FG 42

Vēsture

Krētas kaujas laikā (operācija "Mercury") vācu fallshirmjäger bija tādi paši ieroči kā regulārajā armijā. Kad viņi izlēca no lidmašīnām, viņiem bija tikai pistoles un rokas granātas. Automāti, šautenes un citi smagāki ieroči tika nomesti kastēs. Vācu izpletņu konstrukcija nozīmēja, ka lēcienos nebija droši nēsāt smagākus ieročus, piemēram, šautenes. Krētā sadraudzības aizstāvji nogalināja vai ievainoja daudzus vācu karavīrus. Tas tāpēc, ka vācu izpletņlēcējiem bija jāiet un jāpaņem ieroči no konteineriem. Tie varēja atrasties pa visu kaujas lauku. Tas parādīja, ka ieroči, kurus izmantoja regulārā armija, nebija piemēroti gaisa operācijām.

Attīstība

1941. gadā Vācijas Gaisa spēki (Luftwaffe) pieprasīja desantniekiem selektīvās uguns ieroci. Luftwaffe Ieroču izstrādes nodaļas (Tarnewitz netālu no Lībekas) vecākajam štāba gaisa telpas sekretāram Ossenbacham tika uzdots izstrādāt šo jauno ieroci. Reiha Gaisa ministrija (Reichsluftfahrtministerium jeb RLM) vēlējās izstrādāt automātisko šauteni, ar kuru varētu šaut no pleca. Tā aizvietotu pneimatiskā uzbrukuma šautenes, ložmetēju un vieglo ložmetēju. Šis ierocis arī vienkāršotu loģistiku un dotu lielāku šaujamo spēku parastam desantniekam.

RLM mēģināja uzsākt oficiālu izstrādes programmu, izmantojot Heereswaffenamt (HWaA jeb Armijas Bruņutehnikas departamentu). HWaA bija atbildīga par Vācijas kājnieku ieroču izstrādi. Tomēr HWaA un Luftwaffe bija atšķirīgas prioritātes. Starp Luftwaffe un armiju pastāvēja arī domstarpības (HWaA atteica programmu, jo uzskatīja, ka tā nav reāla. Tā vietā viņi centās dot savu pusautomātisko šauteni G 41(W)). Tas nozīmēja, ka Luftwaffe ierocis bija jāattīsta pašai. Inženieri, kuri izstrādās ieroci, bija prasmīgi vieglo automātisko ieroču izstrādē (viņiem izdevās pārveidot lidmašīnas ložmetēju MG 15 tā, lai to varētu izmantot arī uz zemes). Tomēr operācijas "Mercury" laikā desantniekiem bija daudz upuru. Tāpēc Hitlers nolēma, ka gaisa uzbrukumi nav svarīgi, un ieroča plāni tika atcelti. Tomēr Luftwaffe vadītājs Hermanis Gērings slepeni pavēlēja programmu turpināt.

RLM ar saviem plāniem vērsās tieši pie Vācijas uzņēmumiem. Pirmais plāns bija LC-6. Tas tika izsniegts 1941. gada 14. decembrī. Tajā bija teikts, ka ierocim jābūt ne garākam par 1000 mm (39,4 collas), tas nedrīkst būt garāks par Kar 98k šauteni, šaut ar atsevišķiem šāvieniem no aizvērtā aizvara, šaut pilnīgi automātiski no atvērtā aizvara, ņemt patronas no 10 vai 20 patronu magazīnas un spēt šaut ar šaujampulvera granātām. Lai gan Heer (galvenā armija) izmantoja 7,9 mm Kurz patronu (izstrādāta MP 43 triecienšautei), Luftwaffe nolēma izmantot 7,92 x 57 mm Mauser šautenes patronu. Tas bija tāpēc, ka tai bija liels darbības rādiuss. Šis kalibrs bija minēts arī projekta plānos.

