Bronhiālā astma

Cēloņi

Precīzs astmas cēlonis vēl nav zināms. Tiek uzskatīts, ka to var izraisīt dažādi iemesli:

Ģenētika: Kad cilvēka gēnos notiek izmaiņas (tās sauc par mutācijām), šīs izmaiņas tiek nodotas tālāk viņa bērniem. Vienam vai abiem vecākiem var būt šīs izmaiņas vai mutācijas gēnos, un daži vai visi viņu bērni var piedzimt ar šīm izmaiņām vai mutācijām, kas nozīmē, ka viņi tās ir mantojuši. Šīs mutācijas, tiklīdz tās rodas, ģimenē pāriet no paaudzes paaudzē un ir pastāvīgas mutācijas, tās maina DNS gēnu. Šīs izmaiņas var paaugstināt cilvēka iespējamību saslimt ar noteiktām slimībām, piemēram, astmu. Dažu slimību gadījumā var būt tikai vienas izmaiņas vienā gēnā, kas var izraisīt saslimšanu ar šo slimību, bet astmas gadījumā var būt izmaiņas daudzos dažādos gēnos, kas var palielināt iespējamību saslimt ar astmu.

Epigenētikas izmaiņas vai modifikācijas izraisa dažāda veida izmaiņas, kas ietekmē cilvēka gēnu darbību vai "izpausmi" trīs dažādos veidos (tos sauc par epiģenētiskajiem mehānismiem), bet nemaina DNS gēnu. Šīs epigenētiskās izmaiņas var tikt pārmantotas vai arī tās var notikt in utero, t. i., laikā, kad bērns vēl ir mātes ķermenī. Tās var notikt arī bērnībā dažādu iemeslu dēļ, piemēram, elpceļu infekcijas, ķīmisku vielu vai zāļu iedarbības, uztura u. c. dēļ. Šīs izmaiņas var pāriet no paaudzes paaudzē, bet tās nav pastāvīgas un var pāriet tikai vienā vai divās paaudzēs. Lai gan epiģenētiskās izmaiņas ietekmē cilvēka gēnu darbību, tās nemaina cilvēka gēnus neatgriezeniski. Tiek uzskatīts, ka epigenētiskās izmaiņas var arī palielināt personas iespējamību saslimt ar noteiktām slimībām, piemēram, astmu.

Vides faktori ir faktori, kas ietekmē cilvēku, un tie var būt gan veselīgi, gan neveselīgi. Neveselīgi vides faktori ir, piemēram, dzīvošana apgabalā, kur ir liels gaisa piesārņojums, vai dzīvošana vietā, kur mājoklī ir daudz kukaiņu, vai atrašanās cigarešu dūmu tuvumā.

Ja cilvēkam, kuram ir ģenētiskas vai epigenētiskas izmaiņas gēnos, kas palielina iespēju saslimt ar astmu (ģenētiskā predispozīcija), ir arī neveselīgi vides faktori, piemēram, dzīvošana mājās, kurās ir daudz putekļu ērcīšu, tad ir lielāka iespēja, ka viņš saslims ar astmu.

Atopy

Atopija ir tad, ja ir izmaiņas dažos gēnos, ar kuriem cilvēks piedzimst (ģenētiskais mantojums). Šīs ģenētiskās izmaiņas liek organismam ražot vairāk imūnglobulīna E (IgE), kas ir antivielu veids. Viņi ir arī jutīgāki pret tādām vielām kā ķīmiskās vielas, dūmi un putekļi (vides antigēni). Šī paaugstināta jutība nozīmē, ka viņi ir jutīgāki vai alerģiskāki pret apkārtējā vidē esošajām vielām nekā cilvēki, kuru gēnos nav šo izmaiņu un kuri nav paaugstināti jutīgi vai alerģiski.

Šī paaugstinātā jutība liek organismam reaģēt noteiktos veidos. Parasti cilvēkam ar atopiju attīstās alerģisks rinīts, kas skar deguna eju, kura atrodas aiz deguna, un ir lielāka iespēja saslimt ar atopisko dermatītu, kas izraisa ādas izsitumus, un atopisko astmu. Līdz 40 % cilvēku ar alerģisku rinītu ir arī astma. Šīs trīs medicīniskās problēmas - alerģisko rinītu, atopisko dermatītu un atopisko astmu - sauc par atopisko triādi (triāde ir tad, ja kaut kas ir trīs). Cilvēkiem ar atopiju var būt arī citas medicīniskas problēmas, tostarp alerģija pret pārtiku un zālēm, paaugstināta jutība pret dzēlieniem un kukaiņiem, nātrene (nātrene), Kvinka tūska (angioneirotiskā tūska) un kontaktdermatīts.

Ja kādam no vecākiem ir atopija, ir iespēja, ka arī viņam ir atopija. Ja abi vecāki ir atopiķi, ir vēl lielāka iespēja, ka viņi būs atopiķi.

