Krāsu redze
Krāsu redze ir organisma spēja atšķirt objektus, pamatojoties uz to atstarotās, izstarotās vai pārraidītās gaismas viļņu garumiem (vai frekvencēm). Krāsa ir vizuālo smadzeņu veidota kvalitāte, nevis objektu īpašība.
Sarkans ābols neizstaro sarkanu gaismu. Drīzāk tas vienkārši absorbē visas redzamās gaismas frekvences, kas uz to spīd, izņemot atstaroto frekvenču grupu.
Šīs frekvences tiek uztvertas kā sarkanas.
Mehānisms
Nervu sistēma nosaka krāsu, salīdzinot vairāku acu konusveida fotoreceptoru veidu reakcijas uz gaismu. Šie konusveida fotoreceptori ir jutīgi pret dažādām redzamā spektra daļām.Cilvēkam redzamais spektrs ir aptuveni no 380 līdz 740 nm, un parasti ir trīs veidu čiekuriņi. Redzamā spektra diapazons un čiekurīšu tipu skaits dažādās sugās atšķiras.
Krāsu redzei ir labāka redze (vairāk informācijas) par redzamajām lietām. Tas ļauj saskatīt, kad augļi vai dārzeņi ir nogatavojušies, un pamanīt dzīvniekus, kas slēpjas no acīm. Krāsu redzes priekšrocības galvenokārt ir dienas laikā. Naktī galvenā problēma ir savākt gaismu un redzēt vājā gaismā. Ar to labāk nekā čiekuriņi tiek galā nūjiņas.
Krāsu redzes veidi
Krāsu redze nav "viss vai nekas" stāvoklis. Daudzas dzīvnieku grupas spēj atšķirt krāsas, taču dažādos veidos. Piemēram, zīdītāju vidū dažām grupām nav krāsu redzes, bet dažām ir dihromāti: tiem ir divu veidu čiekuriņi, un tie neredz ultravioleto, sarkano un oranžo gaismu. Tiek uzskatīts, ka zīdītāji, kas izdzīvoja juras laikmetā, bija mazi, naktī nārstoši dzīvnieki, kuriem nebija vajadzības redzēt krāsas. Vēlāk, pēc dinozauru izmiršanas, daudzas līnijas pielāgojās, lai būtu aktīvākas dienas laikā. Lielākajai daļai attīstījās krāsu redzes veids, kas ir daudz noderīgāks dienas laikā. Primātiem attīstījās pilnīga (trīskrāsu) krāsu redze. Tiem spēja atšķirt augļu un lapu krāsu ir gandrīz būtiska.Daudziem kukaiņiem ir krāsu redze ultravioletajā diapazonā, kas nav raksturīga cilvēkiem. Tāpēc ultravioletajā gaismā uz ziediem redzamie medus vadoni ir tik labi pamanāmi.
