. Neskatoties uz to, Everija darbs kļuva par būtisku pamatu, uz kura vēlāk balstījās DNS struktūras atklāšana (Watson un Crick) un visa mūsdienu molekulārā ģenētika.
Personība, atzinība un vēlākie gadi
Everijs bija pazīstams kā rūpīgs, skops un pedantisks pētnieks, kurš devās dziļi analītiskā darbā laboratorijā. Lai gan viņa darbs ieguva plašu atzinību starp speciālistiem, viņš nekad nesaņēma Nobela prēmiju — situāciju, kuru vēlāk kritiķi un kolēģi, piemēram, Arne Tiselius, uzskatīja par netaisnu. Everijs piedzīvoja vairākkārtējas nominācijas, tomēr galvenā starptautiskā balva viņam netika piešķirta.
Mantojums
Osvalda Everija ieguldījums ir viens no stūrakmeņiem mūsdienu molekulārās bioloģijas un ģenētikas attīstībā. Viņa metodiskā pieeja, rūpīga frakciju attīrīšana un enzīmu testi parāda, kā rūpīgi eksperimentāli pierādījumi var mainīt paradigmas. Mūsdienās Everijs tiek pieminēts kā zinātnes vēsturē svarīga figūra, kuras darbs veicināja izpratni par to, kā ģenētiskā informācija tiek glabāta un nodota.
Īsie fakti:
- Dzimis: 1877. gada 21. oktobrī
- Miris: 1955. gada 20. februārī
- Slavenākais darbs: 1944. gada publikācija par transformējošo faktoru — DNS
- Galvenā ietekme: pamats DNS kā ģenētiskā materiāla pieņemšanai un molekulārās bioloģijas attīstībai
Biogrāfija
Osvalds Everijs dzimis Halifaksā, Jaunskotijā. Viņa tēvs bija baptistu mācītājs. 1887. gadā viņa tēvs tika uzaicināts pārcelties uz Ņujorku, lai vadītu draudzi. 1900. gadā Everijs ieguva bakalaura grādu Kolgeitas Universitātē. Kolumbijas Ārstu un ķirurgu koledžā 1904. gadā viņš ieguva medicīnas doktora grādu. Viņš praktizēja medicīnu Ņujorkā līdz 1907. gadam, kad kļuva par pētnieku Hoaglanda laboratorijā Bruklinā, Ņujorkā. Pieaugušam Everijam bija hipertireoze (Greivsa slimība), un 1934. gadā viņam tika veikta vairogdziedzera operācija. 1936. gadā viņu ievēlēja par Amerikas Mākslas un zinātņu akadēmijas locekli.
Izrāviena atklājums
| Dubultā spirāle
|
| · v · t · e |
Daudzus gadus tika uzskatīts, ka ģenētiskā informācija atrodas šūnas olbaltumvielā. Turpinot 1927. gadā Frederika Grifita veiktos pētījumus, Everijs kopā ar Makleodu un Makkartiju strādāja pie mantojamības noslēpuma atklāšanas. Viņš 1943. gadā ieguva emeritus statusu Rokfellera institūtā, bet turpināja strādāt vēl piecus gadus, lai gan tobrīd viņam jau bija ap sešdesmit gadu.
Šajā agrīnajā eksperimentā kopā ar dzīviem, bet nevirulentiem II-R tipa pneimokokiem injicēja mirušu III-S tipa virulento celmu Streptococcus pneumoniae. Tā rezultātā radās III-S tipa pneimokoku infekcija, kas bija nāvējoša.
Alfrēds Heršijs un Marta Čase 1952. gadā turpināja Everija pētījumus ar Heršija un Čases eksperimentu. Šie eksperimenti pavēra ceļu Vatsona un Krika atklātajai DNS spirālveida struktūrai un tādējādi aizsāka mūsdienu ģenētiku un molekulāro bioloģiju. Par šo notikumu Everijs rakstīja vēstulē savam jaunākajam brālim Rojam, Vanderbilta Medicīnas skolas bakteriologam: "Tas ir ļoti jautri pūst burbuļus, bet prātīgāk ir pašam tos uzpūst, pirms to mēģina kāds cits".
Nobela prēmijas laureāts Džošua Lēderbergs (Joshua Lederberg) apgalvoja, ka Everijs un viņa laboratorija nodrošināja "mūsdienu DNS pētījumu vēsturisko platformu" un "aizsāka molekulāro revolūciju ģenētikā un biomedicīnā kopumā".
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Osvalds Teodors Everijs juniors?
A: Osvalds Teodors Everijs juniors bija Kanādā dzimis amerikāņu ārsts un medicīnas pētnieks, kurš lielāko daļu savas karjeras pavadīja Rokfellera universitātes slimnīcā Ņujorkā.
J: Ar ko viņš ir vislabāk pazīstams?
A: Viņš ir vislabāk pazīstams ar eksperimentu (publicēts 1944. gadā kopā ar kolēģiem Kolinu Makleodu un Maklīnu Makkartiju), kas pierādīja, ka DNS ir materiāls, no kura veidojas gēni.
J: Vai viņam kādreiz tika piešķirta Nobela prēmija?
A: Nē, lai gan 30., 40. un 50. gados viņš vairākkārt tika nominēts šai balvai, Nobela prēmiju viņš nekad nav saņēmis.
Jautājums: Kurš teica, ka Everijs bija Nobela prēmijas nesaņēmis zinātnieks, kurš to bija visvairāk pelnījis?
A: Nobela prēmijas laureāts Arne Tiselius teica, ka Everijs ir visvairāk Nobela prēmijas pelnījis zinātnieks, kurš par savu darbu nav saņēmis Nobela prēmiju.
J: Ko pētīja Everijs?
A: Viņš studēja imunoķīmiju un molekulāro bioloģiju.
A:Viņš studēja imunoķīmiju un molekulāro bioloģiju.
Meklēt