Paracetamols un astma

Ir veikti pētījumi, kas liecina par saistību starp acetaminofēnu (Tilenola) un astmu. Piemēram, 2008. gadā veiktā ļoti liela pētījuma "International Study of Asthma and Allergies in Childhood" jeb saīsinājumā "Isaac study" (Starptautiskais pētījums par astmu un alerģijām bērnībā) informācijas analīze liecina, ka bērniem, kuri pirmajā dzīves gadā drudža ārstēšanai lietoja acetaminofēnu, bija par 50 % lielāks risks vēlāk saslimt ar astmu. Jo vairāk paracetamola bērni lietoja, jo lielāks bija risks saslimt ar astmu. Bērniem, kuri to lietoja vienu reizi mēnesī, astmas saslimšanas risks palielinājās trīs reizes. Astmas gadījumu skaita pieaugums vairākās valstīs atbilda paracetamolu saturošu zāļu pārdošanas pieaugumam. Iepriekš Amerikas Ārstu koledža ziņoja par saikni starp ne-atopisku astmu un paracetamola lietošanu, pamatojoties uz Trešā Nacionālā veselības un uztura pētījuma (The Third National Health and Nutrition Examination Survey) rezultātiem. Ne visi ārsti ir pārliecināti par saistību starp acetaminofēnu un astmu.

"Bērniem ar astmu vai bērniem ar astmas risku vajadzētu izvairīties no paracetamola lietošanas." (McBride JT, 2011).

Tiek uzskatīts, ka astma cilvēkam rodas dažādu iemeslu dēļ, tostarp no vecākiem saņemto gēnu dēļ (ģenētika), dažu gēnu darbības izmaiņu dēļ (epiģenētika) un tādu dzīves apstākļu dēļ, kas nav veselīgi (neveselīgi vai negatīvi vides faktori).

Astmas veidi

Atopiskā astma

Atopiskā astma ir visbiežāk sastopamā astmas forma.

Klepus-varianta astma

Klepus varianta astma ir astmas veids, kuras galvenā un dažkārt vienīgā pazīme ir klepus. Klepus-varianta astma parasti neizraisa sēkšanu vai elpas trūkumu un izraisa sausu, skrāpjošu, pārsvarā neproduktīvu klepu (tas nozīmē, ka tiek izkašļāts maz vai netiek izkašļāts vispār). Aptuveni 30 % cilvēku, kuriem ir klepus-varianta astma, attīstās tipiska astma.

Ar darbu saistīta astma

Ar darbu saistīta astma ir tāda veida astma, ko izraisa vai pasliktina kairinātāji, kas atrodas cilvēka darba vietā. Ar darbu saistītu astmu parasti var izraisīt tādas darba vietas, kurās ir daudz dūmu vai tiek izmantotas ķīmiskas vielas. Pastāv dažādi ar darbu saistītas astmas veidi:

1. Aroda astma ar latentisku periodu: šis astmas veids ir tad, ja astmas pazīmes un simptomi parādās pēc zināma laika (latentisks periods) pēc pakļaušanas vides kairinātāju iedarbībai, piemēram, janvāra pirmajā nedēļā Džons sāk strādāt rūpnīcā, kur tiek izmantotas ķīmiskās vielas. Marta beigās viņam sāk parādīties astmas pazīmes un simptomi. Laika posms no brīža, kad viņš sāka strādāt janvārī, līdz brīdim, kad martā parādījās astmas pazīmes un simptomi, ir latentais periods.

2. Iritantu izraisīta astma (IIA) ir arodastma bez latentuma: tas ir astmas veids, kad astmas pazīmes un simptomi var parādīties uzreiz (bez latentuma) pēc saskares ar vides kairinātājiem. piem., Frenks sāk strādāt par sētnieku, kur viņš tīrīšanai izmanto amonjaku. Pēc amonjaka pudeles atvēršanas un izgarojumu ieelpošanas Frenkam kļūst grūti elpot, viņam saspringst krūtis un parādās citas astmas pazīmes un simptomi.

3. Reaktīvās elpceļu disfunkcijas sindroms (RADS):

4. Astmas saasināšanās darbā: tā ir tad, ja cilvēkam jau ir astma, bet darba vides izraisītāji darba vietā to pasliktina.

Fizisku vingrinājumu izraisīta astma

Fizisku vingrinājumu izraisīta astma (EIA) - saukta arī par fizisku vingrinājumu izraisītu bronhu spazmu - ir termins, ko lieto, lai aprakstītu astmas gadījumus, kad fizisks vingrinājums ir galvenais un bieži vien vienīgais astmas lēkmes izraisītājs. Ja cilvēkam jau ir kāda astmas forma vai viņš ir atopisks slimnieks, ir lielāka iespēja saslimt ar EIA.

Nakts astma

Nakts astma: ar šo terminu apzīmē astmas gadījumus, kas saasinās naktī (nakts).

Pirmsmenstruālā astma (PMA): astmas simptomi pastiprinās pirmsmenstruālā periodā. Šis stāvoklis var skart līdz pat 40 % sieviešu, kas cieš no astmas. Lai noteiktu PMA diagnozi, ir nepieciešama detalizēta anamnēze par menstruālo ciklu laiku, kā arī par astmas simptomiem un maksimālo izelpas plūsmas ātrumu (PMA var izraisīt PEF samazināšanos pirmsmenstruālā periodā). Diagnozes noteikšanai ir lietderīgi veikt simptomu un maksimālās izelpas plūsmas (PEF) ātruma uzskaiti dienasgrāmatā.

Status asthmaticus

Status asthmaticus ir smaga astmas forma, kuras laikā astmas lēkme pastiprinās un zāles, ko parasti lieto astmas ārstēšanai, nedarbojas. Status asthmaticus var būt letāls.

Šie strādnieki tērauda rūpnīcā pārbauda krāsni. No krāsns izdalās dūmi, izgarojumi un sīkas daļiņas. Tās ir kairinošas vielas, un tās var izraisīt vai izraisīt ar darbu saistītu astmu.


