Buņjips — Austrālijas mītiskā ūdensbūtne: leģendas, apraksti, izcelsme

Atklāj Buņjipa noslēpumus — Austrālijas mītiskā ūdensbūtne: leģendas, apraksti un iespējamā izcelsme saistībā ar megafaunu un aborigēnu folkloru.

Buņjips ir mītiska būtne no Austrālijas mitoloģijas. Par to stāsta, ka tas dzīvo purvos, sēkļainos, līčos, upju gultnēs un ūdenstilpēs. Bunyip ir sastopams daudzu Austrālijas reģionu aborigēnu tradicionālajos ticējumos un nostāstos, lai gan dažādās valodu grupās tas tiek dēvēts ar dažādiem nosaukumiem. Tie ir kianpraty gar Murrumbidgee upi, wowee Hanteras ielejā, wee waa Narrandera reģionā, kā arī daudzi citi nosaukumi. Nosaukums bunyip cēlies no Wemba-Wemba valodas Austrālijas dienvidaustrumos. Šodien to parasti tulko kā "velns" vai "ļaunais gars".

Aborigēnu stāstos buņips bieži tiek aprakstīts kā ūdens gariņš vai spēcīgs radījums, kas var apdraudēt cilvēkus — īpaši bērnus — tuvojoties bīstamām ūdens vietām. Šādas nostādnes pilda arī praktisku funkciju: tās brīdina un attur no slīcināšanās vai no bīstamiem purviem un dūksnājiem. Vienlaikus buņipa raksturs un loma mantojumu stāstos atšķiras — dažkārt tas ir ļaunuma iemiesojums, citkārt sarežģīta dabas spēka personifikācija vai varonis, kas jāapmierina ar rituāliem.

Eiropiešu uzskati un vēsturiskie "novērojumi"

Agrīnās eiropiešu apmešanās laikā Austrālijā izplatījās uzskats, ka bunyip ir īsts nezināms dzīvnieks, kas vēl nav atklāts. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos un piecdesmitajos gados, īpaši Viktorijā, Jaundienvidvelsā un Dienvidaustrālijā, tika reģistrēts liels skaits bunyipa "novērojumu", ko veica kolonisti. Dažādus rakstiskus nostāstus par buņipiem eiropieši rakstīja 19. gadsimta sākumā un vidū. Stāstus parasti stāstīja bērniem, lai liktu viņiem turēties tālāk no bīstamām ūdens vietām.

Koloniālajos laikrakstos bieži publicēja it kā aculiecinieku aprakstus un pat fotogrāfijas vai "atliekas", kas vietējiem iedzīvotājiem un apmeklētājiem radīja interesi un bažas. Ir zināmi gadījumi, kad muzejā vai sabiedriskā izstādē tika parādīti it kā bunyipa kauli vai galvaskausi, kas vēlāk izrādījās citu dzīvnieku atliekas vai viltojumi. Šādas ziņas vēl vairāk nostiprināja buņipa leģendu Eiropas izpratnē.

Izskata apraksti

Pastāv dažādi apraksti par to, kā izskatās bunyip. Bieži vien 19. gadsimta sākumā laikrakstos tika rakstīts par tumšu kažoku, sunim līdzīgu seju, asiem zobiem un nagiem, plīvuriem, ilkņiem vai ragiem un pīlei līdzīgu purnu. Viens no rakstniekiem, Roberts Brou Smits (Robert Brough Smyth), ir aprakstījis daudzus un dažādus bunyipa aprakstus. Taču viņš secināja, ka lielākā daļa cilvēku patiesībā neko daudz nezināja par tā izskatu vai uzvedību un ka viņi pārāk baidījās no šā radījuma, lai varētu pievērst uzmanību tā izskatam.

Turklāt buņipa apraksti mēdz ietvert arī citus elementus: spēcīgu, tālu dzirdamu saucienu vai rūkoņu, nakts aktivitāti, spēju pazust ūdenī un atstāt tajā iedobes vai burbuļojošas pēdas. Apraksti ir tik dažādi, ka daudzi pētnieki uzskata — tas nav viens noteikts dzīvnieks, bet gan vairāku lokālu tēlu kopums, kas apvieno reālus novērojumus, simboliskas nozīmes un rituālus priekšstatus.

Iespējamās izskaidrošanas

Zinātnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka stāsts par buņipu varētu būt pārmantots no laikiem, kad Austrālijā vēl pastāvēja megafauna. Ir veikti salīdzinājumi ar tādiem izmirušiem purvainajiem dzīvniekiem kā Diprotodons vai Thylacoleo. Citi pētnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka cilvēki, kas atraduši šādu dzīvnieku fosilizētas atliekas, varētu tās identificēt kā bunyip.

