ANO konvencija pret spīdzināšanu: definīcija, protokols un nozīme

Uzzini ANO konvenciju pret spīdzināšanu: definīcija, fakultatīvais protokols un nozīme cilvēktiesību aizsardzībā. Skaidri un precīzi.

Konvencija pret spīdzināšanu ir Apvienoto Nāciju Organizācijas 1984. gada 10. decembrī noslēgts starptautisko cilvēktiesību līgums, kas aizliedz jebkāda veida spīdzināšanu, nežēlīgu, necilvēcīgu un pazemojošu sodīšanu vai izturēšanos, kas aizskar personas cieņu. Konvencija stājās spēkā 1987. gada 26. jūnijā.

Konvencijai ir arī fakultatīvais protokols, kas ļauj starptautiskai cilvēktiesību izmeklētāju organizācijai veikt pētījumus cietumos valstī, kas ratificējusi šo protokolu, lai uzzinātu, vai tajos tiek veikta Konvencijā aizliegta spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās vai sodi.

Ko nozīmē “spīdzināšana”?

Spīdzināšana Konvencijā tiek saprasta plaši — tā ietver fiziskas vai psihiskas ciešanas vai sāpes, ko apzināti nodara personai, lai iegūtu informāciju vai liecības, sodītu vai izdarītu spiedienu, izrādītu vardarbību vai izrēķinātos, īpaši, ja šo darbību veic valsts amatpersona vai persona, kura rīkojas tās vai tās piekrišanas vārdā. Konvencija akcentē, ka aizliegums ir absolūts: tas neattiecas ne uz kādiem izņēmumiem, tostarp ne uz kara laiku, ārkārtas situācijām vai pavēli no augšas.

Valstu pienākumi

Valstīm, kas ratificējušas Konvenciju, ir vairāki būtiski pienākumi, lai novērstu spīdzināšanu un nodrošinātu atbildību par to:

• Kriminālprocesuāla sankcionēšana: spīdzināšana jāpadara par kriminālpārkāpumu un vainīgajiem jāsoda atbilstoši nozieguma smagumam;
• Izmeklēšana un sodīšana: ja tiek saņemtas sūdzības vai rodas pamatotas aizdomas par spīdzināšanu, valsts ir pienākusi veikt ātru, efektīvu un neatkarīgu izmeklēšanu un nodrošināt atbildību;
• Kompen­sācija un atveseļošanās: upuriem jābūt pieejamai tiesiskai aizsardzībai, ieskaitot rehabilitāciju un, ja nepieciešams, kompensāciju;
• Profilakse: jāveic preventīvi pasākumi — apmācības policijai, cietumu un veselības aprūpes personālam, skaidras procedūras viesmīlībai un liecību reģistrēšanai;
• Kontrole pār aizturēto vietām: nodrošināt piekļuvi cietumiem, arestiem un citām aizturēšanas vietām neatkarīgām pārbaudēm;
• Savienojamība ar starptautisko aizsardzību: atturēšanās no personas izraidīšanas uz valsti, kur pastiprināts spiediens, riskē nonākt spīdzināšanā (principā parasti dēvēts par non-refoulement).

Fakultatīvais protokols (OPCAT)

Konvencijai pievienotais fakultatīvais protokols — Optional Protocol to the Convention against Torture — izveido preventīvu mehānismu, kas paredz regulāras apmeklēšanas tiesības cietumu un citās aizturēšanas vietās. Šis protokols izveido starptautisku Preventīvo apakškomiteju (Subcommittee on Prevention of Torture, SPT), kas sadarbojas ar katras dalībvalsts izveidotajām Nacionālajām preventīvām mehānismiem (NPM). Protokola mērķis ir novērst spīdzināšanu, piedāvājot ieteikumus un labo praksi, nevis tikai reaģēt uz noziegumiem.

Komiteja pret spīdzināšanu

Konvenciju uzrauga Komiteja pret spīdzināšanu (Committee Against Torture). Komiteja pārskata periodiskos ziņojumus, ko valstis iesniedz par Konvencijas īstenošanu, sniedz ieteikumus un var izskatīt individuālas sūdzības vai starpvalstu sūdzības, ja attiecīgās valsts piekritusi Komitejas kompetencei. Šī uzraudzība nodrošina starptautisku dialogu un spiedienu uz valdībām pildīt pienākumus.

Nozīme un ietekme

Konvencija ir viens no pamatdokumentiem pasaules cilvēktiesību sistēmā, jo tā nostiprina:

• absolūtu aizliegumu: skaidri nosaka, ka spīdzināšana nav pieļaujama ne par kādiem apstākļiem;
• valstu atbildību: pienākums novērst spīdzināšanu, izmeklēt pārkāpumus un taisnīgi sodīt vainīgos;
• upuru aizsardzību: tiesības uz taisnīgu procesu, rehabilitāciju un kompensāciju;
• starptautisko sadarbību: sadarbība izmeklēšanā, apmaiņa pieredzē un preventīvo pasākumu ieviešanā.

Praktiski Konvencijas piemērošana ir dažāda atkarībā no valsts politiskās gribas, institucionālajām spējām un civilās sabiedrības iesaistes. Tomēr tās pastāvēšana veicina pamata normu izplatīšanu un sniedz upuriem starptautiskus instrumentus cīņai pret spīdzināšanu.

Kā rīkoties, ja pastāv aizdomas par spīdzināšanu?

• Ziņot kompetentajām valstiskajām iestādēm (policija, prokuratūra) vai neatkarīgām uzraudzības institūcijām;
• Meklēt juridisku palīdzību un medicīnisku dokumentāciju par nodarītajām traumām;
• Sazināties ar vietējām vai starptautiskām cilvēktiesību organizācijām, kas var sniegt atbalstu un ieteikumus;
• Ja valsts sistēma nav efektīva, apsvērt iespēju izmantot starptautiskās procedūras, piemēram, sūdzību iesniegšanu Komitejai pret spīdzināšanu, ja attiecīgā valsts piekritusi šādam mehānismam.

Konvencija pret spīdzināšanu un tās fakultatīvais protokols ir būtiski instrumenti, lai aizsargātu cilvēka cieņu, novērstu ļaunprātības un stiprinātu starptautisko atbildību par cilvēktiesību ievērošanu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret spīdzināšanu?

J: Kad Konvencija stājās spēkā?

J: Cik valstis ir ratificējušas Konvenciju 2022. gada aprīlī?

J: Kas ir fakultatīvais protokols, kas saistīts ar Konvenciju pret spīdzināšanu?

Jautājums: Cik valstis ir ratificējušas protokolu 2022. gada aprīlī?

J: Kas uzrauga Konvencijas pret spīdzināšanu īstenošanu?

J: Ko aizliedz Konvencija pret spīdzināšanu?

Meklēt pēc burta