Tas ir primāro bronhu šķērsgriezums (viens ir bronhs, divi - bronhi), kas parāda elpceļu iekšpusi. Tas ir aizmugures skats, kas nozīmē skats no aizmugures.

Pazīmes un simptomi

Pazīmes un simptomi medicīnā ir veids, kā veselības stāvoklis ietekmē cilvēka ķermeni. Dažreiz astmas pazīmes un simptomi var būt viegli, kas cilvēku pārāk netraucē. Citos gadījumos tās var būt smagas, kas var likt cilvēkam justies ļoti slikti.

Ne katram cilvēkam ar astmu visu laiku ir visas astmas pazīmes un simptomi. Vienā astmas lēkmē cilvēkam var būt dažas pazīmes un simptomi, bet citā astmas lēkmē - citi simptomi. Dažiem cilvēkiem ar astmu starp astmas lēkmēm var būt ilgstoši laika periodi, kad viņiem nav nekādu astmas pazīmju un simptomu, savukārt citiem cilvēkiem dažas vai visas pazīmes un simptomi var būt katru dienu, kas lēkmes laikā kļūst smagāki. Tas ir atkarīgs arī no tā, kāda veida astma cilvēkam ir un vai tā ir viegla, vidēji smaga vai smaga.

Ir arī tādi cilvēki ar astmu, kuriem astmas pazīmes un simptomi var parādīties tikai noteiktos periodos, piemēram, cilvēkiem ar fiziskas slodzes izraisītu astmu, kad fiziska slodze izraisa simptomus. Dažiem cilvēkiem astmas pazīmes un simptomi var pastiprināties vai saasināties (saasināties), ja viņiem ir vīrusu izraisītas elpceļu infekcijas, bieži vien tādas, ko izraisa cilvēka rinovīrusi.

Astmas lēkmes agrīnās brīdinājuma pazīmes ir fiziskas veselības izmaiņas, kas astmas slimniekam rodas pirms lēkmes. Zinot agrīnās brīdinājuma pazīmes, cilvēks var veikt pasākumus, lai izvairītos no astmas lēkmes vai, ja tā ir, lai tā nepasliktinātos.

Agrīnās brīdinājuma pazīmes

Astmas agrīnās brīdinājuma pazīmes var būt:

• Daudz klepus, īpaši naktī
• Viegli zaudējat elpu
• Elpas trūkums: tas ir tad, ja cilvēks nevar dziļi ieelpot, kas nozīmē, ka viņš nevar piepildīt plaušas ar gaisu. Cilvēks var spēt veikt tikai īsas, seklas ieelpas, kas tomēr nodrošina plaušām pietiekami daudz gaisa. Ja cilvēkam ir elpas trūkums, viņam var būt arī sasprindzinājums krūtīs.
• Viegla noguruma sajūta fiziskās slodzes laikā un vājuma sajūta, kā arī sēkšana vai klepus pēc fiziskās slodzes.
• Sajūtat saaukstēšanās vai alerģijas simptomus, piemēram, šķaudīšanu, iesnas vai aizlikts deguns, klepus, kakla sāpes un galvassāpes.

Palaidēji

Sprūda faktors vai, saīsinājumā, ierosinātājs ir kaut kas tāds, kas izraisa medicīniska stāvokļa pazīmju un simptomu parādīšanos cilvēkam, kuram jau ir šis medicīniskais stāvoklis. Biežāk sastopamie astmas izraisītāji ir šādi:

• Tabakas dūmi: cilvēkam pašam nav nepieciešams smēķēt, pasīvā smēķēšana var izraisīt astmas lēkmi. Pasīvā smēķēšana ir dūmi no degošas cigaretes, cigāra vai pīpes gala, ko smēķē kāds cits cilvēks, vai dūmi, ko viņš izelpo (izelpo).
• Mājdzīvnieki: dzīvnieki izdala ķīmiskas vielas, ko sauc par olbaltumvielām, kas ir alergēni; cilvēki var būt alerģiski pret tām. Šie alergēni var iedarboties kā kairinātāji un pasliktināt astmas stāvokli un izraisīt astmas lēkmi. Olbaltumvielas ir mājdzīvnieku blaugznas, kas ir atmirušās ādas kārtiņas, kuras izkārnījumos izdalās dzīvniekiem (un cilvēkiem). Tās ir arī viņu urīnā, ekskrementos, siekalās un sebumā, ko veido ādas dziedzeri, ko sauc par tauku dziedzeriem. Sebums ir tas, kas padara matus un ādu taukainu. Kad blaugznas, urīns, ekskrementi, siekalas un sebums izžūst, to olbaltumvielas var nonākt gaisā un tikt ieelpotas. Dažiem mājdzīvnieku veidiem var būt alerģija: suņiem, kaķiem, pelēkām, kāmjiem, jūrascūciņām un mājputniem.
• Kukaiņi: dažāda veida kukaiņi, kas var atrasties mājās, var izraisīt astmas lēkmes. Tās var izraisīt astmas simptomus tādā pašā veidā kā mājdzīvnieki; to izdalītās olbaltumvielas ir alergēni un nonāk gaisā. Dažas no biežāk sastopamajām kaitēm, kas var izraisīt astmu, ir putekļu ērces, tarakāni, kā arī gultasblusas un blusas. Daudzas citas sugas, kas var invadēt mājokli, var kalpot par alergēnu avotu, piemēram, faraona skudras.
• Sēņu sporas (pelējums): sēnes vairojas, izlaižot sporas gaisā; ja sporas nokļūst piemērotā vietā, kur tām augt, tad sākas jauna sēne. Šo sporu ieelpošana var izraisīt astmu. Viens no visbiežāk sastopamākajiem sēnīšu sporu veidiem, kas sastopams gan ārējā, gan ārējā vidē, ir no grupas (ģints), kas pazīstama kā aspergillus.
• Spēcīgas emocijas, piemēram, dusmas, stress un pat smiekli var pasliktināt astmas simptomus.
• Gaisa piesārņojumu ārā var radīt daudzi avoti, piemēram, automašīnu un kravas automašīnu izgarojumi vietās, kur ir intensīva satiksme, un ķīmiskās vielas gaisā rūpnīcu un naftas pārstrādes rūpnīcu tuvumā.
• Laikapstākļi: laikapstākļu izmaiņas var izraisīt astmas lēkmi. Gaisa temperatūras izmaiņas var izraisīt lēkmi, ne tikai auksts gaiss. Ja cilvēks no aukstuma ārā nonāk siltā mājā, pēkšņās pārmaiņas var izraisīt bronhoskrambu. Savu lomu spēlē arī pēkšņas mitruma izmaiņas.