Prototipi

Sešiem uzņēmumiem tika lūgts izstrādāt prototipus. Tie bija: Gustloff-Werke, Mauser, Johannes Großfuß Metall- und Lackierwarenfabrik, C.G. Hänel, Rheinmetall-Borsig un Heinrich Krieghoff Waffenfabrik. Tika noslēgti vairāki līgumi, bet ir zināms, ka tika piešķirti tikai daži prototipi. Mauser piešķīra MG 81 versiju. Tomēr tā tika noraidīta, jo bija pārāk smaga un tās lādiņi tika izvietoti no jostas. Tika pieņemts viens projekts, ko izstrādāja Luiss Stange (Louis Stange, Rheinmetall-Borsig). To 1942. gada vidū izmēģināja Tarnovicas izmēģinājumu stacijā. Šo prototipu nosauca par Gerät 450 ("ierīce 450") jeb Ausführung "A" ("A tips"). Tam bija paredzēta lokšņu metāla konstrukcija. "A" tips nekad netika izgatavots (izņemot dažus modeļus). Tomēr pamatkonstrukcija tika saglabāta tālākai pilnveidošanai.

LC-6 pamatdaļas tika pieņemtas. Pēc tam projektā tika ieviestas vairākas izmaiņas. Uzlaboto LC-6 versiju nosauca par Ausführung "B". Šajā uzlabojumā tika mainīta rokas aizsargs, lai tas nodrošinātu labāku aizsardzību pret karstumu un labāku satvērienu, kad tas bija slapjš.

Šie testi atklāja daudzas problēmas. Stange tās novērsa 1942. gada aprīlī. Šo otru uzlaboto versiju nosauca par LC-6/II. Pēc tam prototipam tika veikti daudzi testi. Šos testus organizēja HWA. Prototips tika vēl vairāk pārveidots, un beigās tas kļuva par LC-6/III prototipu. Tas kļuva par FG 42.

1943. gada sākumā tika izgatavotas 50 šautenes. Sešas no tām tika nosūtītas tālāk testēšanai. Šiem ieročiem bija daži nopietni trūkumi. Viena šautene salūza pēc tam, kad bija izšautas tikai 2100 patronas. Turklāt kāds karavīrs tika ievainots, kad mēģināja izšaut šautenes granātu.

Ražošana

Pirms tika atļauts veikt vairākas citas izmaiņas FG 42. Pirmajā Rheinmetall projektā daudz izmantoja hroma-niķeļa tēraudu. To izmantoja daudzām detaļām, kas bija nepieciešamas ieroča darbībai. Šī materiāla nebija daudz. Kad Luftwaffe atļāva izgatavot 3000 šautenes vēl dažiem testiem, ieroča konstrukcija tika mainīta un hroma-niķeļa tērauda vietā tika izmantots mangāna tērauds. Heinriha Krīghofa uzņēmumam tika lūgts izgatavot dažas FG 42 šautenes. Tas notika tāpēc, ka Rheinmetall nebija pietiekami liels, lai izgatavotu daudz FG 42. Pirmo reizi šo ieroci 1943. gadā operācijas "Eiche" laikā izmantoja desantnieki. Operācija "Eiche" bija bīstama misija, kurā devās daži Fallschirmjäger. Šīs misijas laikā viņiem bija jāglābj Benito Musolīni. Fallschirmjäger komandu vadīja Otto Skorzeny.

Ieroču turpināja mainīt. Tā kā tā sākotnējais dizains tika mainīts vairākas reizes un Luftwaffe vajadzēja dažādas lietas, tika izgatavoti daudzi dažādi FG 42 tipi. Dokumentos un grāmatās, kas sarakstītas pēc Otrā pasaules kara, parasti teikts, ka bija trīs galvenās FG 42 versijas. Tomēr vācieši nekad neteica, ka tie bija dažādi modeļi. "Modelis I", "Modelis II" un "Modelis III" nekad netika oficiāli minēti. Vācu laikrakstos ieroci dēvēja vienkārši par "FG 42". Vienmēr tika minēta jaunākā FG 42 versija.

BD 42

BD 42/I ir agrīnās šautenes FG 42 pusautomātiska kopija. BD 42/II ir vēlākās šautenes FG 42 pusautomātiskā kopija. Abas šīs šautenes izgatavoja HZA Kulmbach GmbH.