Bez megafaunas atvasinājuma teorijas ir vairākas praktiskas izskaidrošanas versijas:

• Misidentifikācija — novērojumi var būt parastiem dzīvniekiem, piemēram, lieliem ūdensputniem, brūnajiem vaļiem vai jūras lauvām (kad tie ienāk saldūdens ielokos), kā arī lieliem grauzējiem vai pelikaniem.
• Fosīliju un palieku interpretācija — fosilijas vai lieli kaulu komplekti, kas atrasti purvos un upju palienēs, varētu radīt mītu par milzīgu, pazudušu radību.
• Fenomeni dabā — virpuļojoši purvi, burbuļi un ūdensdzirduļi, kas rada dīvainas skaņas un kustības, var tikt iztulkoti kā radības klātbūtne.
• Sociālā un psiholoģiskā funkcija — mistiskas būtnes stāsti bieži tiek izmantoti, lai kontrolētu rīcību (piem., iebiedēt bērnus) vai lai izskaidrotu nezināmas un bīstamas dabas parādības.

Kultūras nozīme un mūsdienu atspoguļojums

Buņips ir nozīmīga figūra gan aborigēnu kultūras mantojuma stāstos, gan koloniālajā un mūsdienu austrāliešu sabiedriskajā iztēlē. Tā tēma parādās folklorā, mūzikā, bērnu grāmatās, mākslā, teātrī un filmās. Ir arī vietvārdi, uzņēmumi un pat krogi, kas izmanto vārdu "Bunyip" — piemēram, Bunyip ir arī neliela pilsēta Viktorijas štata reģionā.

Mūsdienu pētnieki un antropologi cenšas saprast buņipa lomu kā kultūras un ekoloģiskas informācijas nesēju: stāsti par ūdensbūtni var saturēt paredzēšanas zīmes par bīstamiem purviem, mainīgām ūdensšķirtnēm un vietām, kur ir jābūt piesardzīgiem attiecībā uz vidi.

Kopsavilkums

Buņips nav vienkārši "briesmonis" — tas ir daudzslāņaina parādība, kas apvieno aborigēnu sakrālās tradīcijas, koloniālo sensāciju un dabas parādību interpretācijas. Leģendas par bunyipu atspoguļo gan cilvēku attiecības ar ūdeni un purviem, gan plašāku kultūras procesu, kurā mīti tiek pielāgoti jauniem kontekstiem un atbilstoši mūsdienu iztēlei.

Agrīnie apmetņu apraksti

Pirmo reizi par bunyip rakstīts 1845. gada jūlijā. Laikrakstā tika ziņots par dažu fosiliju atrašanu netālu no Džilongas. Kad kauli tika parādīti kādam aborigēnam, viņš esot uzreiz atpazinis, ka tas ir bunyip. Viņam lūdza uzzīmēt bunyipa attēlu. Laikrakstā tas tika aprakstīts ar emu līdzīgu galvu un aligatora ķermeni un kājām. Tā kājas esot spēcīgas, ar biezām un īsām pakaļkājām un garām priekšējām kājām. Tam esot bijuši gari nagi. Kad tas atradās ūdenī, esot peldējis kā varde, bet, atrodoties krastā, tas staigājis uz pakaļkājām un bijis 12 vai 13 pēdu (3,7 vai 4,0 m) augsts.

1846. gada janvārī no Murrumbidgeeupes krastiem Jaunajā Dienvidvelsā tika atrasts dīvaini izskatīts galvaskauss. Persona, kas to atrada, teica, ka visi vietējie iedzīvotāji, kuriem tas tika rādīts, to dēvējuši par bunyip. Galvaskauss tika izstādīts Austrālijas muzejā Sidnejā. To aplūkot ieradās pūļi, un laikraksts "The Sydney Morning Herald" rakstīja, ka daudzi apmeklētāji stāstīja stāstus par saviem "bunyip redzējumiem".

Vēl vienu agrīnu stāstu par buņipīru 1852. gadā sarakstīja izbēgušais ieslodzītais Viljams Beklijs (William Buckley). Viņš rakstīja, ka daudzos no viņa apmeklētajiem ezeriem dzīvo "abinieks, ko vietējie iedzīvotāji sauc par bunjipu". Viņš rakstīja, ka ir redzējis tikai dzīvnieka muguru, kas, pēc viņa vārdiem, bija klāta pelēkām spalvām. Viņš to raksturoja kā nelielas govs lieluma dzīvnieku. Viņš apgalvoja, ka bunyipam esot pārdabiskas spējas.

Tā sauktais bunyip galvaskauss, kas 1840. gados bija izstādīts Austrālijas muzejā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir bunkurs?

J: Kādi ir daži no dažādiem bunyipa nosaukumiem?

J: Kā eiropieši agrīnās apmetnes laikā uztvēra bunyip?

J: Kādas pazīmes bieži tiek minētas bunyipa aprakstos?

J: Kā Roberts Bro Smits (Robert Brough Smyth) pierakstīja informāciju par to, kā izskatās buņipi?

J: Kas, pēc zinātnieku domām, varētu būt pamatā stāstiem par bunjipiem?

Meklēt pēc burta