Elpošanas skaņas: definīcija, veidi un kā tās auskultēt
Elpošanas skaņas: definīcija, veidi un praktiska auskultācijas rokasgrāmata — uzzini, kā klausīties, atpazīt patoloģijas un pareizi lietot stetoskopu.
Elpas skaņas ir skaņas, ko izdod gaiss, tam pārvietojoties pa elpošanas sistēmu. Elpas skaņas sauc arī par plaušu vai elpošanas skaņām. Dažkārt tās var dzirdēt ikviens, citkārt tās var sadzirdēt, tikai klausoties plaušās un elpceļos ar stetoskopu. Vietām tās var būt klusas vai gandrīz nedzirdamas, citur — skaidras un viegli identificējamas atkarībā no patoloģijas un pacienta anatomijas.
Lai aprakstītu un identificētu elpas skaņas, mediķi parasti izmanto auskultāciju (klausās ar stetoskopu). Viņi klausās, pacientam ieelpojot un izelpojot. Viņi klausās abās plaušās, gan krūškurvī, gan mugurpusē, sākot no apakšas un virzoties uz augšu. Viņi klausās, vai elpas skaņu augstums ir zems, vidējs vai augsts. Viņi arī klausās, vai skaņas ir klusas, vidēji skaļas, skaļas vai ļoti skaļas.
Kādi ir galvenie elpošanas skaņu veidi
- Normālās (fizioloģiskās) skaņas:
- Vesikulārās skaņas — mīkstas, zemu tonīlu skaņas, dzirdamas galvenokārt plaušu periferijā, stiprāk ieelpas laikā.
- Bronhijas/bronhovezikulārās skaņas — skaļākas un augstākas, parasti dzirdamas pie lielākiem bronhiem vai pie plaušu konsolidācijas.
- Traheālas skaņas — skaidras, ļoti skaļas skaņas virs trahejas.
- Papild-skaņas (adventīcijas) — pataloģiskas vai izmainītas skaņas:
- Raukšanas/crackle (šļakatas) — īsas trīcošas skaņas, kas var būt smalkas (fine) vai rupjas (coarse); bieži sastopamas plaušu edēmā, pneimonijā vai fibrozei.
- Švīkošana (wheezes) — ilgākas svilpojošas vai svilpjošas skaņas, parasti izklausās ieelpas vai izelpas laikā; raksturīgas bronhiālai obstrukcijai, piemēram, astmai vai KOPB.
- Rhonchi — zemāka tonīla rūcošas skaņas, kas var mainīties ar klepus vai iztukšošanos; saistītas ar gļotām lielajos bronhos.
- Stridors — skaļš, augsttonāls troksnis, parasti elpceļu augšējo daļu obstrukcijas pazīme; akūtos gadījumos bīstams.
- Pleiras berzes skaņa — raupja, berzoša skaņa, kas rodas, kad iekaisušas plaušu un krūškurvja pleiras virsmas berzējas viena pret otru.
Auskultācijas tehnika — kā pareizi klausīties
- Klausieties klusā telpā, novācat apģērbu no pacienta krūšu priekšpuses un muguras, lai izvairītos no trokšņiem.
- Sākumā pielieciet stetoskopa diafragmu pie ādas, nevis virs drēbēm; izvēlieties pacientam piemērotu stāvokli (sēdus vai guļus atkarībā no stāvokļa).
- Klausieties gan ieelpu, gan izelpu — daudzas pataloģijas izpaužas tikai vienā elpošanas fāzē.
- Skenējiet simetriski: salīdziniet labo un kreiso pusi vienā līmenī, virzoties no apakšas uz augšu un no priekšpuses uz muguru.
- Vērtējiet skaņu laiku (inspiratoriska/ekspratoriska), intensitāti, tonu un izolētību (vienmērīga vai lokāla).
- Papildus auskultācijai var novērtēt balss skaņas: egofonija, bronhofonija, šniedzamā pektoriloģija — tās palīdz noteikt konsolidāciju vai šķidruma klātbūtni.
Kā interpretēt atšķirīgas skaņas — ko tās var nozīmēt
- Vesikulāras skaņas, kas ir samazinātas vai ansentētas, var liecināt par plaušu efūziju, pūšanos (pneumothorax) vai masīvu plaušu bojājumu.
- Bronhijas tipa skaņas perifērijā un paaugstināta balsu pārnese bieži norāda uz plaušu konsolidāciju (piem., pneimonija).
- Smalkas rakstura šļakatas, kas sākas rīta stāvoklī un ir neelastīgas, var būt saistītas ar plaušu fibrozi vai intersticiālu procesu.
- Daudz rupju šļakatu un rhonchi parasti liecina par gļotu aizsprostojumu — analizējamā klīniskā situācija var būt bronhīts vai bronhektāzes.
- Wheezes (svilpes) galvenokārt liecina par vēdēšanas traucējumiem bronhos — astma vai KOPB.
