Flavivīrusi (Flaviviridae): Denges, Zika, dzeltenais drudzis un pārnēsātāji

Flavivīrusi: uzzini par Denges, Zikas un dzeltenā drudža simptomiem, pārnēsātājiem, infekcijas ceļiem un profilaksi — svarīga informācija ceļotājiem un veselības speciālistiem.

Flavivīruss pieder pie Flaviviridae dzimtas vīrusu ģints vīrusu. Šajā grupā ietilpst gan cilvēku nozīmes patogēni, piemēram, Rietumnīlas vīruss, Denges drudža vīruss, ērču encefalīta vīruss, dzeltenā drudža vīruss un Zikas vīruss, gan citi vīrusi, kuru galvenie rezervuāri var būt putni, primāti vai grauzēji. Daži no šiem vīrusiem spēj izraisīt arī vīrusi, kas var izraisīt encefalītu (smadzeņu tūsku) un citas smagas sistēmiskas slimības.

Kas ir flavivīrusi? Strukturā un bioloģija

Flavivīriem ir raksturīgs izmērs — aptuveni 40–65 nm — un tie ir envelopēti (ar lipīdu apvalku), ar ikozaedrisku kapsīdu. Elektronmikroskopā tie izskatās līdzīgi. Tie satur vienu viendzīslas pozitīvas polaritātes (+) RNS (apmēram 10–11 kilobāzes), kas kodē vienu garu atvērumu, kas pēc translācijas tiek sazīmēts proteolītiski par strukturālajām un ne- strukturālajām olbaltumvielām. Replikācija notiek šūnas citoplazmā, saistīta ar endoplazmatiskā tīkla membrānām.

Svarīgākie flavivīrusi un slimības

• Dzeltenā drudža — akūta, dažkārt letāla vīrusu slimība ar drudzi, aknu bojājumu un dzelti (no latīņu flavus = dzeltens).
• Denges drudzis — izraisa smagu drudzi, sāpju sindromu, išēmiskas izmaiņas un smagās formās asiņošanas sindromu (dengue hemorrhagic fever).
• Zikas vīruss — bieži viegla akūta infekcija, tomēr grūtniecēm var izraisīt smagas iedzimtas anomālijas (mikrocefāliju) un mēdz pārnēsāties seksuāli.
• Rietumnīlas vīruss — galvenokārt asinīs pārnēsāta infekcija no inficētiem putniem; cilvēkiem var izraisīt neiroloģiskas komplikācijas, tostarp encefalītu.
• Ērču encefalīta vīruss — endēmisks daudzviet Eiropā un Āzijā; infekcija var izraisīt smagu smadzeņu un muguras smadzeņu iekaisumu.

Pārnēsātāji un rezervuāri

Flavivīrusus galvenokārt pārnēsā hematofāgas (asinēdājas) kukaiņi un ērces. Daži piemēri:

• Aedes sugas moskīti (piem., Aedes aegypti, Aedes albopictus) — svarīgi Denges drudža, dzeltenā drudža un Zikas vīrusa pārnešanā.
• Culex sugas moskīti — nozīmīgi Rietumnīlas vīrusa izplatībā.
• Iksodīdas ērces (Ixodes u. c.) — pārnēsā ērču encefalīta vīrusu.

Rezervuāri var būt putni, meža primāti vai citi dzīvnieki; cilvēks bieži ir amplifikācijas hosts tikai noteiktām slimībām (piem., dzeltenajam drudzim, dengai), bet citos gadījumos cilvēks ir “beigu” saimnieks ar zemu vīrusa līmeni asinīs.

Pārnēsāšanas ceļi

Cilvēki visbiežāk inficējas no inficēta oda vai ērces piesūkšanās. Tomēr ir arī citi pārnēsāšanas ceļi:

• Pieskaršanās mirušu dzīvnieku ķermeņiem, kuri bija inficēti ar Flavivīrusu.
• asins pārliešana no personas, kas ir inficēta ar flavivīrusu.
• Seksuālie sakari ar kādu, kuram ir flavivīruss: tas ir pierādīts vismaz attiecībā uz Zikas vīrusu.
• Nepasterizētu piena produktu dzeršana (retāka, bet iespējama ceļa attiecīgās vīrusu sugas kontekstā).
• Flavivīrusu auglis var iegūt no mātes dzemdību laikā (konkrēti — konstatētas intrauterīnas infekcijas gadījumi, piemēram, Zika).

