Disociatīvas identitātes traucējumi

Definīcijas

DSM IV, runājot par DID, lieto terminus "identitāte", "personības stāvokļi" un "alternatīvās identitātes", bet citi cilvēki lieto terminu "alteri", lai apzīmētu to pašu. Šie vārdi var būt mulsinoši, jo ne visi lieto vienu un to pašu definīciju. Speciālisti nav vienojušies par konkrētu personības definīciju; arī citus terminus, tostarp disociāciju un amnēziju, dažādi speciālisti var definēt dažādi. Runājot par DID, sakot, ka kāds cilvēks maina personības vai mainās, tiek domāts, ka cilvēks runā un rīkojas citādi, un parasti reaģē uz citu vārdu.

Disociācija ir simptoms. Lielākā daļa cilvēku piedzīvo normālu disociāciju, kad viņi pārstāj pievērst uzmanību apkārt notiekošajam. Cilvēkiem ar DID ir patoloģiska disociācija, kas ir daudz nopietnāka. Tā ir saistīta ar atmiņas un uzmanības problēmām, kas traucē strādāt, iepirkties un uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem. Disociāciju var piedzīvot ikviens, bet daži cilvēki to var darīt daudz vieglāk un līdz galējībām, kas var būt neveselīgas. Daži ārsti uzskata, ka traumas izraisa disociāciju, kas novērojama tādos traucējumos kā DID.

Pazīmes un simptomi

Saskaņā ar DSM-IV DID simptomi ir "divu vai vairāku atšķirīgu identitāšu vai personības stāvokļu klātbūtne" (kurus bieži dēvē par "mainītājiem"), kā arī to, ka cilvēki aizmirst lietas, kuras parasti neaizmirst. Simptomus nevar izraisīt arī narkotikas vai parastas bērnības rotaļas. Cilvēki var ziņot, ka viņiem ir daudz citu personību vai tikai dažas. Lielākajai daļai cilvēku, kuriem diagnosticēts DID, ir mazāk nekā desmit, lai gan daži ir minējuši, ka viņiem ir vairāki tūkstoši. Personai, kurai diagnosticēta DID, nevar diagnosticēt citu disociatīvu traucējumu. Tā kā cilvēki ar DID dzird dažādu alteru balsis, to var sajaukt ar šizofrēniju. Tomēr šīs divas problēmas ir ļoti atšķirīgas, un ārsti parasti var noteikt, vai pacientam ir DID vai šizofrēnija, uzdodot pareizos jautājumus. DID vienmēr diagnosticē pēc tā, ko pacienti stāsta ārstiem, un pēc ārsta domām, ko tas nozīmē. Nav objektīvu testu, kuros varētu noteikt, vai cilvēkam ir DID, izmantojot asinis vai aparātus. Lai gan cilvēki ir mēģinājuši diagnosticēt un pētīt DID, izmantojot medicīnisko attēlveidošanu vai smadzeņu skenēšanu.

 

Diagnoze

DSM izmanto šādus kritērijus, lai diagnosticētu DID:

• Vismaz divas "atšķirīgas identitātes", kas pārmaiņus kontrolē uzvedību.
• Nespēja atcerēties "svarīgu personisku informāciju, kas ir pārāk liela", lai to varētu saistīt ar "parastu aizmāršību".
• Neviens no iepriekš minētajiem gadījumiem nav saistīts ar vielas tiešu fizioloģisku iedarbību vai vispārēju veselības stāvokli.

Starptautiskajā slimību klasifikācijā-10 (ICD-10) disociatīvo identitātes traucējumu vietā tiek lietots termins multipli personības traucējumi. Tā klasificē DID sadaļā F44.8 "Citi disociatīvi [konversijas] traucējumi".

