Viktors Horta — Beļģu jūgendstila arhitekts, UNESCO mantojuma autors
Viktors, barons Horta (1861. gada 6. janvāris — 1947. gada 8. septembris) bija beļģu arhitekts un dizainers, kurš kļuva par vienu no jūgendstila (Art Nouveau) kustības galvenajiem pārstāvjiem. Kā rakstījis Džons Jūlijs Noričs, Horta ir "neapšaubāmi galvenais Eiropas jūgendstila arhitekts". Viņa darbiem raksturīga organiska līniju valoda, brīvi plūstoši metāla un stikla elementi, atvērta telpu plānojuma filozofija un rūpīgi integrēta interjera un mēbeļu dizaina vienotība. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tieši viņa Hôtel Tassel Briselē pirmo reizi arhitektūrā parādīja pilnīgi jaunu jūgendstila izteiksmi.
Stils un inovācijas
Hortas arhitektūra apvienoja tradicionālās amatniecības prasmes ar rūpnieciskajiem materiāliem — dzelzi un stiklu —, radot vieglas, dinamiskas konstrukcijas, kas maksimāli izmanto dabisko gaismu. Viņš pievērsa īpašu uzmanību detaļām: logu un kāpņu risinājumiem, vitrāžām, balustrādēm un mēbeļu formām, tādējādi panākot harmonisku ēkas ārpuses un iekšpuses vienotību. Hortas principi — plūstošas līnijas, ornamenta iedvesma no dabas un funkcionāla telpas plānojuma — kļuva par modeli daudziem citiem arhitektiem visā Eiropā.
Galvenie darbi
Hortas nozīmīgākie projekti atrodas galvenokārt Briselē un tos bieži finansēja turīgās industriāļu ģimenes. Starp pazīstamākajām ēkām ir:
- Hôtel Tassel (Brisele) — bieži tiek minēta kā pirmais pilnībā jūgendstila arhitektūras piemērs;
- Hôtel van Eetvelde — grezna privātmāja ar izsmalcinātu stikla un dzelzs elementu izmantojumu;
- Hôtel Solvay — vēl viens izcilas amatniecības un materiālu apvienojuma piemērs;
- Maison & Atelier Horta — Hortas paša māja un darbnīca, kurā redzama viņa pieeja telpas organizācijai un interjera dizainam.
Atzinība un mantojums
1932. gadā Beļģijas karalis Alberts I par nopelniem arhitektūrā piešķīra Hortam barona titulu. Liela daļa viņa radošā mantojuma saglabājusies līdz mūsdienām: četras Hortas projektētās ēkas Briselē veido UNESCO Pasaules mantojuma vietu un par to vēsturisko nozīmi starptautiskā sarakstā tika iekļautas 2000. gadā — skatāms kā UNESCO Pasaules mantojuma saraksts. Šīs ēkas tiek uzskatītas par būtisku jūgendstila attīstības dokumentu, kas demonstrē pārmaiņas arhitektūras domāšanā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Ietekme un saglabāšana
Hortas darbi ietekmējuši gan arhitektūras, gan interjera dizaina attīstību, rosinot lielāku uzmanību materiālu iespējām, gaismas izmantošanai un detaļu nozīmei. Mūsdienās daudzas no viņa ēkām ir restaurētas un daļa no tām pieejama apmeklējumiem, ļaujot iepazīt jūgendstila estētiku tās izcelsmes kontekstā. Hortas radošais mantojums joprojām ir studiju objekts arhitektūras vēsturē un populārā vieta tūristiem, kas interesējas par dizainu un perioda kultūru.
Dzīve un karjera
Hortam jau kopš bērnības bija liela interese par mūziku. 1873. gadā viņš devās studēt mūzikas teoriju uz Gentes konservatoriju. Viņš tika atskaitīts par sliktu uzvedību. Tad viņš iestājās Ģentes Karaliskās Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā. 1878. gadā Horta devās uz Parīzi. Viņš atrada darbu Monmartrā pie arhitekta un dizainera Žila Debuisona. Tur viņu iedvesmoja impresionistu un pointilistu mākslinieki, kā arī iespējas strādāt ar dzelzi un stiklu.
Kad 1880. gadā nomira Hortas tēvs, viņš atgriezās Beļģijā un pārcēlās uz Briseli. Viņš apprecējās ar savu pirmo sievu. Viņš studēja arhitektūru Karaliskajā daiļo mākslu akadēmijā. Briselē Horta sadraudzējās ar Paulu Hankaru. Viņš kļuva par sava profesora Alfona Balata, Beļģijas Leopolda II arhitekta, asistentu. Viņi kopā projektēja Lākenas karaliskās siltumnīcas, kas bija pirmais Hortas darbs, kurā viņš izmantoja stiklu un dzelzi.
1884. gadā Horta ieguva pirmo Goda balvu arhitektūrā.
Līdz 1885. gadam Horta strādāja patstāvīgi. Viņš saņēma pasūtījumu projektēt trīs mājas. Tajā pašā gadā viņš iestājās arī Beļģijas Arhitektūras centrālajā biedrībā. Turpmāko gadu laikā viņš piedalījās vairākos konkursos par sabiedriskajiem darbiem. Viņš sadarbojās ar tēlniekiem (īpaši ar savu draugu Godefroidu Devresu), veidojot statujas un pat kapus. Viņš ieguva vairākas balvas. Viņš uzskatīja, ka viņa veidotās formas ir ļoti praktiskas, nevis mākslinieciskas.
Šajā laikā Horta pievienojās brīvmūrniekiem. Tas deva viņam daudzus klientus, kad viņš 1893. gadā atgriezās pie māju un veikalu projektēšanas.
1892. gadā Horta tika iecelts par Briseles Briseles Brīvās Universitātes Arhitektūras grafiskā dizaina nodaļas vadītāju. 1893. gadā viņš kļuva par arhitektūras profesoru. Tur viņš strādāja līdz 1911. gadam.
Mantojums
Daudzas Hortas ēkas tika nopostītas. Tomēr vairākas Hortas ēkas joprojām atrodas Briselē. Ievērojamākās no tām ir Magasins Waucquez, kādreiz universālveikals, tagad Briseles Komiksu muzejs, un četras viņa privātmājas (hôtels), kas ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā:
- Hôtel Tassel, projektēts un uzcelts profesoram Emīlam Taselam 1892.-1893. gadā.
- Hôtel Solvay, projektēts un būvēts 1895. - 1900. gadā.
- Hôtel van Eetvelde, projektēts un būvēts 1895-1898. gadā.
- 1898. gadā projektētais Hortas nams un ateljē, tagad Hortas muzejs, kas veltīts viņa darbiem.