- Stridors un spēcīga inspiratoriska skaņa — domājiet par augšējo elpceļu obstrukciju (piem., edēma, svešķermenis, epiglotīts) — nepieciešama steidzama novērtēšana.
- Pleiras berze parasti saistīta ar pleiras iekaisumu (pleirīts), bet tā bieži izzūd, kad pleirā ir liels šķidruma daudzums (efūzija).
Klīniskās nozīmes un biežākās slimības
- Pneimonija: lokālas brahmijas skaņas, konsolidācijas zīmes, pastiprināta balss pārnese, iespējamas šļakatas.
- Pulmonālais tūskas (plaušu edēma): smalkas difūzas šļakatas, bieži abas plaušu pusēs.
- Astma un KOPB: sēkšana/wheezes, izelpošanas pagarinājums, var būt radikāli mainīgas skaņas.
- Pleirāla efūzija: samazinātas vai pazudušas elpas skaņas pie šķidruma, blāva perkusija.
- Pneumothorax: akūti samazinātas vai nenozīmīgas elpas skaņas, īpaši vienā pusē.
Praktiski padomi mediķiem un pacientiem
- Izmantojiet sistemātisku pieeju — pārvietojieties pa noteiktu shēmu un ierakstiet atradumus, salīdziniet puses.
- Ja skaņa ir mainīga, lūdziet pacientam vairākas reizes dziļi ieelpot un izelpot, vai mēģināt klepu — dažkārt tas maina adventīcijas skaņas un palīdz lokalizēt problēmu.
- Bērniem skaņas var būt ātrākas un grūtāk interpretējamas; zīdaiņiem un maziem bērniem bieži nepieciešama papildus diagnostika (röntgens, pulsoksimērija).
- Steidzamas pazīmes: stridors, smaga dispnoja, hipoksija — prasa nekavējošu medicīnisku rīcību.
Elpošanas skaņu auskultācija ir viens no pamata klīniskajiem izmeklējumiem, kas sniedz vērtīgu informāciju par plaušu un elpceļu stāvokli. Lai noteiktu precīzu diagnozi, rezultātus parasti integrē ar anamnēzi, fizikālo izmeklēšanu un nepieciešamajiem instrumentāliem pētījumiem (rentgenoloģija, CT, spirometrija, piespiedu ekspiratoriskās plūsmas mērījumi u.c.).
Nenormālas elpas skaņas
Ir daudz dažādu elpas skaņu, kas nav normālas. Tās sauc par nejaušām elpas skaņām. Katra atšķirīga veida neparasta elpas skaņa liecina par atšķirīgu problēmu. Dažas no visbiežāk sastopamajām patoloģiskajām elpas skaņām ir šādas:
Šņākšana
Sīkstoša elpošana parasti ir augstspiediena. Tas izklausās muzikāli, kā svilpšana. Parasti čīkstēšanu vispirms dzird, kad cilvēks izelpo. Ja tā pastiprinās, sēkšana sāk parādīties, pacientam ieelpojot un izelpojot.
Sīkšanu izraisa pārāk šauri elpceļi. Tas var notikt tādu slimību dēļ kā astma vai hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS).
Ja elpceļi ir pārāk šauri, organismam nepieciešamais skābeklis nevar nokļūt caur tiem. Tas var kļūt par neatliekamu medicīnisku problēmu.
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
Ir vairāki dažādi ārstēšanas veidi, ko var izmantot, lai ārstētu sēkšanu:
- Pacientam var dot papildu (papildu) skābekli caur masku.
- Dažreiz mitrās, karstās gaisa masas var mazināt sēkšanu. Vieglas sēkšanas gadījumā var palīdzēt sēdēšana tādā vietā kā duša vai iztvaicētāja (kas rada mitru, siltu gaisu) izmantošana. Neatliekamās medicīniskās palīdzības tehniķi vai slimnīcas var dot arī mitrinātu skābekli, ko sajauc ar siltu ūdeni, lai skābeklis pārvērstos par siltu tvaiku.
- Ir zāles, ko sauc par bronhodilatatoriem, kas atslābina un atver elpceļus. Tas novērš čīkstēšanas cēloni un atvieglo elpošanu. Albuterols ir ļoti izplatīts bronhodilatators, un to pārvadā ar daudzām ātrās palīdzības automašīnām. Bronhodilatatorus var ievadīt inhalatoros vai nebulizatorā (kas sajauc zāles ar siltu ūdeni, lai zāles pārvērstu tvaikā).
Stridor
Stridors ir augsta skaņa, kas parasti rodas, kad cilvēks ieelpo. Tas var izklausīties līdzīgi sēkšanai. Medicīnas speciālisti to var atšķirt, klausoties kaklā ar stetoskopu. Ja dzirdamā skaņa ir skaļāka, tas ir stridors, nevis sēkšana.
