Kas ir dementia praecox: definīcija, vēsture un saikne ar šizofrēniju

Uzzini, kas ir dementia praecox — definīcija, vēstures gaita un saikne ar šizofrēniju; no Morela līdz Bleuleram un mūsdienu izpratnei.

Dementia praecox ir vēsturiska medicīniska frāze, ko 1860. gadā pirmo reizi lietoja Bénédict Augustin Morel, lai aprakstītu agrīnas uzvedības un garīgās attīstības izmaiņas jaunā cilvēkā — bieži pusaudža vai jauna pieauguša vecumā — kas noveda pie sociālas atsvešināšanās un simptomiem, kuri atgādināja demencei līdzīgu stāvokli. Termins burtiski nozīmē “agrīna demence”, tādēļ radīja priekšstatu par neatgriezenisku, progresējošu kognitīvu pasliktināšanos līdzīgi tai, kādu redzam vecuma demencēs. Tomēr šāds viedoklis drīz tika apstrīdēts ar turpmākiem novērojumiem un pētījumiem.

Beigās 19. gadsimtā Emīls Kraepelīns sistematizēja šo jēdzienu kā atsevišķu diagnozi, ko viņš izmantoja, lai atšķirtu no garīgās slimības, ko sauca par bipolāriem traucējumiem (tolaik sauktiem arī par maniski-depresīvo psihozi). Kraepelīns uzskatīja, ka cilvēkiem ar dementia praecox parasti ir nepārtraukti sliktāka slimības gaita bez skaidrām ilgstošām remisijām, kamēr cilvēki ar bipolārajām slimībām bieži pāriet starp simptomātiskām epizodēm un normālu funkcionēšanu.

20. gadsimta sākumā šīs kategorijas pārskatīja Eižens Bleulers. 1908. gadā Bleulers ieviesa terminoloģiju “šizofrēnija”, argumentējot, ka sākotnējais uzsvars uz agrīnu un neizbēgamu “demenci” nav precīzs — daudzi pacienti neietilpa tipiskā “demences” aprakstā, bet drīzāk parādīja kombināciju no domāšanas, emocionālās regulācijas un sociālās uztveres traucējumiem. Pakāpeniski 20. gadsimta laikā termins dementia praecox izkrita no lietošanas un vietu ieņēma jēdziens “šizofrēnija”, kas plašāk aptvēra simptomu spektru; šī maiņa nostiprinājās starptautiskajā klasifikācijā un praksē līdz 1920.–1930. gadiem.

Kāda ir atšķirība starp dementia praecox un šizofrēniju? Galvenā atšķirība ir terminoloģiska un konceptuāla. “Dementia praecox” uzsvēra agru sākumu un progresiju uz demences stāvokli, kamēr “šizofrēnija” kā jēdziens apraksta plašāku simptomu kopumu — halucinācijas, delīrijas, domāšanas traucējumus, emocionālo plokšņumu, sociālu atsvešināšanos un kognitīvus traucējumus — bez pieņēmuma par neizbēgamu demenci. Mūsdienu klīniskajā praksē diagnozes kritēriji balstās uz DSM un ICD klasifikācijām, kas ņem vērā simptomu ilgumu, smagumu un ietekmi uz funkcionēšanu, nevis tikai progresijas priekšstatu.

Simptomi un gaita (mūsdienu izpratnē, kas attiecināma uz to, ko agrāk sauca par dementia praecox):

• Būtiskākie simptomi: halucinācijas (piem., balsis), delīzijas, dezorganizēta runa un domāšana.
• Negatīvie simptomi: emocionāla atsaldētība, sociāla atsvešināšanās, motivācijas zudums un runas samazināšanās.
• Kognitīvie traucējumi: uzmanības, darba atmiņas un izpildfunkciju traucējumi, kas var mazināt ikdienas funkcionēšanu.
• Sākums: visbiežāk parādās pusaudža beigās vai agrā pieaugušā vecumā, bet var sākties arī vēlāk.
• Gaita: dažiem pacientiem ir hroniska gaita ar stabilām problēmām, citiem — relapsi un remisijas; smagums un prognoze ļoti individuāla.

Mūsdienu izpratne un ārstēšana: Termins dementia praecox tiek uzskatīts par vēsturisku un tiek retāk lietots. Mūsdienās šāda tipa traucējumi parasti tiek diagnosticēti kā šizofrēnija vai ar to saistīti spektra traucējumi. Ārstēšana ietver:

• Farmakoterapiju: antipsihotiskos līdzekļus, kas mazināt pozitīvos simptomus (halucinācijas, delīzijas).
• Psihosociālas pieejas: psihoterapija, atbalsts integrācijai sabiedrībā, darba rehabilitācija un ģimenes izglītošana.
• Agrīna iejaukšanās: laikus uzsākta ārstēšana un atbalsts var uzlabot ilgtermiņa iznākumus.

Kāpēc ir svarīgi saprast šo vēsturi? Vēsturiskā terminoloģija, piemēram, dementia praecox, atspoguļo tolaik pieņemtās teorijas par slimību gaitām un cēloņiem. Pāreja uz plašāku un niansētāku izpratni — kā to ilustrē šizofrēnijas koncepcija — ir ļāvusi uzlabot diagnostiku, ārstēšanu un pacientu atbalstu. Lai gan termini mainās, būtiskākā mācība ir tā, ka psihiskās slimības ir daudzveidīgas un ārstēšana ir efektīvāka, ja tā balstās uz mūsdienu empīriskajiem datiem un individuālu pieeju.

Ja nepieciešams padziļinātāks skaidrojums par simptomiem, diagnostikas kritērijiem vai ārstēšanas iespējām, varu papildināt ar detalizētāku informāciju.

Jautājumi un atbildes

J: Kad un kurš pirmo reizi lietoja terminu "Dementia praecox"?

J: Kāds bija pusaudža stāvoklis, kas iedvesmoja Morelu lietot terminu "Dementia praecox"?

J: Kura garīga slimība visbiežāk novērojama veciem cilvēkiem?

J: Kurai garīgajai slimībai Emīls Krapeļins pretstatīja "Dementia praecox"?

J: Vai cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem mēdz būt normāluma epizodes?

Vai cilvēkiem ar "Dementia praecox" ir epizodes, kad viņi šķiet normāli?

J: Kuru terminu "Dementia praecox" apzīmēšanai lietoja Eižens Bleulers?

Meklēt pēc burta