Labākais veids, kā cīnīties ar astmu izraisošajiem faktoriem, ir uzzināt, kas tie ir, un, ja iespējams, izvairīties no tiem, bet, ja pilnībā izvairīties nav iespējams, pielāgot savu uzvedību, lai ar tiem tiktu galā. Piemērs: aukstā ziemas dienā jāskrien līdz pat siltas mājas durvju sliekšņiem un uzreiz jāiet iekšā; pēkšņā temperatūras maiņa var izraisīt lēkmi, un no tās varēja izvairīties. Kopumā, bet jo īpaši, ja ir tāda saslimšana kā astma, ir jāapzinās sava vide un tajā esošās vielas gan telpās, gan ārpus tām. Visbiežāk astmu izraisa alergēni. Liels alergēnu avots ir paklājs. Pilnībā aizstājot to ar flīžu grīdu, samazinās iespēja radīt labvēlīgu vidi alergēniem, turklāt to ir vienkāršāk tīrīt un dezinficēt.

Šīs ir dažas no lietām, kas var pasliktināt astmas stāvokli un izraisīt astmas lēkmi.

Astmas lēkme

Astmas lēkme ir tad, kad pēc kāda laika, kad cilvēkam ir bijuši tikai daži astmas simptomi vai to nav bijis nemaz, astma pēkšņi saasinās, parasti tāpēc, ka viņš ir bijis pakļauts vienam vai vairākiem astmas izraisītājiem. Astmas lēkmes laikā elpceļu iekšējie audi uzbriest iekaisuma dēļ - tā organisms cenšas aizsargāt sevi no kaitīgām vielām, piemēram, mikrobiem un kairinātājiem. Audiem uzbriestot, elpceļu atvērums (ko sauc par lūmenu) kļūst ļoti šaurs.

Gludā muskulatūra (tā ir tāda ķermeņa muskulatūra, kas nesaraujas brīvprātīgi, piemēram, rokas muskulatūra) ap bronhiem un bronhioliem sāk spazmēt vai sarauties, tādējādi elpceļu atvērums kļūst vēl šaurāks. To sauc par bronhu spazmu.

Elpceļu gļotādas iekšpusē ir dziedzeri, ko sauc par zemādas dziedzeriem, bet virs tiem, tuvāk elpceļu atverei, ir šūnas, ko sauc par kausveida šūnām, jo to forma atgādina kausveida kausiņu, kas ir sava veida glāze. Zemādas dziedzeri un kausveida šūnas veido gļotas, kas palīdz aizsargāt elpceļu iekšpusi. Gļotas veselu plaušu elpceļos ir plāna plēvīte, kas aiztur kairinātājus, piemēram, putekļu daļiņas un ziedputekšņus, lai tie nebojātu elpceļus un neļautu tiem iekļūt gaisa maisiņos (alveolās).

Elpceļus izklāj sīki matiņi, ko sauc par skropstiņām. Skropstas viļņojas uz priekšu un atpakaļ kā mazas pātagas un palīdz virzīt gļotas un aizķertās daļiņas augšup pa elpceļiem uz rīkles pusi. No turienes gļotas un no apakšējiem elpceļiem notvertās daļiņas var izkašļāt (to sauc par krēpām).

Astmas lēkmes laikā zemādas dziedzeri un kauliņu šūnas sāk veidot daudz vairāk gļotu nekā parasti, un gļotas ir arī biezākas nekā parasti. Tas ļoti apgrūtina skropstiņu darbu un gļotu izvadīšanu no elpceļiem. Tagad gļotu veidojas pārāk daudz, bet skropstas netiek pietiekami daudz izvadītas. Elpceļi jau tā ir pārāk šauri, lai varētu pareizi elpot, jo audu pietūkums, ko izraisa iekaisums, un sašaurinājums, ko izraisa bronhu spazmas, tāpēc papildu gļotas vēl vairāk bloķē elpceļus. Tas ļoti apgrūtina elpošanu. Nāves astmas lēkmju gadījumā elpceļi var būt tik sašaurināti un/vai aizsprostoti ar gļotām, ka gaiss pa tiem vispār nevar iekļūt.

