Aloizs Brunners (Alois Brunner, dzimis 1912. gada 8. aprīlī — miris ap 2001.–2010. gadu) bija Austrijas Schutzstaffel (SS) virsnieks un viens no aktīvākajiem nacistu režīma izpildītājiem ebreju iznīcināšanas programmā. Kā Ādolfa Eihmaņa tuvākais palīgs viņš organizēja un vadīja plašas ebreju arestu un deportāciju operācijas. Brunneru tiek meklēts par atbildību par vismaz 140 000 Eiropas ebreju nosūtīšanu uz gāzes kamerām un citām nāvju vietām; viņa darbība ietver gan administratīvu plānošanu, gan praktisku cilvēku sagūstīšanu un nodošanu Vācijas izpildvarai.

No 1943. gada jūnija līdz 1944. gada augustam Brunners bija Drancy internēšanas nometnes komandieris netālu no Parīzes, no kuras no Vācijas izpildvaras tika deportēti gandrīz 24 000 cilvēku — lielākoties ebreju, bet arī citu grupu pārstāvji. Pēc kara viņš izbēga no tiesāšanas un izvairījās no sodīšanas, taču vairākas valstis un starptautiskas organizācijas turpināja viņu meklēt un apsūdzēt par kara noziegumiem.

1954. gadā viņam Francijā aizmuguriski tika piespriests nāvessods par noziegumiem pret cilvēci. 1961. gadā un 1980. gadā Brunners zaudēja aci un kreisās rokas pirkstus pēc tam, kad viņam Izraēlas izlūkdienesta Mossad agenţi, kā apgalvots, nosūtīja vēstuļu bumbas, — šie uzbrukumi ievērojami pasliktināja viņa veselību, bet nebija likvidējuši iespējamo patvērumu ārpus Eiropas.

Ilgu laiku Brunneru uzskatīja par vienu no augstākā ranga nacistu bēgļiem. 2003. gadā laikraksts "The Guardian" viņu raksturoja kā "pasaulē visaugstākā ranga nacistu bēguli, par kuru uzskata, ka viņš joprojām ir dzīvs". Pēdējās desmitgadēs biežāk ziņots, ka Brunners dzīvoja Sīrijā, kuras varas iestādes vairākkārt noraidīja starptautiskus pieprasījumus viņu atrast vai izdot. Bija arī plaši izplatītas baumas un atsevišķi apgalvojumi, ka viņš Sīrijas režīmam sniedzis konsultācijas un tehnisku palīdzību; mūža ieslodzījumu. Tika konstatēts, ka Brunners palīdzēja Sīrijas valdībai izstrādāt ķīmiskos ieročus, kas, pēc dažām ziņām, vēlāk tika lietoti pret režīma iebiedētājiem un nemierniekiem. Šie apgalvojumi ir minēti dažādos izmeklējumos un ziņojumos, taču pilnīga, publiski pieejama dokumentāla pierādījumu kopa par šīm darbībām nav bijusi vienprātīgi apstiprināta.

Par Brunneru pastāv pretrunīgas ziņas par viņa beigu gadiem un nāvi. Daži avoti norāda, ka viņš nomira jau 2001. gada decembrī, citi ziņo, ka miris ap 2010. gadu; Sīrijas izmaiņas un konflikts reģionā padarīja neatkarīgu apstiprināšanu grūtu. Tāpat Brunneru meklēja dažādas tiesu iestādes, cilvēktiesību organizācijas un vācu un ebreju memoriālie centri — viņa lietu izmeklēšana ir daļa no plašāka nacistu noziegumu dokumentēšanas darba.

Atbildība un starptautiskā nozīme

Brunnera lieta ilustrē vairākas būtiskas tēmas, kas saistītas ar Otrā pasaules kara noziegumu izmeklēšanu:

  • Atbildības meklēšana gadu desmitiem vēlāk: daudzi bijušie nacisti izvairījās no tūlītējas tiesāšanas, izmantojot patvēruma tīklus un politiskās izmaiņas pēc kara.
  • Starptautiskā sadarbība un neizdošanās: politiski un diplomātiski sarežģīti gadījumi, īpaši ja aizdomās turamais dzīvo valstī ar sarežģītām attiecībām ar citām valstīm, apgrūtina izdošanu un tiesāšanu.
  • Mantojums atmiņas un tiesiskuma jomā: Brunnera un citu līdzīgu personu meklēšana veicināja starptautisku centienu dokumentēt holokaustu, saglabāt upuru atmiņu un stiprināt starptautisko sadarbību, lai novērstu impunitāti par noziedzīgām darbībām pret cilvēci.

Brunnera gadījums joprojām tiek minēts kā piemērs tam, cik ilgi tiesiskuma centieni var ilgt un cik sarežģīti ir panākt atbildību par masveida noziegumiem, it īpaši, ja aizdomās turamie spēj izvairīties no tiešas kontroles vai dzīvot ārpus to valstu jurisdikcijas, kas viņus apsūdz.