DSM‑IV — APA garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata
Uzzini par DSM‑IV — APA garīgo traucējumu klasifikāciju, diagnostikas kritērijiem, kodiem un izmaiņām līdz DSM‑IV‑TR, kas mainīja psihisko slimību aprakstus un diagnozes.
DSM‑IV ir garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM) ceturtā versija, ko izdevusi Amerikas Psihiatru asociācija (APA). DSM sērijā izdevumi līdz šim bija numerēti ar romiešu cipariem (DSM‑I, DSM‑II, DSM‑III, DSM‑IV). Vēlāk APA sāka izmantot arābu ciparus, sākot ar DSM‑5 (2013), kas ļāva veikt mazākas teksta vai kodu izmaiņas, piemēram, teksta pārskatus vai papildinājumus (piem., DSM‑5‑TR 2022). DSM‑IV pirmreizēji publicēts 1994. gadā; pēc tam iznāca teksta pārskatījums DSM‑IV‑TR (TR – «teksta pārskatīšana») 2000. gadā, kurā tika veiktas galvenokārt faktu, aprakstu un atsauču izmaiņas, nevis fundamentālas diagnostikas sistēmas pārkārtošanas.
Kas ir rokasgrāmatas saturs un kā tas ir organizēts
DSM uzskaitīti visi stāvokļi, ko APA oficiāli sauc par psihiskām slimībām. Katram stāvoklim DSM piešķir nosaukumu un unikālu kodu (skaitlis vai ciparu‑burtu kombinācija), ko ārstniecības un administratīvajos nolūkos bieži sasaista ar ICD (Starptautiskās slimību klasifikācijas) kodiem. Rokasgrāmatā katram traucējumam ir ne tikai nosaukums un kods, bet arī plašāks apraksts, kas palīdz speciālistiem noteikt, vai pacienta simptomu kopums atbilst diagnostikas prasībām.
- Slimības simptomi.
Aprakstīti tipiskie un iespējami simptomi, to ilgums, smagums un raksturīgās iezīmes. Norādīts, kā simptomi parasti izpaužas pieaugušajiem un bērniem, ja tas ir būtiski.
- Diagnostikas kritēriji: Kritēriji: prasības, kas jāizpilda, lai stāvokli diagnosticētu.
Konkrēta, soli pa solim formulēta prasību kopuma daļa, kas jāizpilda diagnozes noteikšanai (piem., minimālais simptomu skaits, periods, kad simptomi ir klātesoši, un funkciju traucējumi ikdienā).
- Diferenciālā diagnoze: Citas slimības, kurām ir daži no tiem pašiem simptomiem. Pirms diagnozes noteikšanas šie stāvokļi ir jāizslēdz.
Norādīts, ar kuriem citiem traucējumiem vai medicīniskiem stāvokļiem jāsalīdzina un jāatšķir diagnosticējamais traucējums, lai samazinātu kļūdu risku.
- Diagnostikas apsvērumi: Šajā sadaļā sniegta sīkāka informācija par stāvokli. Piemēram, tajā var būt aprakstīts, kam ir lielāka vai mazāka iespējamība saslimt ar šo slimību. Tajā var būt arī informācija par to, kas izraisa šo stāvokli.
Šeit iekļauti papildus dati par izplatību, ģeogrāfiskām un demogrāfiskām atšķirībām, iespējamajiem riska faktoriem, gaitu laika gaitā un saistībām ar citiem traucējumiem.
DSM‑IV īpašības
DSM‑IV ieviesa vairākus strukturētus elementus, kas bija nozīmīgi klīniskajā praksē:
- Multiasuāla sistēma: DSM‑IV izmantoja piecu asu sistēmu, kas palīdzēja pilnīgāk izvērtēt pacientu: Axis I (klīniskie traucējumi), Axis II (personības traucējumi un intelektuālās attīstības traucējumi), Axis III (fiziskas saslimšanas), Axis IV (psihosociālie un vides faktori) un Axis V (Global Assessment of Functioning – GAF, vispārējā funkcionēšanas novērtējums).
