Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības ir daļa no cilvēktiesībām. Nozīmīgā Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumā "Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām" ANO valstis vienojās, ka šīs tiesības ir jānodrošina ikvienam cilvēkam pasaulē. Daži šo tiesību piemēri ir šādi:

• Tiesības uz izglītību (skolu)
• Tiesības strādāt labā un drošā darba vietā ar labu atalgojumu.
• tiesības streikot (kad darbinieki streiko, viņi kopīgi nolemj, ka vairs nestrādās, kamēr viņu priekšnieki neuzlabos darba apstākļus, piemēram, nepiešķirs viņiem pietiekamu atalgojumu, lai iztiktu ar iztikas līdzekļiem, vai nepadarīs darbu drošāku).
• Tiesības uz mājokli
• Tiesības uz sociālo nodrošinājumu
• Tiesības būt veselam
• Tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni (tas nozīmē, ka cilvēkam ir viss nepieciešamais izdzīvošanai, tostarp ūdens, pārtika, apģērbs, pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par nepieciešamo, un droša dzīvesvieta).

Šīs tiesības jau bija uzskaitītas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Tomēr tās tika iekļautas arī Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, lai nodrošinātu, ka šīs tiesības cilvēkiem būtu likums visā pasaulē.

Atsevišķs pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tika izstrādāts ne velti. Šīs tiesības nebija iekļautas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Šie divi pakti tika nodalīti, jo tika uzskatīts, ka pilsoniskās tiesības tiek aizsargātas stingrāk nekā ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Atsevišķs pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām tika izveidots, lai skaidri parādītu, cik svarīgas ir šīs tiesības.

Kā teikts Vīnes deklarācijā, visas cilvēktiesības ir jāaizsargā vienlīdzīgi, jo "visas cilvēktiesības ir universālas un nav dalāmas".

Meklēt pēc burta