H. J. Muller — ģenētiķis, Nobela laureāts par staru izraisītām mutācijām

H. J. Muller — Nobela laureāts, kurš atklāja staru izraisītas mutācijas; viņa dzīve, zinātniskie atklājumi un brīdinājumi par radiācijas draudiem.

Hermanis Džozefs Mullers (Hermann Joseph Muller, plaši pazīstams kā H. J. Muller, dzimis 1890. gada 21. decembrī — miris 1967. gada 5. aprīlī) bija amerikāņu ģenētiķis, pētnieks, pedagogs un Nobela prēmijas laureāts. Viņa vārds palicis saistīts ar atklājumu, ka jonizējošie stari var izraisīt ģenētiskas izmaiņas — mutācijas, kas fundamentāli ietekmēja izpratni par mutāciju cēloņiem un sabiedrības attieksmi pret radiāciju un kodolizmēģinājumiem. Mullers aktīvi brīdināja par radioaktīvā nokrišņa ilgtermiņa bīstamību un konsekventi iesaistījās diskusijās par radiācijas drošību un sabiedrības veselību.

Mullera dzīve un karjera bija daudzpusīga un reizēm pretrunīga. Dzimis Ņujorkā, viņš apguva drosophilas (mušu) ģenētiku Kaltehā Morgana Drosophila laboratorijā — darbs ar mušu ģenētiku kļuva par Mullera pamatinteresi un pētījumu lauku uz visu mūžu. Pēc studiju gadiem viņš strādāja dažādās Amerikas universitātēs un 12 gadus pavadīja Teksasas universitātē. 1930. un 1930. gadu sākumā Muller daudz laika pavadīja arī Eiropā un Padomju Savienībā — viņš 1932. gadā īslaicīgi dzīvoja Berlīnē, vēlāk strādāja Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Maskavā, kur centās izveidot un vadīt ģenētikas laboratorijas un mācīt studentiem.

Zinātniskais ieguldījums — staru inducētas mutācijas

1920.—1930. gados Muller eksperimentāli parādīja, ka rentgena stari un citi jonizējošie stari būtiski paaugstina mutāciju frekvenci ģenētiskajā materiālā, izmantojot Drosophila mušas kā modeli. Viņa eksperimenti, to skaitā plaši zināmie augsto X‑staru devu pētījumi, pierādīja, ka mutācijas var radīt ārējs fizisks aģents — tas bija būtisks solis molekulārās ģenētikas un radiobioloģijas attīstībā. 1946. gadā Mullers saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā "par atklājumu, ka mutācijas var izraisīt ar rentgena stariem".

Mullera darbs bija gan teorētiski, gan praktiski nozīmīgs: tas mainīja izpratni par mutāciju avotiem, palīdzēja izstrādāt starojuma iedarbības novērtēšanas principus un veicināja diskusijas par drošības standartiem radiācijas izmantošanā medicīnā, rūpniecībā un militāri. Viņš arī agrīni aizstāvēja pieņēmumu par lineāru atkarību starojuma radīto mutāciju skaitam no devas (bez skaidra "sliekšņa"), kas vēlāk kļuva par vienu no diskusiju tematiem radiācijas bioloģijā un regulējumā.

Politiskais aktīvisms, kontroles un konflikti

Mullers sabiedriskā darbība bija tikpat spoža kā viņa zinātnes karjera. Viņš bija dedzīgs eigēnikas un sociālisma ideju sekotājs, publiski pauda arī ateisma uzskatus. Šīs politiskās pārliecības reizēm ietekmēja viņa profesionālās izvēles un lēmumus par darbu ārpus ASV. Padomju Savienībā viņš cerēja veidot spēcīgas pētniecības skolas, bet drīz saskārās ar politisku spiedienu un Staļina režīma gaitu, kurā dominēja zinātniskais šarlatānis Trofims Ļisenko. Ļisenko mācība par iegūstamību augu īpašībās un ģenētikas atcelšana Padomju bioloģijā radīja nelabvēlīgu vidi klasiskajiem ģenētiķiem, un Mulleram galu galā nācās pamest Padomju Savienību.

Pēc atgriešanās Eiropā viņš īslaicīgi strādāja Edinburgā, kur kopā ar kompromisa 250 drozofilu celmiem turpināja pētījumus. 1940. gadā Muller atgriezās ASV, kur piedalījās Manhetenas projektā kā konsultants un vēlāk strādāja akadēmiskajā vidē — viņš tika iecelts par zooloģijas profesoru Indiānas Universitātē, turpinot mācīt un vadīt pētniecību.

Pēdējie gadi, mantojums un kritika

Mullera pēdējos mūža gados lielā uzmanība tika pievērsta viņa sabiedriskajam aktīvismam — īpaši cīņai pret kodolizmēģinājumiem un radioaktīvā nokrišņa ietekmi uz cilvēku populācijām. Viņš rakstīja populāras grāmatas un publikācijas, piedalījās diskusijās par radiācijas drošību un izglītoja gan sabiedrību, gan lēmumu pieņēmējus par potenciālajiem riskiem.

Vienlaikus Mullera darbs ir pakļauts arī zinātniskai kritikai un niansēm: vēlākie pētījumi un analīzes norādīja, ka daļa no Mullera eksperimentos novērotajām mutācijām bija lieli hromosomu bojājumi (delecijas) nevis vienkāršas punktmutācijas, kā viņš sākotnēji interpretēja. Tas neapstrīd viņa nozīmi kā pionierim, bet uzsver, ka zinātniskā izpratne attīstās — Mullera atklājumi deva impulsu tālākai molekulārai un šūnu līmeņa izpētei, kas vēlāk precizēja mutācijas mehānismus.

Atzinības un nozīmīgākie darbi

• Nobela prēmija (1946) — par pierādījumu, ka rentgena stari var izraisīt mutācijas.
• Plaša pētījumu publikāciju sērija par Drosophila ģenētiku un staru iedarbību.
• Sabiedriskais darbs par radiācijas drošību un ietekmi uz cilvēku populācijām.

Mullera personība apvienoja asu zinātnisku intuīciju, politisku aizrautību un spēcīgu morālu pārliecību, kas reizēm radīja konfliktus, tomēr viņa ieguldījums ģenētikā un radiobioloģijā paliek nozīmīgs. Viņa pētījumi veicināja gan pamatzinātnes attīstību, gan diskusijas par to, kā sabiedrība nodrošina cilvēku drošību pret jonizējošo starojumu. Mullers mira 1967. gada 5. aprīlī, atstājot plašu pētniecisko un publisko mantojumu, kas joprojām tiek analizēts un izvērtēts.

Kādā cienījamā avotā par viņu rakstīts: Mullers ir gan revolucionārs ģenētikas zinātnē, gan spēcīgs publiskās prakses un ētikas komentētājs — viņa dzīve ilustrē, kā zinātne un politika var savstarpēji ietekmēt viena otru un kā zinātniska atklājuma sekas var pārsniegt laboratorijas robežas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Hermanis Jozefs Millers?

Q: Ar ko viņš ir vislabāk pazīstams?

J: Kur viņš ieguva doktora grādu?

J: Kā viņš kļuva par zooloģijas profesoru Indiānas Universitātē?

J: Par ko Mullers saņēma Nobela prēmiju?

J: Kādi bija daži no Mullera politiskajiem uzskatiem?

J: Kāds bija Mullera patiesais ieguldījums ģenētikā?

Meklēt pēc burta