Pastāv arī citas elpošanas traucējumu pazīmes, kas liecina par astmas lēkmi, kuras ir svarīgi zināt, un to zināšana var palīdzēt noteikt, vai kādam cilvēkam, kurš nespēj runāt, ir elpošanas problēmas. Cilvēki, kuri var nespēt pateikt, ka viņiem ir elpošanas problēmas, ir zīdaiņi un mazi bērni.

Dažas no citām astmas pazīmēm ir:

Krūškurvja un kakla retrakcijas, kas izraisa to, ka muskuļu muskulatūra krūškurvja un kakla daļā, kas parasti netiek pārāk daudz izmantota elpošanas laikā, sāk sarauties, cenšoties palīdzēt uzņemt vairāk gaisa. Ar retrakcijām organisms cenšas iegūt pietiekami daudz gaisa, jo astmas lēkmes dēļ ir apgrūtināta normāla elpošana. Šīs retrakcijas izraisa krūškurvja sienas ādas, kakla ādas un vai krūšu kaula (krūšu kaula) ievilkšanos elpošanas laikā. Ir dažādi retrakciju veidi, kas atkarīgi no tā, kuri muskuļi sāk sarauties, un tas ir atkarīgs no tā, cik lielas grūtības cilvēkam ir elpot lēkmes laikā.

Deguna paplašināšanās ir tad, kad elpošanas laikā nāsu atvērums kļūst lielāks nekā parasti. Tā bieži ir zīme, ka cilvēkam ir apgrūtināta elpošana.

Zilas lūpas un pirkstu galiņi: skābeklis, kas ir gaisā, kuru mēs elpojam, piešķir asinīm sarkanu krāsu. Asinīm bez skābekļa ir zila krāsa. Skābeklis organismā nonāk caur gaisa maisiņiem (alveolām), kas atrodas elpceļu galā. Astmas lēkmes laikā organismam ir grūti iegūt pietiekamu skābekļa daudzumu, jo ir apgrūtināta gaisa pieplūde. Tā kā mazāk gaisa ar skābekli nokļūst gaisa maisiņos un asinīs, ir mazāk sarkano asiņu (asiņu ar skābekli) un vairāk zilo asiņu (asiņu bez skābekļa). Lūpu un zem nagiem zilā krāsa ir tāpēc, ka zem ādas esošajos mazajos asinsvados ir redzamas zilas asinis. Jo vairāk ķermeņa daļu kļūst zilas, jo ilgāk ķermenis ir bez skābekļa. Ja ķermeņa daļas kļūst zilas skābekļa trūkuma dēļ, to sauc par cianozi.

Svīšana : svīšana var būt vērojama īpaši uz pieres, bet āda nav silta, tā var būt vēsa un lipīga pieskārienam.

Paātrināta elpošana (tahipnoja); ieelpo un izelpo daudz ātrāk nekā parasti.

Strauja sirdsdarbība: (tahikardija): sirds sāk pukstēt daudz ātrāk nekā parasti.

Tie ir sīki matiņi, ko sauc par skropstiņām un kas izklāj elpceļu iekšpusi.


Starpresursu retrakcijas Āda starp ribām šķiet "iesūkta", jo starpribu muskuļi (kas atrodas starp ribām) saraujas vairāk nekā parasti. Tas notiek, cenšoties palīdzēt ķermenim uzņemt vairāk gaisa, jo ir apgrūtināta elpošana. Starpribuku muskuļu savilkšanās ir zīme, kas liecina par apgrūtinātu elpošanu un, iespējams, liecina par astmas pasliktināšanos vai astmas lēkmi.

Diagnoze

Astmas diagnozi nosaka, pamatojoties uz personas:

• Medicīniskā vēsture; informācija, piemēram, kādas astmas pazīmes un simptomi ir bijuši.
• ģimenes anamnēze; vai kādam no radiniekiem ir bijusi astma vai ar to saistītas saslimšanas, piemēram, atopijas slimniekiem.
• Fiziskā pārbaude un testēšana

Diagnostikas testi

Nav specifisku testu, kas varētu noteikt, vai cilvēkam ir astma, tomēr ir testi, kas var palīdzēt diagnosticēt, ja to rezultāti tiek ņemti vērā kopā ar medicīnisko un ģimenes vēsturi un fizisko eksāmenu.

• Plaušu funkcionālie testi [Pulmonary function tests (PFTs)]
• Spirometrija; mēra, cik daudz gaisa plaušas spēj ieelpot un cik daudz izelpot un cik ātri cilvēks spēj izelpot.
• Bronhoprovokacijas tests; šajā testā elpceļus (bronhus un bronhiolus) provocē (mēģina kaut ko izraisīt) uz bronhu spazmu (liek elpceļiem sašaurināties), lai noskaidrotu, cik tie ir jutīgi. Dažas no bronhu spazmas provocēšanas metodēm ir fiziskas aktivitātes veikšana, auksta gaisa ieelpošana, kas kļūst aukstāks, vai īpašas ķīmiskas vielas, ko sauc par metaholīnu, ieelpošana. Bronhoprovocēšanas rezultātus pārbauda, izmantojot spirometriju.

Diferenciālās diagnozes

Diferenciāldiagnozes ir dažādi medicīniskie traucējumi, kas var izraisīt tos pašus simptomus. Pirms ārsts nosaka galīgo diagnozi, kas nozīmē, ka viņš ir pārliecināts par to, kāds medicīnisks traucējums izraisa problēmu, viņš padomā, kādām citām saslimšanām ir tādi paši vai gandrīz tādi paši simptomi, un pārliecinās, ka tas nav viens no tiem.

