Britu (britonu) valodas: bretoņu, velsiešu un kornvolas pārskats

Britu valodas ir ķeltu valodu grupa, kas tradicionāli pieder pie Insular Celtic atzara. Tās runā Bretaņā, Velsā un Kornvolā. Pārējā Britu salu daļā tās lielākoties ir izzudušas, taču vēsturiskas atzīmes atrodamas Kambrē un Skotijā (par to gan joprojām pastāv diskusijas). Kopīgās brittonu valodas agrāk bija plaši izplatītas arī visā Anglijā, pirms to pozīcijas aizstāja angļu valoda.

Ir trīs dzīvas britu valodas:

• Bretoņu valoda (Brezhoneg)
• Velsiešu (Cymraeg)
• Kornvolas (Kernowek)

Klasifikācija un vēsture

Britu valodas veido Brittonic (brittonu) apakšgrupu Insular Celtic ietvaros, kas ir radniecīga Goidelic (gailisku) valodām, piemēram, īru un škotu gailisku. Visas trīs mūsdienu britu valodas attīstījās no senākas kopīgas valodas, ko parasti dēvē par kopējo brittonu (Common Brittonic vai Old British). Viduslaikos brittonu dialekti bija izplatīti plašā reģionā, taču vairāku gadsimtu laikā daļa no tiem izzuda vai tika asimilēti ar angļu un citām valodām.

Raksturojums un tipiskas iezīmes

Britu valodām ir vairākas kopīgas iezīmes, kas tās atšķir no citiem ķeltu atzariem un indoeiropiešu valodu grupām kopumā:

• Sākotnējā konsonantu mutācija: daudzas britu valodas lieto konsonantu maiņu vārdos atkarībā no gramatiskā konteksta (piemēram, locījuma vai artikula ietekmē).
• VSO vārdu kārtība: vēsturiskā pamata vārdu kārtība bieži ir bijusi verb–subject–object, lai gan mūsdienu valodās var sastapties dažādas variācijas.
• Bagāta morfoloģija: verbu un prievārdu formu izmaiņas, prefiksi un sufiksi, kā arī īpašvārdu un prievārdu savienojumi.
• Latīņu alfabēts: mūsdienu rakstībai izmanto latīņu burtu sistēmu; katrai valodai ir attīstītas savas ortogrāfiskās tradīcijas un standarti.

Rakstība un dialekti

Bretoņu valoda ir iedalīta vairākos dialektos (piem., Kernevežiski, Leonižiski un Trėgorežiski), un mūsdienu rakstības standarts "Peurunvan" tiek lietots, lai veicinātu vienotu ortogrāfiju. Velsiešu valodai ir salīdzinoši stabils ortogrāfiskais standarts un plaša literārā tradīcija. Kornvolas atdzimšana 20.–21. gadsimtā ir novērsusi dažu veco formu izzušanu; pastāv vairāki ortogrāfijas varianti (piem., Unified, Kernewek Kemmyn), un pēdējos gados ir panākta lielāka saskaņa mācību un publicitātes nolūkos.

Mūsdienu stāvoklis un atdzimšana

Situācija atšķiras pa reģioniem:

• Velsiešu (Cymraeg) — spēcīgāk saglabājusies no britu valodām: tai ir plaša izglītības sistēma velsiešu valodā, mediji (piem., BBC Wales programmas), un valoda ir oficiāli atbalstīta pašpārvaldes līmenī. Runātāju skaits ir ievērojams (aptuveni pusmiljona līmeņos), un valodas atdzimšana ir stratēģiski veicināta.
• Bretoņu (Brezhoneg) — Francijas politika attiecībā uz valodas oficiālu statusu ir ierobežotāka (Francijas konstitūcija paredz franču kā vienīgo valsts valodu), tomēr reģionālā līmenī ir aktīvas skolas ar bretoņu mācībām (piem., Diwan), radio, kultūras iniciatīvas un centieni saglabāt valodu. Runātāju skaits ir samazinājies pēdējos gadsimtos, tomēr pastāv spēcīga aktīvistu kopiena.
• Kornvolas (Kernowek) — kļuva par vienu no labi dokumentētām atdzimušajām valodām; XIX–XX gadsimtā tā tika uzskatīta par izmirušu, bet no 20. gadsimta vidus sāka atjaunošanos. Mūsdienās ir tūkstošiem cilvēku ar interesi par valodu, daži simti runātāju un lietotāju, kā arī mācību programmas, kultūras pasākumi un oficiāla atzīšana kā minoritāšu valoda.

Institūcijas, izglītība un mediji

Visās trīs teritorijās darbojas organizācijas valodas saglabāšanai un mācīšanai: Velsā valodas politikas un izglītības programmas, Bretaņā nevalstiskas organizācijas un skolas (tostarp Diwan), un Kornvolā valodas entuziastu biedrības un mācību centri. Mediji (radio, televīzija, internets) spēlē nozīmīgu lomu gan velsiešu, gan bretoņu atbalstīšanā; Cornish digitālie resursi un mācību materiāli strauji aug.

Un trīs izmirušas valodas

• Kumbriska (Cumbric) — brittonu valodas dialekts, kas reiz tika runāts Ziemeļanglijā un Dienvidskotijā; lēnām izzuda viduslaikos ar angļu un skotu valodu ietekmi.
• Piktu valoda (Pictish) — runāta Piktijas teritorijā (mūsdienu Skotijas daļās); tās klasifikācija ir diskutabla — daļa pētnieku to uzskata par brittonu saistītu, citi — par atsevišķu vai neieiropeisku valodu. Avotos redzama dažāda interpretācija.
• Kopējā brittonu (Old British/Common Brittonic) — ne tik daudz "izmirusi valoda" kā senā priekštece, no kuras attīstījās mūsdienu bretoņu, velsiešu un kornvolas formas; tā pastāvēja agrīnajos viduslaikos un ir rekonstruēta uz pamata tolaik pieejamiem avotiem un vardarbības pētniecības materiāliem.

Noslēgumā: britu valodas veido nozīmīgu Eiropas lingvistisko mantojumu. Lai gan to stāvoklis dažviet ir saistīts ar asām demogrāfiskām un politiskām pārmaiņām, aktīvas revitalizācijas un izglītības iniciatīvas palīdz uzturēt un attīstīt šīs valodas nākotnei. Papildu informācijai par mācīšanos un resursiem meklējiet vietējās valodas institūcijas un sabiedriskos projektus.

Meklēt pēc burta