- Kodēšana un saskaņošana ar ICD: DSM‑IV kodi parasti bija sasaistīti ar ICD versijām, lai atvieglotu starptautisku un administratīvu lietošanu (piem., apdrošināšanas norēķiniem). Pēcākās izdevumu maiņas (piem., DSM‑5) vēl vairāk tuvināja kodu saskanību ar jaunākajām ICD versijām.
Lietojumi praksē
DSM izmanto dažādas profesionālās grupas: psihiatri, psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, pētnieki un veselības administrators. Tas palīdz:
- standartizēt diagnostiku klīniskajā praksē,
- nodrošināt kopīgu terminoloģiju pētījumos un publikācijās,
- atvieglot apdrošināšanas prasību izpildi un medicīnisko dokumentāciju,
- sniegt vadlīnijas ārstēšanas plānošanā un prognozēšanā.
Izmaiņas, piemēri un kritika
DSM saraksts nav statisks — laika gaitā APA pievieno jaunas diagnozes, izņem vai pārskata esošās, balstoties uz pētījumiem un klīnisko pieredzi. Piemēram, kā norādīts zemāk, dažas pašreizējās un agrākās definīcijas ir mainījušās:
Vēsturisks piemērs: homoseksualitāte bija minēta kā psihiska slimība iepriekšējās DSM versijās, taču pēc kritikas un pārskatīšanas šādas klasifikācijas prakses tika pārtrauktas; homoseksualitāte no DSM tika izņemta 1973. gadā (DSM‑II revise) un vēlāk pilnveidota attieksme pret seksuālo orientāciju kā nepatoloģisku varianti.
Kritika, kas tiek vērsta pret DSM un ģeneralizēti pret diagnozes sistēmām, ietver:
- Patoloģizēšanas risks: brīži, kad normālas emocijas vai uzvedības variācijas tiek interpretētas kā slimības.
- Kultūras un sociālais konteksts: diagnozes formulējumi var neatspoguļot kultūru specifiskas izpausmes vai var tikt lietoti nepiemēroti dažādos kontekstos.
- Reliabilitāte un validitāte: lai gan DSM ir uzlabojis diagnostikas reliabilitāti (konsistenci starp piešķirošajiem speciālistiem), diskusijas joprojām pastāv par dažādu diagnožu konstruktīvo validitāti (vai tie tiešām apraksta neatkarīgas bioloģiskas vienības).
- Interešu konflikts un farmakoloģiska ietekme: ir diskusijas par farmācijas industrijas ietekmi uz diagnožu definīcijām un terapijas rekomendācijām.
Noslēgums
DSM‑IV bija nozīmīgs etaps diagnostikas sistematizācijā un joprojām ir vērtīgs vēsturisks un profesionāls resurss. Tomēr DSM kā instruments tiek regulāri pārskatīts un papildināts, ņemot vērā jaunos pētījumus, klīnisko pieredzi un sabiedrības attieksmes maiņu. Pat ja šo rokasgrāmatu plaši izmanto, ikvienam profesionālim jāpiemēro kritiska domāšana, ņemot vērā individuālo pacienta kontekstu un kultūras īpatnības.
Daudzasu sistēma
Kad cilvēks saņem DSM diagnozi, ir piecas dažādas "asis" jeb informācijas kategorijas, kas jāiekļauj.I ass: Šeit ir uzskaitīta lielākā daļa garīgās veselības stāvokļu. Jānorāda gan stāvokļa nosaukums, gan tam piešķirtais kods. Piemēram, šeit jānorāda ADHD, depresijas, trauksmes un autiskā spektra traucējumi. Personai var būt tikai viena I ass diagnoze vai vairākas.
II ass: ja personai ir garīga atpalicība (intelektuālās attīstības traucējumi) vai personības traucējumi, tie tiek uzskaitīti šajā punktā.
III ass: ja personai ir veselības traucējumi, tie tiek uzskaitīti šeit.