Astmas diferenciāldiagnozes ietver:

• Bronhektāzes
• Hroniska obstruktīvā plaušu slimība (HOPS)

Bērns izmanto maksimālās plūsmas mērītāju (PFM), kas mēra, cik labi gaiss izplūst (maksimālā izelpas plūsma jeb PEF) no cilvēka plaušām, kad viņš izelpo (izelpo).

Elpceļu pārveidošana

Elpceļu pārbūve ir tad, kad notiek pastāvīgas fiziskas izmaiņas elpceļos, kas ietekmē arī to darbību. Tas var notikt pēc hroniskas ilgstošas astmas. Pēc iekaisuma, elpceļu bojājumu un atjaunošanās cikliem var notikt pastāvīga elpceļu pārbūve. Tas ir tad, kad mainās elpceļu fiziskā struktūra. Tas izraisa pastāvīgu elpceļu sašaurināšanos (tie vienmēr ir šaurāki nekā parasti un astmas lēkmes laikā kļūst vēl šaurāki), vieglāk izsauc bronhu spazmas (bronhu hiperreaktivitāte), elpceļu tūsku (šķidrums elpceļos) un gļotu hipersekrēciju (gļotu veidojas pārāk daudz), kā arī kolagēna uzkrāšanos ap elpceļiem, ko sauc par fibrozi. Elpceļu pārbūve ir novērota jau sešus gadus veciem bērniem.

Nepareiza astmas pārvaldība var izraisīt elpceļu pārbūvi, kas var palielināt risku nomirt no astmas lēkmes. Viena no galvenajām problēmām, kas izraisa sliktu astmas pārvaldību, ir nepareiza astmas inhalatora lietošana. Viens no galvenajiem nepareizas inhalatora lietošanas iemesliem ir tas, ka astmas pacientam nav atbilstošu zināšanu par inhalatora lietošanu, jo viņš nav saņēmis atbilstošas instrukcijas.

Goblet šūnu un submukozālo dziedzeru hiperplāzija: Starp fizikālajām izmaiņām, kas var rasties elpceļu pārbūves laikā, ir doblet šūnu hiperplāzija un submukozālo dziedzeru hiperplāzija. Submukozes dziedzeri un kausveida šūnas veido gļotas, kas palīdz aizsargāt elpceļus, aizturot kaitīgās daļiņas, piemēram, putekļus un ziedputekšņus. Gļotas parasti ir plāna plēve, kas pārklāj elpceļus. Gļotas un daļiņas, ko tās aiztur, uz elpceļu iekšpusi uz augšu līdz rīklei nogādā sīki (mikroskopiski) matiņi, kas pārvietojas uz priekšu un atpakaļ un ko sauc par skropstiņām.

Astmas lēkmes laikā zemādas gļotādas dziedzeri un kauliņu šūnas izdala pārāk daudz gļotu, un tās ir biezākas nekā parasti, tāpēc skropstiņām ir grūtāk izvadīt gļotas uz augšu. Kad notiek elpceļu pārbūve, organisms var saražot daudz vairāk zemādas dziedzeru un kauliņu šūnu nekā parasti, un tas nozīmē, ka gļotu veidojas vēl vairāk. Gļotu var būt pārāk daudz, lai skropstiņas tās paceltu, un elpceļi var nosprostoties. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēkiem ar elpceļu pārbūvi bieži vien ir smagāka astma. Nāves gadījumos elpceļi var būt pilnībā nosprostoti, izraisot asfiksiju.

Elpceļu rekonstrukcijas metodes

Regulāras zīdīšanas nodarbības ir pierādīts ieguvums elpceļu rekonstrukcijai. Lai gan iepriekšējos pētījumos ir konstatēta līdzīga ietekme starp zīdīšanu un astmas risku, šis pētījums ir pirmais, kas parādīja saikni starp zīdīšanas ilgumu un sēkšanas epizožu skaitu. Tāpat šajā pētījumā tika iegūti pierādījumi, ka pirmie ar astmu saistītie simptomi parādās agrāk, ja bērni tika zīdīti īsāku laiku vai ne tikai ar krūti. Pētījums liecina, ka tas nav šķidruma uzturvērtības ieguvums, bet gan plaušu pievilkšana, kas paplašina elpceļu gludos muskuļus. Sausā zīdīšana šajā pētījumā faktiski ir izrādījusies labvēlīgāka elpceļu veselības stiprināšanai gan bērniem, gan pieaugušajiem. Elpceļu paplašināšana stiprina tos un pašas plaušas.

Goblet šūnu hiperplāzija Elpceļu pārbūve var izraisīt to, ka organismā veidojas vairāk gļotādu veidojošu doblet šūnu nekā parasti. Vairāk doblet šūnu nekā parasti nozīmē vairāk gļotu nekā parasti.

Ārstēšana

Astmu visbiežāk var kontrolēt, izvairoties no saskares ar slimību izraisītājiem un lietojot noteiktus medikamentus. Lielākā daļa astmas slimnieku līdzi nēsā īpašas zāles. Tās sauc par inhalatoriem. Inhalatora iekšpusē esošās zāles atver caurulītes, kas ved uz plaušām. Inhalatoru parasti lieto, lai novērstu astmas lēkmi vai apturētu jau notikušu lēkmi.

