Karš Bosnijā un Hercegovinā jeb Bosnijas karš ir vispārpieņemts nosaukums starptautiskajam militārajam konfliktam Bosnijas un Hercegovinas teritorijā, kas ilga no 1992. gada 6. aprīļa līdz 1995. gada 14. decembrim. Konflikts iesaistīja vairākas puses, tostarp Serbiju un Melnkalni, Bosnijas un Hercegovinas Republiku un Horvātiju. Šo konfliktu bieži raksturo kā agresiju pret Bosniju un Hercegovinu, kā arī kā pilsoņu karu, jo tajā bija gan starptautiskas, gan iekšējas kaujas līnijas. Starptautiskā tiesa un citas starptautiskas institūcijas vēlāk izmeklēja kara laikā notikušos noziegumus un to atbildību.

Cēloņi

Kara cēloņi bija daudzslāņaini un saistīti ar plašāku Dienvidslāvijas sabrukumu pēc Aukstā kara beigām. Galvenie faktori:

  • Sāgas nacionālisms un etniskās spriedzes starp bosniekiem (musulmaņiem), serbiem un horvātiem, kuru politiķi izmantoja nacionālistiskas retorikas pastiprināšanai.
  • Politiskā un ekonomiskā krīze pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma un federācijas izjukšanas Dienvidslāvijā.
  • Pretrunas par valsts teritoriālo un konstitucionālo nākotni, neatkarības procesiem un ietekmes sfērām reģionā.

Galvenie notikumi un stratēģijas

Kara laikā izcēlās vairāki nozīmīgi un plaši atzīti notikumi:

  • Sarajevas aplenkums — ilgākais mūsdienu vēstures pilsētas aplenkums (aptuveni četrus gadus), kas izraisīja milzīgas civiliedzīvotāju ciešanas.
  • Etiskā tīrīšana — piespiedu iedzīvotāju izraidīšana un terors, lai izveidotu etniski vienveidīgas teritorijas.
  • Srebrenicas masveida slepkavības (1995) — vairāk nekā 8 000 bosnieku vīriešu un zēnu nogalināšana, ko vēlāk plaši atzīst par genocīdu.
  • Atbalsta un bruņojuma piegādes no kaimiņvalstīm un ārvalstu formējumu iesaistīšanās, kas konfliktu padziļināja un internacionalizēja.

Upuri, bēgļi un cilvēku ciešanas

Kara upuru skaits joprojām tiek precizēts, tomēr spriedumi un pētījumi liecina par milzīgām cilvēku ciešanām:

  • Par bojāgājušajiem tiek minēti dažādi skaitļi — sākot no aptuveni 100 000 līdz 200 000 cilvēku. Daži pēdējie aprēķini norāda uz aptuveni 94 000 bojāgājušo, bet šo skaitļu atšķirības atspoguļo sarežģīto datu apkopošanu kara apstākļos.
  • Vairāk nekā miljons līdz nedaudz vairāk nekā divi miljoni cilvēku tika piespiedu kārtā aizbēgti vai pārvietoti iekšzemē, radot plašas bēgļu un iekšēji pārvietoto personu krīzes.
  • Civiliedzīvotāju upuri, kultūras mantojuma postašana un infrastruktūras iznīcināšana atstāja ilgtermiņa sociālas un ekonomiskas sekas.

Starptautiskā reakcija un tiesas procesi

Starptautiskā kopiena reaģēja dažādos veidos — no humanitāras palīdzības līdz militārām intervencēm un tiesvedībām:

  • ANO, Eiropas kopiena un vēlāk NATO iesaistījās ar sankcijām, un daļēji arī militāru spiedienu, lai ierobežotu konfliktu un aizsargātu civiliedzīvotājus.
  • Starptautiskā kriminālā tribunāla par bijušo Dienvidslāviju (ICTY) izveide deva pamatu izmeklēt kara noziegumus un saukt pie atbildības politiskos un militāros vadītājus. Starp tiesātajiem bija tādas personības kā Radovans Karadžićs un Ratko Mladićs, kuri tika notiesāti par kara noziegumiem un genocīdu.
  • Starptautiskā tiesa 2007. gada 21. februārī izskatīja starpvalstu prasību ("Bosnija pret Serbiju un Melnkalni") un spriedumā atzina, ka dažos gadījumos, tostarp Srebrenicas genocīdā, notika genocīds. Tiesa tomēr nenoslēdza, ka Serbijas valdība bija tieši atbildīga par visu genocīdu, taču secināja, ka Serbijai bija pienākums novērst un sodīt genocīda pastrādātājus, un tajā bija pārkāpumi saistībā ar šo pienākumu.

Deitonas miera līgums un starptautiskā klātbūtne

Karu deva iespēju noslēgt Deitonā, Ohaio štatā 1995. gada 21. novembrī parakstītais miera līgums. Līgumā tika noteikta Bosnijas un Hercegovinas valsts konstitucionālā struktūra, izveidojot divas galvenās administratīvās vienības:

  • Federācija — galvenokārt bosnieku un horvātu apdzīvota teritorija,
  • Republika Srpska — galvenokārt serbu apdzīvota teritorija.

Pēc Deitonas līguma starptautiskās drošības spēki (vispirms NATO vadībā) uzturēja mieru un palīdzēja stabilizēt situāciju. Lai gan līgums apturēja aktīvo karadarbību, tas radīja sarežģītu politisko sistēmu, kurai ilgtermiņā ir gan stabilizējošas, gan šķeljošas sekas.

Sekas un atjaunošanās

Karš atstāja dziļas sekas: demogrāfiskas izmaiņas, nopietnas traumatisma sekas sabiedrībā, lielas ekonomiskas zaudējums un nepieciešamību pēc atjaunošanas un tiesiskuma stiprināšanas. Procesi, kas saistīti ar bēgļu atgriešanos, mierīgas sadzīves atjaunošanu un starptautisku atbalstu atjaunošanai, turpinājās gadu desmitiem pēc konflikta. Joprojām pastāv izaicinājumi nacionālās vienotības, atmiņas un taisnīguma nodrošināšanā.

Šis pārskats sniedz pamatu izpratnei par Bosnijas un Hercegovinas karu (1992–1995) — tā cēloņiem, galvenajiem notikumiem, upuriem, starptautisko tiesu lomu un Deitonas miera līguma sekām.