IV ass: šajā asī reģistrē, vai personai ir noteikta veida "psihosociālie stresori". Ir dažas noteiktas psihosociālo stresoru kategorijas: Primārā atbalsta problēmas (piemēram, ģimenes konflikts); sociālās vides problēmas (piemēram, personai ir vājas sociālās prasmes un maz draugu); ekonomiskās problēmas (piemēram, nabadzība vai darba zaudēšana); mājokļa problēmas (piemēram, slikts mājoklis vai bezpajumtniecība); izglītības problēmas (piemēram, nesekmība skolā); problēmas ar veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību; un "citi" stresori.
V ass: šai asij garīgās veselības aprūpes speciālists izvēlas skaitli, kas raksturo, cik ļoti personu ietekmē tās garīgās veselības problēmas un cik labi tā funkcionē savā dzīvē. Speciālists izmanto skalu, ko sauc par Globālo funkcionēšanas novērtējumu (Global Assessment of Functioning, GAF), kurā izskaidrots, ko nozīmē dažādi skaitļi. Personas rezultātu sauc par "GAF rezultātu".
DSM daudzu asu sistēmai ir vairākas priekšrocības. Piecas asis apkopo visu informāciju, kas ir vissvarīgākā garīgās veselības speciālistiem, ārstējot personu. Tās sniedz pārskatu par vissvarīgākajām lietām, kas ietekmē personas garīgo veselību. Pilna DSM diagnoze ir arī kā kopīga valoda garīgās veselības speciālistiem. Pat ja ir dažādi speciālisti, kas pārstāv dažādas specialitātes vai pat runā dažādās valodās, viņi visi sapratīs DSM diagnozi.
Organizācija
DSM nosacījumi ir sakārtoti kategorijās. Šīs kategorijas ir šādas:(1) Traucējumi, ko parasti diagnosticē zīdaiņa, bērna un pusaudža vecumā. Piemēram, ADHD veidi, garīgās attīstības atpalicība, autisma spektra traucējumi un opozicionāli izaicinošs traucējums (ODD).
(2) delīrijs, demence, amnēzija un citi kognitīvie traucējumi. Šie traucējumi izraisa domāšanas un atmiņas problēmas.
(3) Psihiski traucējumi, ko izraisa citādi neklasificēti vispārēji veselības traucējumi. Tie ir traucējumi, ko izraisa medicīniska problēma.
(4) Ar vielām saistīti traucējumi. Tie ir traucējumi, kas saistīti ar nelegālo narkotiku, alkohola vai citu vielu (piemēram, kofeīna un nikotīna) lietošanu, ļaunprātīgu lietošanu vai atkarību no tām. Šajā kategorijā ietilpst arī stāvokļi, ko izraisa šo vielu atcelšana.
(5) Šizofrēnija un citi psihiski traucējumi. Tie ietver visus dažādos šizofrēnijas veidus un citus traucējumus, kas izraisa psihozi (nesaskaras ar realitāti).
(6) garastāvokļa traucējumi. Tie ietver dažādus bipolāros traucējumus un depresiju.
(7) Trauksmes traucējumi. Piemēram: Obsesīvi kompulsīvi traucējumi (OKT); posttraumatiskā stresa traucējumi (PTSD); ģeneralizēti trauksmes traucējumi.
(8) somatiski traucējumi. Cilvēkiem ar šiem traucējumiem ir daudz fizisku simptomu, piemēram, sāpes vai kuņģa problēmas. Tomēr tiek uzskatīts, ka šos simptomus neizraisa reāli medicīniski traucējumi. Tā vietā tiek uzskatīts, ka tos izraisa garīgās veselības problēmas. Viens no piemēriem ir hipohondrija, kad cilvēks vienmēr uztraucas, ka viņam ir nopietnas medicīniskas problēmas, lai gan tādu nav. Vēl viens šīs kategorijas stāvoklis ir ķermeņa dismorfijas traucējumi, kad cilvēks ienīst savu ķermeni vai kādu tā daļu.
(9) Fiktīvi traucējumi. Cilvēki ar šiem traucējumiem pārspīlē vai izdomā medicīniskās problēmas. Viņi to var darīt tāpēc, ka tādējādi iegūst sev vēlamo (piemēram, uzmanību un līdzjūtību).
