Korvina grozījums ir ierosinātais grozījums Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijā. To 1861. gada 2. martā pieņēma Kongress un nosūtīja štatu likumdevējiem ratificēšanai. Grozījumu Senātā iesniedza Ņujorkas senators Viljams Sivords (William H. Seward). Pārstāvju palātā to iesniedza Ohaio pārstāvis Tomass Korvins (Thomas Corwin). Tas bija viens no vairākiem likumprojektiem, ko izskatīja Kongress, neveiksmīgi mēģinot piesaistīt atdalījušos štatus atpakaļ Savienībai un pārliecināt pierobežas vergu štatus palikt. Tehniski tas vēl nebija pieņemts štatos, bet ratifikācijas gadījumā tas pasargātu štatu "iekšējās institūcijas" (kas 1861. gadā ietvēra verdzību) no konstitūcijas grozījumu procesa un Kongresa iejaukšanās.

Vēsturisks konteksts un mērķis

Korvina grozījums tika izstrādāts un pieņemts Kongresā neilgi pirms Amerikas Pilsoņu kara sākuma kā pēdēja mēģinājuma mazināt spriedzi starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Tā būtība bija dot konstitucionālu garantiju, ka Savienība nevarēs pilnvarot Kongresu atcelt vai iejaukties štatu iekšējās institūcijās, un īpaši lai pasargātu verdzību, ja tā pastāvēja konkrētā štatā. Grozījums bija politisks kompromiss, kuru atbalstīja daži ziemeļu politiķi, cerot, ka tas nomierinās dienvidu štatus un varbūt apturēs atdalīšanos.

Teksta būtība

Grozījuma svarīgākā doma: neviens konstitūcijas grozījums nedrīkst piešķirt Kongresam pilnvaras atcelt vai iejaukties jebkura štata iekšējās institūcijās, tostarp attiecībā uz personām, kuras pēc attiecīgā štata likumiem ir pakļautas darbam vai dienestam.

Šī formulējuma praktiska nozīme bija tāda, ka tajā brīdī pastāvošā verdzība štatos būtu pasargāta no federālas likumdošanas, kas to atceltu.

Ratifikācijas statuss un pēcākā nozīme

Kopumā Korvina grozījums nekad netika ratificēts pietiekamā skaitā štatu, lai kļūtu par Konstitūcijas daļu. Lai gan to pieņēma Kongress un tas tika nosūtīts štatiem, Valsts atdalīšanās un Pilsoņu kara izraisītās pārmaiņas padarīja šo iniciatīvu bez efektīvas nozīmes. Prezidents Abrahams Linkolns publiski norādīja, ka, ja grozījums tiktu ratificēts, viņš to respektēs kā Konstitūcijas daļu, tomēr tas neizglāba Savienību no kara.

Pēc kara beigām jautājums par verdzību tika atrisināts citā veidā — ar 1865. gada 13. grozījumu, kas aizliedza verdzību visā federācijā, tādējādi padarot Korvina grozījuma potenciālo aizsardzību par novecojušu un bezpriekšnoteikumu.

Vērtējums un mantojums

Historiskajā literatūrā Korvina grozījums tiek bieži minēts kā simbols pēdējiem mēģinājumiem politiski kompromitēt jautājumu par verdzību, lai saglabātu Savienību. Tas atspoguļo to, cik dziļi tajā periodā bija sadalījums starp valsts suverenitātes un federālo pilnvaru interpretācijām. Lai gan grozījums netika iekļauts Konstitūcijā, tas kalpo kā ilustrācija tam, kā Konstitūcija un tās grozījumi varēja tikt izmantoti politiskajos strīdos par cilvēktiesībām un štatu autonomiju.