Deus ex machina — 'dievs no mašīnas': definīcija, piemēri un kritika

Deus ex machina ir sengrieķu frāzes ἀπὸ μηχανῆς θεός latīņu valodas versija.

Šī frāze nozīmē "dievs no mašīnas". Tā nāk no senās Grieķijas teātra. Viņiem bija sava veida celtnis, ar kuru uz skatuves uz stieplēm nogādāja dievus.

Ar šo terminu apzīmē sižeta paņēmienu, ar kuru šķietami neiespējama problēma pēkšņi tiek atrisināta, izmantojot līdzekļus, kas neatbilst parastajai loģikai.

Piemēram, Eiripīda lugā "Alcestis" varone piekrīt atteikties no savas dzīvības, lai glābtu sava vīra Admeta dzīvību. Beigās parādās Hērakls un atņem Alkestīdai nāvi, atgriežot viņu dzīvībā un Admetu. Biežāk minētais piemērs ir Eiripīda "Mēdeja", kurā deus ex machina tiek izmantots, lai aizvestu Mēdeju (kas ir nogalinājusi cilvēkus un bērnus) no viņas vīra Jāsona uz Atēnu drošību un civilizāciju.

Aristotelis kritizēja šo paņēmienu savā "Poētikā". Viņš apgalvoja, ka sižeta atrisinājumam jānotiek saskaņā ar lugas loģiku. Tam nevajadzētu rasties no kaut kā ārpus šīs loģikas.

"Ir acīmredzams, ka sižetu risinājumiem... vajadzētu rasties kā paša sižeta rezultātam, nevis izdomātam, kā tas ir "Mēdejā" un fragmentā par kuģošanu mājās "Iliādē". Izdomājums jāizmanto lietām ārpus drāmas - vai nu iepriekšējiem notikumiem, kas ir ārpus cilvēka zināšanām, vai arī vēlākajiem notikumiem, kas jāparedz vai jāpaziņo... Gadījumos nedrīkst būt nekā neticama; pretējā gadījumā tiem jābūt ārpus traģēdijas, kā, piemēram, Sofokla "Edipā".

Mūsdienu filmās un romānos ir daudz tādu pašu dramaturģisko paņēmienu piemēru. Piemēram, H. G. Velsa "Pasauļu karā" citplanētieši, kas uzbrūk Zemei, pēkšņi iet bojā ar baktērijām. Filmā "Monti pitons un Svētais Grāls" šis sižeta paņēmiens tiek izsmiets, kad varoņi tikko izglābjas no animēta briesmoņa, jo animators nomira no sirdslēkmes, pirms filmas animācijas pabeigšanas. Tā kā briesmonis filmā pastāvēja tikai animācijas ainās, animatora nāves dēļ briesmonis pilnībā pazuda no filmas.

Vēsture un nozīme

Deus ex machina kā termina ideja nāk tieši no antīkā teātra, kur mehāniski līdzekļi (piemēram, celtnis) tika izmantoti, lai dievus vai ļaunumu pārspējošas būtnes ieviestu uz skatuves un izšķirtu konfliktu. Sākotnēji tas kalpoja gan praktiskai, gan simboliskai funkcijai — parādīt dievu iejaukšanos un uzsvērt likteņa vai dievišķā vara lomu cilvēku dzīvēs.

Piemēri literatūrā un teātrī

• Antīkā teātra klasika: jau minētie Eiripīda darbi "Alcestis" un "Mēdeja".
• Traģēdiju kritiķi, piemēram, Aristotelis, uzsvēra neatbilstību, ja sižeta atrisinājums nāk no ārpuses, nevis izriet no varoņu rīcības.
• Mūsdienu literatūrā un zinātniskajā fantastikā ir piemēri, kur ārēji faktori atrisina konfliktus — piemēram, H. G. Velsa "Pasauļu karā", kur invāzija tiek apturēta ar baktēriju starpniecību.

Kritika un argumenti pret šo paņēmienu

Galvenā kritika ir tāda, ka deus ex machina pazemina stāsta ticamību un emocionālo iespaidu: ja problēmas atrisinās ar neparedzētu, ārēju iejaukšanos, skatītājs vai lasītājs zaudē sajūtu, ka varoņu izvēles un rīcība patiešām bija svarīgas. Aristotelis formāli ieteica, ka sižeta atrisinājumam jāizriet no sižeta paša — no varoņu rīcības un notikumu ķēdes.

Mūsdienu izmantojums un variācijas

Ne visi mūsdienu autori izvairās no šīs tehnikas — dažkārt tā tiek izmantota apzināti kā stilistiska vai ironiska ierīce. Daži varianti:

• Apzināts parafrāzes izmantojums vai parodija (piemēram, Monti pitons un Svētais Grāls), kur deus ex machina tiek izsmiets vai atkārtoti interpretēts.
• Dievišķa vai tehnoloģiska iejaukšanās, kas ir agrāk nosacīti ievadīta sižetā (kad lasītājam tas nav pilnīgi negaidīts), tādējādi mazina problēmas pēkšņumu.
• Sižeta atrisinājums, kas sākotnēji šķiet kā deus ex machina, bet vēlāk tiek pamatots ar iepriekšējiem pavedieniem — tas var saglabāt stāsta ticamību, ja izskaidrojums ir pienācīgi noiets.

Kā rakstniekiem izvairīties no nevēlama deus ex machina

• Izvietojiet pavedienus agrāk sižetā — ja kaut kas ārējs atrisinās problēmu, iemest nelielu indikāciju vai mehānismu, kas to padara ticamu.
• Ļaujiet problēmām rasties un atrisināties no varoņu izvēlēm — stipriniet kaušu loģiku un cēloņsakarību.
• Ja izmantojat ārēju iejaukšanos, pamatojiet to emocionāli vai tēmatiskā līmenī (piem., tas atspoguļo traģēdijas ideju par likteni).
• Apsveriet alternatīvus risinājumus, kas saglabā spriedzi un novērš tūlītēju “izglābšanos”.

Praktiska nozīme mūsdienu kultūrā

Filmas, seriāli un romāni bieži tiek kritizēti sabiedrībā par lētticīgu vai slinku sižetveidošanu, ja izmanto neizskaidrotu deus ex machina. No otras puses, pareizi un apdomīgi lietots šis paņēmiens var piešķirt stāstam mitoloģisku vai episku dimensiju, ja tas atbilst žanram un noskaņai.

Secinājums

Deus ex machina ir klasiskas dramaturģijas tehnika ar ilgu vēsturi — no antīkā teātra līdz mūsdienu filmām. Tā var būt gan efektīvs simbolisks rīks, gan dramaturģisks trūkums, atkarībā no tā, cik labi tā ir integrēta stāstā. Kritiķi, sākot ar Aristoteli, brīdināja, ka labam stāstam atrisinājumam jāizriet no paša sižeta loģikas, taču mūsdienu autori reizēm izmanto deus ex machina apzināti, lai panāktu noteiktu efektu — ironiju, satīru vai fantastisku eskapismu.

Jautājumi un atbildes

Q: Kāda ir frāzes "deus ex machina" izcelsme?

Jautājums: Kā Aristotelis uztvēra šo sižeta rīku?

J: Kāds ir deus ex machina piemērs Eiripīda lugā Alcestis?

J: Kādi ir vēl citi mūsdienu piemēri šim dramatiskajam paņēmienam?

J: Ar ko deus ex machina atšķiras no citiem sižeta paņēmieniem?

J: Kāds ir Medejas sakars ar deus ex machina?

Meklēt pēc burta