Romas cipari ir ciparu sistēma, ko izmantoja senajā Romā. Šajā sistēmā lieto latīņu alfabēta burtus kā simbolus, kas apzīmē noteiktas skaitliskās vērtības. Pašlaik visbiežāk izmanto septiņus pamatsimbolus:

Simboli un to vērtības

  • I = 1
  • V = 5
  • X = 10
  • L = 50
  • C = 100
  • D = 500
  • M = 1000

Rakstīšanas pamatprincipi

  • Romas ciparus parasti veido skaitļu summējot: simboli tiek salikti no lielākā pie mazākā, un to vērtības saskaitās. Piemēram, VIII = 5 + 1 + 1 + 1 = 8.
  • Atkārtošana: simboli I, X, C, M var parādīties līdz trīs reizes pēc kārtas (piem., III = 3, XXX = 30). Simboli V, L, D parasti netiek atkārtoti.
  • Atņemšanas princips (subtraktīvā notācija): mazāks simbols, kas novietots pirms lielāka, tiek atņemts. Tomēr pastāv ierobežojumi — parasti tikai šādas kombinācijas ir pieņemtas:
    • I pirms V vai X (IV = 4, IX = 9)
    • X pirms L vai C (XL = 40, XC = 90)
    • C pirms D vai M (CD = 400, CM = 900)

Piemēri

  • IV = 4 (1 mazāks par 5)
  • IX = 9 (1 mazāks par 10)
  • XLII = 42 (50 - 10 + 2)
  • MCMLXXXVII = 1987 (1000 + 900 + 80 + 7)

Piemēram, uz Big Bena pulksteņa stundas no 1 līdz 12 parasti ir rakstītas šādi:

I, II, III, IV, V, VI, VII, VIII, IX, X, XI, XII.

Jāatzīmē, ka pulksteņu ciparnīcās bieži sastopama arī vēsturiska vai estētiska variācija — 4 reizēm raksta kā IIII nevis IV. Tas ir pieņemts tradīcijā un dizaina izvēlēs, un tā nav nepareizība, bet gan alternatīva pieraksta forma.

Mūsdienu lietojums

Lai gan no 14. gadsimta lielākā daļa Eiropas jau pārgāja uz arābu cipariem, romiešu ciparus joprojām izmanto mūsdienās dažādās situācijās, piemēram:

  • pulksteņu ciparnīcas un pulksteņu dizains
  • gadu norādīšana, piemēram, uz ēkām vai kinofilmu titriem (Romas cipari kino titros, piem., 2024 = MMXXIV)
  • monarhu un pāvesta numerācija (piem., Jānis II)
  • grāmatu nodaļu vai appendiksu numerācija, konvencijas izklāstā (I, II, III ...)
  • sacensību izdevumu vai mūzikas festivālu numerācija (piem., XXV izdevums)
  • likumu, pantus un punktus ikdienas juridiskā numerācijā

Ierobežojumi un paplašināšanas iespējas

  • Romiešu cipari nav pozicionāla sistēma un tajā nav nulles (tātad skaitļa 0 nav viegli attēlojams).
  • Lai pierakstītu ļoti lielus skaitļus, tradicionāli izmanto svītru (vinculum) virs simbola, kas nozīmē reizināšanu ar 1 000 (piem., V̄ = 5 000). Mūsdienu tehniskā rakstībā to reizēm aizstāj ar atbilstošu notāciju vai paplašinātām zīmēm.
  • Pastāv dažādas vēsturiskas variācijas (lokālie ieraksti, alternatīvas subtraktīvās kombinācijas un atkārtošanas tradīcijas), tāpēc dažkārt teksti vai pulksteņi var rādīt nedaudz atšķirīgu formu.

Kā pārvērst arābu skaitli romiešu ciparos (vienkāršs paņēmiens)

  • Sadaliet skaitli tūkstošos, simtos, desmitos un vienībās.
  • Aizvietojiet katru daļu ar atbilstošo romiešu ciparu kombināciju (piem., 1000=M, 900=CM, 500=D, 400=CD, 100=C, 90=XC, 50=L, 40=XL, 10=X, 9=IX, 5=V, 4=IV, 1=I).
  • Savienojiet iegūtās daļas secīgi no lielākās uz mazāko.

Piemērs: 1987 → 1000(M) + 900(CM) + 80(LXXX) + 7(VII) = MCMLXXXVII.

Nobeigumā, romiešu cipari ir vienkārša, nemainīga sistēma ar skaidriem rakstīšanas noteikumiem un plašu mūsdienu simbolisko pielietojumu, kaut arī tiem ir ierobežojumi pretstatā pozicionālajām sistēmām.