(10) Disociatīvie traucējumi. Šo traucējumu dēļ cilvēkam ir problēmas ar atmiņu, apziņu un pareizu uztveri (redzēšanu un izpratni). Persona var arī justies atdalīta no savas identitātes (sava priekšstata par sevi un to, kas viņš ir). Vispazīstamākā šīs kategorijas slimība ir disociatīvie identitātes traucējumi (DID) (ko agrāk sauca par "multipliem personības traucējumiem").
(11) Seksuālās un dzimuma identitātes traucējumi. Seksuālie traucējumi ietver parafilijas, kad personu seksuāli piesaista objekti vai seksuālās aktivitātes veidi, kas nav normāli. Piemēram, pedofilija (seksuāla tieksme uz bērniem) ir parafilijas veids. Cits seksuālo traucējumu veids ir seksuālā disfunkcija (seksuālās darbības problēmas). Šajā kategorijā ietilpst arī dzimuma identitātes traucējumi, kad cilvēks jūtas kā viena dzimuma pārstāvis, bet viņa ķermenis ir cita dzimuma.
(12) ēšanas traucējumi. Divi galvenie ēšanas traucējumu veidi ir anoreksija nervosa un bulīmija nervosa.
(13) miega traucējumi. Piemēram: bezmiegs.
(14) Impulsu kontroles traucējumi, kas nav minēti citur. Tie ir traucējumi, kad cilvēkiem ir grūtības kontrolēt savas vēlmes kaut ko darīt. Piemēram, trihotilomānija (kad cilvēks izvelk matus no ķermeņa) un intermitējoši eksplozīvi traucējumi (kad cilvēkam ir pēkšņi dusmu uzliesmojumi).
(15) Pielāgošanās traucējumi. Šo traucējumu gadījumā cilvēkam ir grūtības pielāgoties vai pierast pie kaut kā stresaina savā dzīvē.
(16) Personības traucējumi. Šīs diagnozes var noteikt tikai pieaugušajiem. Piemēram: Antisociāli personības traucējumi; robežlīnijas personības traucējumi.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir DSM-IV?
A: DSM-IV ir Amerikas Psihiatru asociācijas (APA) publicētā Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM) ceturtā versija.
J: Kā tiek numurētas dažādas DSM versijas?
A: Agrākās DSM versijas tika numurētas ar romiešu cipariem (piemēram, DSM-I, II, III), bet vēlākajās versijās tika izmantoti arābu cipari, kas ļāva turpmākās versijas numurēt ar 5.1, 5.2 utt.
J: Ko nozīmē TR saistībā ar DSM-IV?
A: TR nozīmē "teksta pārskatīšana" un attiecas uz izmaiņām, kas veiktas rokasgrāmatas aprakstos pēc tās pirmās publicēšanas, tāpēc to oficiāli sauc par "DSM-IV-TR".
J: Kādu informāciju ietver katrs DSM uzskaitītais stāvoklis?
A: Katrs DSM uzskaitītais stāvoklis ietver tā nosaukumu un kodu (ko veido cipari vai ciparu un burtu kombinācija), simptomus, diagnostikas kritērijus, diferenciāldiagnozi un diagnostikas apsvērumus, piemēram, kam ir lielāka vai mazāka iespēja saslimt ar šo stāvokli vai kas to izraisa.
J: Kā laika gaitā mainījušies iepriekšējos DSM uzskaitītie stāvokļi?
A: Katrā jaunā DSM versijā tiek pievienoti stāvokļi, kas kopš pēdējās versijas publicēšanas ir atzīti par psihiskām slimībām, bet tie, kas vairs netiek uzskatīti par psihiskām slimībām, tiek izņemti. Turklāt var mainīties arī dažu slimību apraksti.
J: Vai homoseksualitāte kādreiz kādā no DSM redakcijām ir bijusi minēta kā garīga slimība?
A: Jā, homoseksualitāte iepriekš tika minēta kā psihiska slimība, bet kopš tā laika tā ir svītrota no visiem DSMs izdevumiem.
Meklēt