Stridoru parasti izraisa kaut kas, kas bloķē balsenes (balsenes). Tas var notikt, jo:
- Cilvēks aizrīnās un kāds priekšmets aizsprosto balseni.
- Cilvēkam ir infekcija, un rīkles vai elpceļu pietūkums bloķē balseni.
- elpceļu vai balss saišu muskuļu spazmas (pēkšņi saspringst); to sauc par laringospazmu.
Tāpat kā sēkšana, arī stridors var liecināt par neatliekamu medicīnisku palīdzību, ja caur elpceļiem nenokļūst pietiekami daudz skābekļa.
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
Stridora ārstēšana ir atkarīga no cēloņa:
- Palīdzēt cilvēkam pārtraukt aizrīšanos, izmantojot aizrīšanās glābšanu (piemēram, Heimliha manevru).
- Infekcijas, kas izraisa balsenes pietūkumu, ārstēšana
- Zāļu došana, lai palīdzētu elpceļu vai balss saišu muskuļiem atslābināties.
- Neatkarīgi no tā, kāds ir iemesls, papildu skābekļa piešķiršana var arī palīdzēt.
Bērniem ir lielāka iespēja, ka aizrīšanās dēļ radīsies stridors. Viņiem ir lielāka iespēja aizrīkoties, jo viņu elpceļi ir mazāki. Viņiem ir arī lielāka iespēja saslimt ar tādām bērnu infekcijām kā krups vai epiglotīts, kas var izraisīt stridoru.
Rales (smalkas plaisas)
Rales sauc arī par smalkiem krakšķiem, jo tie bieži vien izklausās pēc smalka krakšķēšanas trokšņa. Tās ir dzirdamas, kad cilvēks ieelpo abās pusēs (abās plaušās). Plaksti var skanēt arī kā burbuļošana, grabēšana vai nelielas klikšķināšanas skaņas.
Plaksti ir dzirdami, ja cilvēkam plaušās ir šķidrums. To sauc par plaušu tūsku. Plaušu tūska var rasties daudzu iemeslu dēļ, piemēram:
- Sastrēguma sirds mazspēja (SSS)
- Pneimonija vai citas plaušu infekcijas
- Plaušu bojājums
- Asins receklis plaušās (plaušu embolija)
- Dūmu ieelpošana
- Noslīkšana
Plaušu tūska signalizē par plaušu tūsku, neatkarīgi no tā, kas to izraisa. Kad medicīnas darbinieks noklausās plaušas, reiboņi parasti sākas plaušu apakšdaļā. Tā kā plaušu tūska pastiprinās un šķidrums aizpilda plaušas, reiboņus var dzirdēt arvien tuvāk plaušu augšdaļai.
Rhonchi (rupjas plaisas)
Roni sauc arī par rupjiem krakšķiem, jo tie izklausās pēc rupjas, grabošas, krakšķošas skaņas. Ronči un reiboņi var skanēt ļoti līdzīgi. Galvenās atšķirības ir šādas:
- Rales sākas plaušu apakšdaļā un, pacientam kļūstot slimākam, var būt dzirdamas arī tālāk. Tie ir dzirdami abās pusēs (abās plaušās) kopā.
- Rhonchi bieži vien ir dzirdami tikai noteiktās vietās plaušās. Tie ne vienmēr sākas plaušu apakšdaļā. Tie var būt dzirdami tikai vienā pusē vai dažādās vietās abās pusēs.
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
Bronhus parasti izraisa gļotas bronhos - caurulēs, kas ved uz plaušām. Piemēram, ja cilvēkam ir pneimonija, bronhos un bronhu elpceļos var uzkrāties gļotas, kas var izraisīt fonhi.
Nevienlīdzīgas elpas skaņas
Veselam cilvēkam elpas skaņām abās pusēs vienmēr jābūt vienādām. Tas liecina, ka abas plaušas darbojas labi. Ja vienā plaušā elpas skaņas nav dzirdamas, tas var liecināt par nopietnu problēmu. Tas nozīmē, ka šajā plaušā gaiss nenokļūst iekšā un ārā.
Viens no visbiežāk sastopamajiem nevienādas elpas skaņas cēloņiem ir sabrukušas plaušas (pneimotorakss). Plaušas var sabrukt dažādu iemeslu dēļ:
- Ļoti smags plaušu ievainojums
- plaušu slimības, piemēram, astma, HOPS, tuberkuloze (TB), garo klepu, pneimoniju vai cistisko fibrozi.
- Dažreiz plaušu augšdaļā veidojas gaisa pūšļi, ko sauc par blebām. Ja šīs gaisa pūslītes plīst, no plaušām var izplūst gaiss un izraisīt plaušu sabrukumu.
- Dažreiz plaušas var sabrukt pašas no sevis. To sauc par spontānu pneimotoraksu.
Pneimotorakss bieži vien ir neatliekama medicīniskā palīdzība, un tas ir jāārstē slimnīcā.
Meklēt