Maz ticams, ka dzīvnieki var izplatīt flavivīrusus tieši cilvēkiem bez vektora. Zinātnieki parasti uzsver, ka moskītam vai ērcei jābūt inficētai pēc sūkšanās no inficēta dzīvnieka vai cilvēka, lai tā pēc tam inficētu citus. Tomēr ir būtiskas atšķirības starp vīrusiem: daļa (dzeltenais drudzis, daļa dengas klasteri) spēj attīstīt cilvēka–moskīts–cilvēks pārnesi, bet citi (piem., Rietumnīlas vīruss) parasti tiek uzturēti dzīvnieku–moskīts ciklos.

Vispārīgi — Flavivīrusi, iespējams, nav tipiskas lipīgas slimības (tie nepārdodas tieši no cilvēka uz cilvēku šķaudot vai pieskaroties), tomēr transmisijas ceļi, piemēram, seksuālais, transfūzijas vai vertikālais, var pastāvēt atsevišķos gadījumos.

Simptomi un klīniskās izpausmes

Daudzas flavivīrusu infekcijas ir simptomu ziņā vieglas vai asimptomātiskas. Kad simptomi parādās, tie var ietvert:

• drudzi, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes;
• izsitumus (atsevišķiem vīrusiem, piemēram, dengai un Zikai);
• gremošanas traucējumus, vemšana;
• akrūtas aknu bojājuma pazīmes un dzelti (dzeltenais drudzis);
• neiroloģiskas komplikācijas — meningīts, encefalīts (piem., ērču encefalīts, Rietumnīlas vīruss).

Smagums var variēt no vieglas slimības līdz dzīvībai bīstamai komplikācijai, īpaši vecāka gada gājuma pacientiem, maziem bērniem vai cilvēkiem ar blakus slimībām.

Diagnostika un ārstēšana

Diagnostika balstās uz klīnisko ainu, epidemioloģisko saistību (ceļojumi, pakļaušanās vektoriem) un laboratoriskiem testiem: seroloģija (IgM, IgG), PCR (RNS noteikšana) un vīrusa izolešana laboratorijā. Svarīgi atšķirt dažādas flavivīrusu infekcijas, jo seroloģiskie testi var krustreaktēt.

Konkrētu antivirālu līdzekļu plašai lietošanai nav daudz; ārstēšana parasti ir simptomātiska un atbalstoša: šķidruma un elektrolītu balanss, intensīva uzraudzība smagos gadījumos (piem., smaga dengue ar asiņošanu, encefalīts). Vaccine-specifiskas terapijas nav plaši pieejamas, izņemot imunoprofilakses iespējas (skat. zemāk).

Profilakse un kontrole

• Vektoru kontrole: stāvoša ūdens novēršana, insekticīdu lietošana, tīkli, moskītu ligzdas mazināšana.
• Individuālā aizsardzība: repelenti, garas piedurknes, miegs zem moskītu tīkliem, īpaši vietās ar augstu transmisijas risku.
• Vakcinācija: efektīvas vakcīnas ir pieejamas pret dzelteno drudzi (obligāta ceļojumiem uz dažām teritorijām) un pret ērču encefalītu daudzviet Eiropā/Āzijā. Pret dengu vakcīnas pastāv, bet to lietošana ir ierobežota un jākonsultējas ar speciālistu; Zikas un Rietumnīlas vakcīnas šobrīd nav plaši pieejamas.
• Droša asins donācija, skrīnings donoriem un transplantātiem, seksuālās prakses drošība grūtniecēm, īpaša piesardzība attiecībā uz mātes–mazulis transmisiju.

Epidemioloģija un riski

Flavivīrusi plaši izplatās tropiskajās un subtropiskajās zonās, bet daži (piem., Rietumnīlas vīruss, ērču encefalīta vīruss) sastopami arī mērenajos platuma grādos. Klimata izmaiņas, ceļošana, urbanizācija un vektoru izplatība (piem., Aedes albopictus izplatība) palielina risku jaunu uzliesmojumu rašanās un vīrusu paplašināšanās ziņā.

Noslēgumā

Flavivīrusi ir bioloģiski dažādi, ar kopīgām iezīmēm molekulārā līmenī un mainīgām epidemioloģiskajām īpašībām. Prevencija balstās uz vektoru kontroli, vakcināciju, drošām medicīniskām praksēm un sabiedrības veselības uzraudzību. Ja pastāv aizdomas par flavivīrusu infekciju, īpaši pēc ceļojuma vai pakļaušanās vektoriem, ieteicams vērsties pie veselības aprūpes speciālista diagnostikai un padomam.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir flavivīruss?

J: Kā cilvēki inficējas ar Flavivīrusiem?

J: Ko latīņu valodā nozīmē "flavus"?

J: Kā flavivīrusi izskatās elektronu mikroskopā?

J: Vai flavivīrusi ir lipīgas slimības?

J: Kāda tipa RNS ir flavovīrusi?

Meklēt pēc burta