Komārs (Culicidae) — bioloģija, dzīves cikls un slimību pārnēsāšana

Komārs ir mušas paveids. Komāri pieder pie dzimtas, kas pieder pie Diptera kārtas — šīs dzimtas zinātniskais nosaukums ir Culicidae.

Mātītes ir ektoparazīti: tās piezemējas uz siltasiņu dzīvniekiem, caurdur kapilāru galu un injicē siekalas, kas satur antikoagulantus, lai apturētu asins recēšanu. Pēc tam tās iesūc asinis, no kurām var tikt iegūtas nepieciešamās barības vielas un kuras reizēm satur arī slimību izraisītājus — mikroskopiski parazīti un vīrusi var nonākt cilvēka vai dzīvnieka asinīs caur mātītes siekalām.

Tēviņi barojas ar nektāru, tāpat kā mātītes. Tomēr, gatavojoties olu dēšanai, mātītes pievēršas asinīm, lai iegūtu olbaltumvielas, kas nepieciešamas olšūnu attīstībai un veiksmīgai olu dēšanai.

Bioloģija un morfoloģija

Komāri ir mazi, slaidi kukaiņi ar gariem kājiņu pāriem, mēreni garu vai garu rīkli (proboscis) un mērogainām spārnu malām. Mātīšu un tēviņu anatomija atšķiras — tēviņiem antennai bieži ir spalvainākas (plumozas), kas palīdz atrast mātītes pēc skaņas viļņa. Dažādas sugas atšķiras pēc krāsas, spārnu zīmējuma un dzīvesveida.

Dzīves cikls

Komāru attīstība ietver četras galvenās stadijas: olas, kāpuri (larvas), nimpas (pupae) un pieaugušie (imago). Galvenie faktori un īpatnības:

Olas: mātīte dēj olas parasti uz stāvoša ūdens virsmas vai mitrās vietās; dažas sugas dēj olas pa atsevišķām, citas — reizē kopa (pludiņi).
Kāpuri: dzīvo ūdenī, barojas ar mikroskopisku organisko vielu suspendētām daļiņām; elpo virs ūdens caur īpašu sifonu (izņemot Anopheles kāpurus, kas atrodas paralēli ūdens virsmai).
Nimpas: kustīgas, bet nebarojas; pārveidošanās stadija pirms pieaugušā iznākšanas.
Pieaugušie: atkarībā no sugas un temperatūras pilna attīstība no olas līdz pieaugušajam var ilgt no dažām dienām līdz vairākām nedēļām.

Daudzas sugas spēj vairoties intensīvi siltākā sezonā; aukstākos apstākļos attīstība palēninās vai daļa populācijas pārziemo kā olas vai nimpas.

Galvenās sugas un to izplatība

Vispasaules nozīmīgākās komāru grupas ir ģintis Anopheles, Aedes un Culex. Katru ģinti raksturo savas ekoloģiskās īpatnības un slimību pārnēsāšanas potenciāls:

Anopheles — pazīstami kā malārijas pārnēsātāji.
Aedes (piem., Aedes aegypti, Aedes albopictus) — pārnēsā dengue, Zika, chikungunya un dzelteno drudzi; daudzas sugas aktīvas dienā.
Culex — var pārnēsāt West Nile vīrusu, filariāzi un citas encefalīta formas; bieži ir aktīvi naktī.

Slimību pārnēsāšana

Komāri ir nozīmīgi bioloģiskie vektori — tie ne tikai barojas ar asinīm, bet arī var pārnest slimību izraisītājus starp dzīvniekiem un cilvēkiem. Slimību pārnēsāšana notiek, kad asinīm vai siekalām pievienoti patogēni (piem., vīrusi, baktērijas, parazīti) nonāk nākamā saimnieka cirkulācijā. Galvenās slimības, ko pārnēsā komāri, ietver:

Malārija (Plasmodium sugas)
Dengue, Zika, chikungunya un dzeltenais drudzis (arbo-vīrusi)
West Nile vīruss
Filariāze (piem., Wuchereria bancrofti)
Japanes encefalīts

Slimību izplatības risks atkarīgs no konkrētās komāru sugas, to skaita, klimata apstākļiem un cilvēku aizsardzības pasākumiem.

Profilakse un kontrole

Efektīvi pasākumi, lai samazinātu komāru populāciju un inficēšanās risku:

Izvairīšanās no stāvoša ūdens — iztukšot, aizklāt vai apstrādāt vietas, kur uzkrājas ūdens (bronzas, podi, riepas, kanalizācijas bedres).
Fiziskā aizsardzība — logu un durvju tīklojumi, pret-komāru tīkli guļvietās (īpaši malārijas un citur, kur nav vakcinācijas).
Individuālā aizsardzība — repelenti (piem., DEET, pikaridīns), adekvāta apģērba valkāšana, īpaši krēslas un nakts stundās.
Bioloģiskie un ķīmiskie kontrolpasākumi — larvicīdi (piem., Bti), insekticīdu izsmidzināšana, invazīvu sugu monitorings, stingra vektoru uzraudzība.
Sabiedrības veselības pasākumi — vakcinācija, kur tā pieejama (piem., dzeltenajam drudim, Japānas encefalītam), slimību uzraudzība un ātra reakcija uz epidēmijām.
Inovatīvas metodes — sterilizētas mātītes vai radikālas ģenētiskas pieejas populācijas kontrolei, kā arī ekoloģiskas pieejas, piemēram, predatori (piem., zivtiņas Gambusia) ūdenstilpēs.