Glābšanas zāles - Glābšanas zāles ir inhalators ("pufers"), ko lieto, ja cilvēks domā, ka viņam ir astmas lēkme.

Kontrolējošās zāles - kontrolējošās zāles ir zāles tablešu vai inhalatora veidā, ko lieto katru dienu, lai novērstu astmas lēkmes.

Kopēja ārstēšana slimnīcā

Slimnīcām ir arī citas iespējas, ko tās var izmantot ārkārtas gadījumos, kad parastā ārstēšana nedarbojas:

• Skābeklis
• Dažas zāles, kas darbojas kā astmas aerosols, bet ir daudz spēcīgākas.
• Dažas zāles, ko var ievadīt intravenozi.
• Steroīdi
• elpošanas palīglīdzekļi (tostarp caurulītes un vārsti ļoti smagos gadījumos).

Netradicionālās ārstēšanas metodes / Mājas aizsardzības līdzekļi

• Siltās tvaika vannas bieži tiek izmantotas, lai mazinātu deguna aizsprostojumu un elpceļu kairinājumu, kas saistīts ar astmu.
• Omega-3 taukskābes bieži izmanto kā dabisku līdzekli sirds slimību profilaksei un ārstēšanai. Lai gan daži pētījumi liecina, ka omega-3 var arī palīdzēt mazināt elpceļu iekaisumu un uzlabot plaušu darbību.
• Butejko elpošanas tehnikas pamatā ir pieņēmums, ka oglekļa dioksīda līmeņa paaugstināšana asinīs, elpojot sekli, var palīdzēt cilvēkiem ar astmu. Tiek uzskatīts, ka oglekļa dioksīds paplašina elpceļu gludos muskuļus.
• Ir zināms, ka karstie dzērieni atver elpošanas ceļus, un tiek uzskatīts, ka tie atver elpceļus, lai novērstu astmas simptomu kairinājumu. Ir teikts, ka šī metode sniedz īslaicīgu atvieglojumu.
• Liels ābolu patēriņš var pasargāt no astmas. Ikdienas augļu un dārzeņu patēriņš bērnībā samazina astmas risku.
• Ir pierādīts, ka zīdīšana vai zīdīšanas atspoguļojums pusaudžu un pieaugušo vecumā stiprina un veicina elpceļu veselību. Plaušu vilkšanas radītais spriegums paplašina elpceļu gludos muskuļus. Ir pierādīts, ka regulāras ilgstošas terapeitiskās nodarbības ievērojami uzlabo elpceļu darbību un veicina mazāk astmas komplikāciju.

Zāles, kas var pasliktināt astmas lēkmi

Ir noteikta veida zāles, kas astmu pasliktina vai var izraisīt šādu lēkmi. Dažu veidu zāles drīkst lietot tikai ļoti īpašās situācijās. Dažas no šīm zālēm ir:

• Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi jeb saīsināti NPL. Aspirīns ir NPL, un daži cilvēki ir alerģiski pret to, vai arī tiem var būt lielāks risks kļūt alerģiskiem pret to, pat ja viņi to lietojuši jau agrāk.
• Beta blokatori ir sava veida zāles, ko lieto sirdsdarbības traucējumu ārstēšanai, bet tos nedrīkst lietot cilvēki ar astmu.
• Acetaminofēns ir vēl viens medikaments, kas, domājams, var ne tikai izraisīt astmu, bet arī pasliktināt astmu cilvēkiem, kuriem tā jau ir. Acetaminofēns ir pretsāpju līdzeklis. Sāpju remdinošo īpašību dēļ acetaminofēns bieži tiek pievienots citām zālēm. Lietojot jebkāda veida zāles, tostarp bezrecepšu zāles, vienmēr jālasa marķējums.
• AKE inhibitori ir zāļu veids, ko parasti lieto augsta asinsspiediena un sirds slimību ārstēšanai. Tie parasti astmu nepasliktina, bet retos gadījumos var izraisīt dažas astmas pazīmes un simptomus, piemēram, elpceļu nosprostojumu un klepu, īpaši pirmajās AKE inhibitoru lietošanas nedēļās.
• Miegammiega tabletes un vilkuszāles; parasti tās nedrīkst lietot cilvēki ar astmu.

Astmas, depresijas un/vai trauksmes ārstēšana.

Depresijai un trauksmei ir negatīva ietekme uz astmu. Komorbīda trauksme ar astmu ir īpaši mulsinoša, jo simptomi ir līdzīgi un traucē uztvert un ārstēt astmu. Austrālijas Nacionālā astmas padome (National Asthma Council Australia) iesaka ārstēt komorbīdos psiholoģiskos simptomus. Kognitīvi uzvedības terapija (KET) ir viens no ieteicamajiem trauksmes un depresijas ārstēšanas veidiem. Ir provizoriski pētījumi, kas liecina, ka CBT programma, kas grozīta astmas ārstēšanai, ko īsteno kopā ar medicīnisko ārstēšanu un ciešā sadarbībā ar ārstu komandu, var uzlabot trauksmi, astmu un dzīves kvalitāti. Ārstiem, kuri plāno sniegt CBT, lai ārstētu astmu, trauksmi vai depresiju, būtu jāizmanto un jāizskata pētījumi, lai iegūtu norādījumus par drošu un efektīvu iejaukšanos.