Cēloņi

Pastāv divi galvenie viedokļi par to, kas izraisa DID, taču joprojām nav vienprātības par to, kurš no tiem ir pareizs. Traumas modelis saka, ka DID izraisa vecāki vai ģimene, kas ļaunprātīgi izturas pret saviem bērniem vai atstāj tos novārtā. Daži no šiem bērniem noliedz, ka vardarbība notiek, vai izliekas, ka tā notiek ar kādu citu, un tas galu galā kļūst par citu identitāti vai alter. Lielākā daļa cilvēku, kuriem diagnosticēta DID, apgalvo, ka viņi atceras, ka bērnībā viņus ļaunprātīgi izmantojuši vecāki vai citi aprūpētāji. Jautāti par savu bērnību, pacienti ar DID biežāk nekā cilvēki ar jebkuru citu diagnozi apgalvo, ka ir bijuši ļaunprātīgi izmantoti vai pamesti novārtā. Tomēr ideja, ka DID attīstās bērnībā, tiek apšaubīta, jo bērnības atmiņas nav ļoti uzticamas un nav skaidrs, vai vardarbība patiešām ir notikusi. Lai gan DID ir diagnosticēts bērniem, ir pamats uzskatīt, ka diagnoze ir drīzāk vecāku un ārstu ietekmes, nevis ļaunprātīgas izmantošanas rezultāts. Nav pietiekami daudz labu zinātnisku pierādījumu par DID bērnībā, lai būtu droši, ka DID tiešām ir izraisījusi vardarbība vai kas cits.

Saskaņā ar jatrogēno jeb sociāli kognitīvo modeli (SCM) DID rodas psihoterapijas laikā, kad terapeits rada viltus atmiņas un pacienti ir pārliecināti, ka viņiem ir vairākas personības. Dažiem pacientiem šādos apstākļos DID var attīstīties biežāk, jo viņi, protams, ir vairāk tendēti pieņemt, ka viņu terapeitiem ir taisnība attiecībā uz DID. SCM atbalstītāji arī uzskata, ka pacienti ir redzējuši DID filmās un grāmatās, un tas viņiem parāda, kā cilvēkiem ar DID vajadzētu uzvesties, tāpēc viņiem ir vieglāk mainīt savu uzvedību, kad viņi it kā kļūst par jaunu pārmaiņu. Viņi arī apgalvo, ka DSM izmantotie kritēriji ir neskaidri, tāpēc ir grūti vienoties, vai pacientam ir DID vai cita diagnoze.

Vidējā nostāja ir tāda, ka trauma var mainīt smadzeņu atmiņas veidu, kas ļauj vieglāk atcerēties lietas, kuras patiesībā nav notikušas. Tiek arī izteikts pieņēmums, ka agrīna trauma var likt bērniem biežāk izmantot iztēli, lai izliktos, ka vardarbība vai citas sāpīgas situācijas nenotiek, un, ja viņi terapijā iesaistās vecumā, terapeitiem ir vieglāk viņus pārliecināt, ka viņiem ir DID.

Ārstēšana

Nav zinātniski pierādītas ārstēšanas pieejas, kas būtu iedarbīga. Lielākā daļa terapeitu, kas ārstē pacientus ar DID, izmanto vairākas dažādas pieejas. Terapija parasti ilgst vairākus gadus un ne vienmēr ir efektīva. Daži terapeiti cenšas samazināt vai likvidēt alterus, lai pacientam būtu tikai viena personība, bet citi to nedara. ISSTD iesaka vispirms uzlabot pacienta spēju tikt galā ar simptomiem un dzīvot normālāku dzīvi, pēc tam mēģinot tikt galā ar traumatiskajām atmiņām. Pēdējais solis ir visu personību apvienošana, lai pacients varētu piekļūt visām savām atmiņām.

Prognoze

Dažreiz pacientiem ar DID klīniskās attīstības traucējumiem klīniskās attīstības traucējumi uzlabojas bez palīdzības, taču tas nav bieži sastopams. Pacientiem ar vairākām diagnozēm, ne tikai DID, bieži vien uzlabojumi prasa ilgāku laiku.