Vācu falshirmjēgers ar savu FG 42.


FG 42 izmantoja Fallschirmjäger-Lehr-Batalion desantnieki drosmīgajā uzlidojumā, lai 1943. gada septembrī atbrīvotu Benito Musolīni.

Dizaina detaļas

Vispārīga informācija

FG 42 bija selektīvās uguns ierocis. To dzesēja gaiss. FG 42 bija arī sānos novietots magazīns. To bija diezgan viegli kontrolēt, ja tas tika šauts pilnībā automātiskā režīmā.

Barošana un apdedzināšana

FG 42 patronas tika iegūtas no kastes formas magazīnas. Šajā magazīnā varēja ievietot 10 vai 20 patronas.

FG 42 bija pusautomātisks, kad tas tika izšauts no aizvērtā aizvara. Šaujot no ieroča, kustības nebija lielas. Tas nozīmēja, ka šaušana ar atsevišķiem šāvieniem bija precīzāka. Kad ierocis darbojās automātiskajā režīmā, tas tika izšauts no atvērtas aizbīdņa aizbīdņa. Kad bija ieslēgts automātiskais režīms, aizvars palika atvērts, lai saglabātu ieroča vēsumu.

Testēšana

Bija paredzēts, ka FG 42 nacistiskajai Vācijai nodrošinās noderīgu kaujas spēku. Tomēr tika izgatavots tikai neliels skaits. Kad tas tika izmēģināts, desantniekiem tas diezgan patika. Tomēr FG 42 bija dažas problēmas. FG 42 bija 20 vai dažkārt 10 patronu magazīns, ko ievietoja šautenes kreisajā pusē. Pulksteņstobra šautenēm bija diezgan ierasts, ka magazīnas bija sānos, taču lielāks magazīns ar smagākām patronām šauteni diezgan izjauca līdzsvaru. Arī FG 42 gals diezgan ātri pacēlās gaisā, kad tas tika šauts automātiskajā režīmā. Tas apgrūtināja precīzu automātisko uguni. Tas nozīmēja arī to, ka automātiskā uguņošana nebija pārāk lietderīga. Līdzīgas problēmas bija arī ar ASV M14 šauteni.

Ieroči, kuru pamatā ir FG 42

Amerikāņu M41 Johnson LMG ir daudzas lietas, kas ir līdzīgas FG 42. Abiem tiem magazīnas atradās kreisajā pusē. Arī automātiskajā režīmā tie šāva no atvērta aizvara, bet pusautomātiskajā režīmā - no aizvērta aizvara. Lai gan dažas lietas ir līdzīgas, nav pierādījumu, ka viena ieroča konstruktori būtu kopējuši otra ieroča konstrukciju.

Pēdējie zināmie ieroči, kuru pamatā bija FG 42, ir Sturmgewehr 52 un M60 ložmetējs.

Vācu virsnieki pārbauda FG 42.


T-44 bija ASV FG 42 tipa ložmetējs, ko bija paredzēts izmantot kā vieglo ložmetēju.

Izmantojiet

Pēc tam, kad Krieghoffs bija izgatavojis aptuveni 2000 FG 42, mangāna tērauds, no kura tika izgatavotas daudzas svarīgas detaļas, tika aizvests, lai to izmantotu citām vajadzībām. Tas nozīmēja, ka ierocis bija jāpārprojektē, lai izmantotu štancētu tēraudu. Karavīri, kas izmantoja FG 42, pieprasīja veikt daudzas nelielas izmaiņas konstrukcijā. Šīs izmaiņas ir redzamas vēlākajos FG 42. FG 42 bija arī vienkāršs bajonets zem stobra. To slēpa divkājainais statīvs. Vēlākajās FG 42 versijās bajonets tika saīsināts. Pirms atjaunināšanas tas bija 10 collas (250 mm). Pēc tam tas mainījās uz aptuveni 150 mm (6 collas).

Fallschirmjäger šauj no agrīnā FG 42 1944. gada jūnijā