Vispasaules astmas iniciatīva

Globālā astmas iniciatīva (GINA), kas tika uzsākta 1993. gadā, ir Pasaules Veselības organizācijas (PVO), ASV Nacionālā veselības institūta (NIH) un Nacionālā sirds, plaušu un asins institūta kopdarbs. Tās mērķi ir šādi: palielināt sabiedrības informētību par astmu, veicināt astmas pieaugošās izplatības cēloņu izpēti visā pasaulē, veicināt pētījumus par astmas un vides faktoru saistību, uzlabot astmas ārstēšanas prakses efektivitāti, samazināt ar astmu saistīto mirstības un saslimstības rādītājus un padarīt vieglāk pieejamu astmas ārstēšanu.

Viens no veidiem, kā GINA īsteno šos mērķus, ir izstrādāt medicīniskās vadlīnijas astmas ārstēšanai, kas balstītas uz sistemātiski veiktu jaunākās pasaules literatūras apskatu. Šīs vadlīnijas ir bezmaksas un pieejamas visiem pacientiem un ārstiem GINA tīmekļa vietnē. GINA galvenais ziņojums tiek atjaunināts katru gadu, un tā mērķis ir atspoguļot labākās prakses attīstību, jo tajā ir uzsvērtas izmaiņas astmas ārstēšanas stratēģijās.

GINA 1998. gadā izveidoja "Pasaules astmas dienu", un pirmais pasākums tika organizēts Barselonā, Spānijā. Tā notiek katru gadu maija pirmajā otrdienā, un tajā piedalās vairāk nekā 35 valstis.

Atskaņot multivides Daudzi cilvēki nelieto savus inhalatorus pareizi.Šajā videoklipā ir parādīts, kā pareizi lietot dozēto inhalatoru, ja to lieto bez starplikas.

Papildslimības

Bieži vien, ja cilvēkam ir viena medicīniska problēma, ir lielāka iespēja, ka viņam būs arī viena vai vairākas citas medicīniskas vai psihiskas problēmas. Šie citi traucējumi ir "blakusslimības" jeb "komorbiditātes". Ar astmu ir saistītas dažādas medicīniskas un psihiatriskas blakusslimības.

Elpošanas traucējumi

• Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS)
• Elpošanas ceļu infekcijas
• Hronisks sinusīts
• Rinīts: alerģisks (atopisks), nealerģisks
• Hiperventilācijas sindroms
• Alerģiska bronhopulmonālā aspergiloze (ABPA) ir slimība, kas skar plaušu elpceļus un ko izraisa alerģiska paaugstināta jutība pret sēnīti Aspergillus fumigatus.

Kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi

• Gastroezofageālā refluksa slimība (GERD)
• Eozinofīlais ezofagīts (EE)

Psihiski traucējumi

• Depresija
• Trauksmes traucējumi
• Panikas traucējumi

Miega traucējumi

• Obstruktīvā miega apnoja

Ādas traucējumi

• Atopiskais dermatīts (AD): ir ekzēmas veids.

Šīs ir dažas no biežāk sastopamajām problēmām, ar kurām var saskarties astmas slimnieks.

Epidemioloģija

Medicīnā epidemioloģija ir pētījums par to, kas izraisa slimības un veselības stāvokļus, cik bieži tie rodas, kur tie rodas un kam tie rodas.

Tas ir biežāk sastopams attīstītajās valstīs nekā jaunattīstības valstīs. Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā ir vieni no augstākajiem astmas rādītājiem pasaulē, lai gan tās nav nabadzīgas valstis. Āfrikā Dienvidāfrikas Republikā ir visaugstākais astmas līmenis visā kontinentā, lai gan tā ir viena no bagātākajām valstīm.

Vairāk nekā 80 % no cilvēkiem, kas mirst no astmas, parasti dzīvo valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem, taču ne vienmēr, jo Dienvidāfrikā ir ceturtais augstākais mirstības līmenis pasaulē, lai gan tā ir viena no bagātākajām pasaules valstīm. Amerikas Savienotajās Valstīs mirstības rādītāji ir augstāki sievietēm, pieaugušajiem un afrikāņu izcelsmes cilvēkiem.

Kopš 2011. gada visā pasaulē ar astmu slimo 235-300 miljoni cilvēku, un katru gadu no šīs slimības mirst aptuveni 250 000 cilvēku. Saslimstības rādītāji dažādās valstīs ir atšķirīgi, un tās izplatība ir no 1 līdz 18 %.

Astmas gadījumu skaits, par kuriem katru gadu tiek ziņots, ir ievērojami palielinājies laikā no 1960. līdz 2008. gadam Astmas gadījumu skaits attīstītajās valstīs kopš 90. gadu vidus ir pieaudzis, bet pēdējā laikā astmas gadījumu skaits ir palielinājies galvenokārt jaunattīstības valstīs. Astma skar aptuveni 7 % ASV iedzīvotāju un 5 % iedzīvotāju Apvienotajā Karalistē. Kanādā, Austrālijā un Jaunzēlandē šis rādītājs ir aptuveni 14-15 %.

Astmas izplatība pēc vecuma, dzimuma un rases ASV 2011. gadā. (CDC)


Šajā kartē parādīts, cik daudz astmas gadījumu bija katrā valstī 2003. gadā. Iedzīvotāju īpatsvars procentos      >10,1 7,6-10,0 5,1-7,5 2,5-5,0 0-2 ,5 nav datu: par šīm teritorijām nebija pietiekamas informācijas.