Epidemioloģija

Nav veikti plaša mēroga pētījumi, lai noskaidrotu, cik izplatīta ir DID. ISSTD apgalvo, ka DID sastopams no 1 līdz 3 % iedzīvotāju kopumā un no 1 līdz 5 % pacientu grupās slimnīcās. DID ir biežāk sastopams sievietēm nekā vīriešiem, bet tas var būt tāpēc, ka vīrieši ar DID tiek nosūtīti uz cietumiem, nevis slimnīcām. To cilvēku skaits, kuriem diagnosticēta DID, ir pieaudzis no aptuveni 200 cilvēkiem 1970. gadā līdz aptuveni 20 000 cilvēku 1990. gados. Saskaņā ar ISSTD datiem tas ir tāpēc, ka ārstiem nebija apmācības vai pieredzes, lai atpazītu DID. Tā vietā viņi cilvēkiem diagnosticēja depresiju, PTSD vai robežslimības. Cilvēki, kas atbalsta SCM, apgalvo, ka diagnožu skaits palielinājās tāpēc, ka neliels skaits ārstu diagnosticēja lielu skaitu cilvēku un liels skaits terapeitu sāka izmantot psihoterapijas veidus, kas lika cilvēkiem domāt, ka viņiem ir DID.

Vēsture un kultūra

Pirms 1900. gada tika uzskatīts, ka DID izraisa gari vai spoki, kas kontrolē cilvēku uzvedību. Pirmo DID gadījumu medicīnā 1646. gadā aprakstīja šveiciešu ārsts Paracelzs. Līdz 20. gadsimta 70. gadiem DID bija ļoti reti sastopams. No 1980. līdz 1990. gadam medicīnā aprakstīto gadījumu skaits pieauga no aptuveni 200 līdz vairāk nekā 20 000. 1994. gadā tika publicēts DSM 4. izdevums, kurā nosaukums tika mainīts no "multipli personības traucējumi" uz "disociatīvie identitātes traucējumi". DSM mainīja arī to, kā tika diagnosticēts DID. Tajā pašā laikā par DID tika sarakstīti daudzi zinātniski raksti, lai gan pēc 1995. gada katru gadu publicēto rakstu skaits samazinājās. Mūsdienās par DID ir maz pētījumu.

Lai gan DID ir ļoti reta parādība, ir daudz grāmatu, lugu un filmu par cilvēkiem ar DID. 1886. gadā Roberts Lūiss Stīvensons publicēja īso grāmatu "Daktera Džekila un Haida kunga dīvainā lieta", kas bija ļoti populāra. Vēlāk cilvēki uzskatīja, ka Dr. Džekils un Haida kungs bija piemēri cilvēkiem ar DID. Par sievieti ar DID 1957. gadā tika uzņemta filma The Three Faces Of Eve. Sibila, populāra grāmata par sievieti ar DID, tika publicēta 1973. gadā. Pēc tās 1976. gadā tika uzņemta filma, bet 2007. gadā - otra filma. Amerikas un Kanādas psihiatru 2001. gadā veiktā aptaujā atklājās, ka pastāv daudz domstarpību un skepticisma par DID diagnosticēšanu un to, vai diagnoze ir balstīta uz pietiekami kvalitatīvu zinātnisko informāciju.

Grāmatā "Daktera Džekila un Haida kunga dīvainā lieta" (The Strange Case of Dr. Jekyll and Mr. Hyde) bija stāstīts par kādu cilvēku ar "sašķeltu personību", un vēlāk šis stāsts tika saistīts ar DID.

DID tiesību sistēmā

Arī juristi un ārsti, kas strādā ar tiesību aktiem, uzskata, ka DID ir ļoti pretrunīgs. Kopš 1990. gadiem DID ir kļuvusi arvien biežāk sastopama tiesās. Cilvēki ir mēģinājuši izvairīties no ieslodzījuma cietumā par tādiem noziegumiem kā slepkavība un sērijveida izvarošana, apgalvojot, ka viņiem ir DID, un juristi un tiesneši ir noraizējušies par cilvēkiem, kas izliekas, ka viņiem ir DID, lai izvairītos no ieslodzījuma cietumā. Pirmo reizi tas notika 1976. gadā, un kopš tā laika lielākā daļa cilvēku, kuri izdarīja noziegumus, apgalvojot, ka to iemesls ir DID, ir nonākuši cietumā.