Loma ekosistēmā

Komāri pilda arī pozitīvas funkcijas ekosistēmā: pieaugušie barojas ar ziedu nektāru un tādējādi var piedalīties augu apputeksnē, savukārt kāpuri un pieaugušie ir barība putniem, abiniekiem, zivīm un kukaiņiem. Tomēr lielas populācijas uzliesmojumi un slimību izplatība padara tos par nozīmīgu sabiedrības veselības izaicinājumu.

Secinājums

Komāri ir plaši izplatīti, bioloģiski daudzveidīgi kukaiņi ar sarežģītu dzīves ciklu un nozīmīgu lomu gan dabā, gan cilvēku veselībā. Saprātīga profilakse, vektoru uzraudzība un sabiedrības veselības pasākumi ir svarīgi, lai samazinātu komāru radītus riskus un ierobežotu slimību izplatību.

Culex moskītu kāpuri

Barošanās un vairošanās

Parasti gan odu tēviņi, gan mātītes barojas ar nektāru un augu sulām. Daudzu sugu mātīšu mutes daļas ir pielāgotas tam, lai caurdurtu dzīvnieku saimnieku ādu un sūktu to asinis kā ektoparazīti. Daudzu sugu mātītēm, pirms tās var izdīgt olas, ir nepieciešams iegūt olbaltumvielas no asins ēdiena. Daudzu citu sugu mātītes pēc asins ēdienreizes var izdīgt vairāk olu.

Tās dēj olas ūdens baseinos. Līšņi pārvietojas pie ūdens virsmas, elpojot pa gaisa caurulītēm, kas izvirzās no ūdens. Barību tās iegūst no ūdens, parasti ēd aļģes un citas sīkas radības. Tām patīk kustēties pie ūdens virsmas, tāpēc daži cilvēki tās dēvē par vīgriešiem. Lūku kāpuri parasti pāriet lelles stadijā dažu dienu vai nedēļu laikā pēc izšķilšanās atkarībā no ūdens temperatūras un sugas.

Kukaunītes sauc par tumblēriem, jo, pieskaroties ūdenim, tās krīt ūdenī. Kukaunītes neēd, bet tās daudz pārvietojas ūdenī un, tāpat kā kāpuri, elpo no caurulītēm, kas izvirzītas no ūdens. Kukaiņu stadija ir īsa (tikai dažas dienas), un tad odi kļūst par pieaugušiem.

Ir daudz moskītu sugu. Tas ir tāpēc, ka no tām sugām, kas sūc asinis, katra suga ir pielāgota citam saimniekam vai saimnieku grupai. Culicidae ir divas apakšdzimtas, 43 ģintis un vairāk nekā 3500 sugu.

Slimību pārnēsātāji

Komāri ir slimības pārnēsātāji, kas pārnēsā slimības izraisošus vīrusus un parazītus no cilvēka uz cilvēku.

Galvenās moskītu pārnēsātās slimības ir vīrusu slimības - dzeltenais drudzis, tropu drudzis un malārija, ko pārnēsā Anopheles un Culex ģints odi. Komāri katru gadu pārnēsā slimības vairāk nekā 700 miljoniem cilvēku Āfrikā, Dienvidamerikā, Centrālamerikā, Meksikā un lielā daļā Āzijas, izraisot miljoniem nāves gadījumu.

Komāru kontrole

Lai novērstu slimības izplatīšanos vai aizsargātu cilvēkus teritorijās, kur slimība ir endēmiska, tiek izmantotas šādas metodes:

Vektoru kontrole, kuras mērķis ir izskaust odus. Biotopu maiņa: stāvoša ūdens un citu vairošanās vietu likvidēšana, pesticīdi, dabiskie plēsēji un slazdi.
slimību profilakse, izmantojot profilaktiskos medikamentus un vakcīnas, un moskītu kodumu novēršana, izmantojot insekticīdus, tīklus un repelentus.

Ūdens

Galvenā vairošanās vieta ir stāvošs ūdens, piemēram, dīķī vai ezerā. Šo ūdeni var būt vai var nebūt praktiski likvidēt. Ūdeni putnu vannās var mainīt reizi nedēļā, bet lielākās ūdenstilpēs to diez vai var izdarīt. Agrāk izmantoja šādu metodi: izsmidzināt ūdeni ar DDT, taču tas nodara lielu kaitējumu, un jebkurā gadījumā odi tagad ir ļoti izturīgi pret šo ķīmisko vielu.

Organiskie repelenti

Pieaugot ziņu skaitam par DEET kaitīgo ietekmi uz cilvēkiem, arvien vairāk tiek izmantoti organiski repelenti. Tie ir tādi, kuriem pirms to izmantošanas par odu atbaidītājiem ir bijuši tradicionāli lietojumi mājsaimniecībā.

Dabiskie plēsēji

Pūču nimfas apēd odus visās attīstības stadijās un ir diezgan efektīvas populāciju kontrolē. Daži sikspārņi var apēst pat 500 odu stundā. Daži kāpuri plēsēji ir pirmās stadijas kāpuru plēsēji, kas dienā nogalina līdz pat 40 Aedes kāpuriem. Vairākas zivis ēd odu kāpurus, tostarp zelta zivtiņas, sams, piranhas un ūdeles.

Smakoņi ir dabiski odu plēsēji.

Evolūcija

Senākais zināmais ods ar būtībā mūsdienīgu anatomiju tika atrasts 79 miljonus gadu vecā Kanādas dzintarā no augšējās krītas perioda. Vecāka māsas suga ar primitīvākām pazīmēm tika atrasta 90 līdz 100 miljonus gadu vecā dzintarā.

Ģenētiskās analīzes liecina, ka Culicinae un Anophelinae klades varētu būt atšķīrušās pirms aptuveni 150 miljoniem gadu. Tiek uzskatīts, ka Vecās un Jaunās pasaules Anopheles sugas pēc tam atšķīrās pirms aptuveni 95 miljoniem gadu.