Karakāras — plēsīgie putni: sugas, izplatība un dzīvesveids
Karakāras ir plēsīgie putni no sāļveidīgo dzimtas — falconu radinieki, kas atšķiras no ierastajiem vanagiem ar savām uzvedības un dzīvesvietas īpatnībām. Tie dzīvo Dienvidamerikā, Centrālamerikā un ASV dienvidos. Pārsvarā tie nav ātri lidotāji un ir maitēdāji, kas bieži meklē barību uz zemes vai izmanto izredzes baroties no cilvēku radītiem resursiem. Viena no sugām, sarkanvēderainā karakara, ēd kukaiņus un bišu un laputu kāpurus, taču karakāru uzturs ir ļoti daudzveidīgs.
Izskats un noteikšana
Karakāras ir vidēja līdz liela izmēra plēsīgie putni ar salīdzinoši garām kājām, spārniem un astei. Bieži redzami klaiņojam apkārt uz zemes, skrienot vai staigājot, meklējot barību. Kopējās pazīmes:
- garas kājas un plata spārnu forma, kas ļauj lēni un pārliecinoši lidot;
- stiprs, āķveida knābis;
- dažādām sugām krāsojums var ievērojami atšķirties — no tumšiem, gandrīz melniem līdz gaišākiem ar kontrastējošu galvu vai vēderu;
- dažām sugām uz galvas ir izteikts ģīmis vai spalvu ķemīte.
Uzturs un uzvedība
Karakāras ir oportunisti — tās barojas gan ar dzīviem dzīvniekiem, gan atlikumiem. Biežāk sastopamie pārtikas avoti:
- lieli kukaiņi un to kāpuri (piem., bišu un laputu kāpurus);
- kūlas, mazāki zīdītāji, abinieki, putnu olas un mazi putni;
- atkritumi un ceļu bojāgājušie dzīvnieki — karakāras bieži izmanto cilvēku radītas barības vietas;
- dažas sugas arī aktīvi medī kopā vai izmanto grupu stratēģijas, lai izkropļotu lubu vai izvilktu barību.
Salīdzinājumā ar tipiskiem plēsīgajiem putniem, daudzām karakāru sugām ir mazāka spēja ātri lidot, taču tās labi spēj pārvietoties uz zemes un ilgi novērot apkārtni, izmantojot tēriņu minimālu lidojumu, lai atrastu barību.
Reproduktīvā bioloģija
Karakāras parasti ligzdo kokos, uz klints atsegumiem vai pat uz zemes, atkarībā no sugas un pieejamības. Ligzda ir platformas tipa — veidota no zaru kaudzes. Parasti:
- olas skaits vienā maijā: 2–4;
- abi vecāki piedalās olām un jauno audzināšanā;
- maldinoši uzvedības elementi, piemēram, grupveida barošana vai kopīga teritoriāla uzvedība, ir bieži sastopami dažām sugām.
Taksonomija un sugu daudzveidība
To klasifikācija ir nedaudz neskaidra, bet daži avoti norāda, ka ir piecas dzīvas ģintis un 11 sugas. Sākotnēji tās visas tika iekļautas Polyborus ģintī; mūsdienās taksonomijā parasti atšķir vairākas atsevišķas ģintis, piemēram, Caracara, Phalcoboenus, Daptrius, Ibycter un Milvago, atkarībā no taksonomiskā skolas.
Fosiliju ieraksti rāda, ka pagātnē pastāvēja vairāk izmirušu karakāru sugu; piemēram, La Brea darvas karjeros (Losandželosas reģionā) atrastas izmirušas formas, kas liecina par šo putnu plašo izplatību un adaptīvām iespējām dažādos klimatiskajos apstākļos.
Saglabāšanas statuss un draudi
Daudzas karakāru sugas šobrīd nav tieši apdraudētas un labprāt izmanto cilvēka radītās zemes apstrādes zonas, pamežus un lauksaimniecības teritorijas. Tomēr dažām — īpaši lokālām vai ekoloģiski specializētām sugām — draudi ietver:
- dzīvotņu zudumu un degradāciju;
- persekuciju no cilvēkiem (piem., kultūraugu aizsardzības nolūkos);
- piesārņojumu un indēšanos ar pesticīdiem, kas samazina barības pieejamību;
- klimata pārmaiņas, kas var ietekmēt barības pieejamību un ligzdošanas vietas.
Pasākumi sugu saglabāšanai ietver monitoringu, dzīvotņu aizsardzību un publiskas izglītības programmas, lai samazinātu konfliktus starp cilvēkiem un šiem putniem.
Noslēgums
Karakāras ir interesanta un ekoloģiski nozīmīga Plēsīgo putnu grupa ar plašu uzvedības un diētas dažādību. Tām piemīt liela pielāgošanās spēja, tomēr atsevišķām sugām nepieciešama uzmanība un aizsardzība, lai nodrošinātu to ilgtermiņa pastāvēšanu dabiskajā vidē.
