Rietumnīlas vīruss (WNV) ir Flavivirus ģints vīruss. Tas izraisa infekcijas slimību, ko sauc par "Rietumnīlas vīrusu slimību" vai vienkārši "Rietumnīlas vīrusu". WNV galvenokārt inficē putnus, bet ar to var inficēties arī cilvēki, zirgi, suņi, sikspārņi, kaķi, rāpuļi un abinieki.

Rietumnīlas vīrusu izplata moskīti, kas vīrusu pārnēsā no putniem. Ja moskīts iekodīs putnam, kas inficēts ar WNV, un pēc tam iekodīs cilvēkam, cilvēks var inficēties ar Rietumnīlas vīrusu.

Rietumnīlas vīruss pirmo reizi tika atklāts 1937. gadā Rietumnīlas apgabalā Ugandā, Austrumāfrikā. (No tā arī cēlies vīrusa nosaukums.) Tomēr līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem WNV gadījumu bija ļoti maz. Pēc tam 1994. gadā Alžīrijā un 1996. gadā Rumānijā tika konstatēts uzliesmojums. Līdz 2004. gadam vīruss bija izplatījies Ziemeļamerikā, Karību jūras salās un Latīņamerikā. Tas turpina izplatīties Āfrikā, Āzijā, Austrālijā, Eiropā, Tuvajos Austrumos, Kanādā un ASV. 2012. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs notika viena no līdz šim smagākajām Rietumnīlas vīrusa epidēmijām; 286 cilvēki mira.

Infekcijas gaita un simptomi

Incubācijas periods (laiks no inficēšanās līdz simptomu sākumam) parasti ir 2–14 dienas. Lielākā daļa inficēto cilvēku (apmēram 70–80%) ir bez simptomiem. Aptuveni 20–30% attīstās viegla līdz mērena febrilitāte, ko raksturo drudzis, galvassāpes, nogurums, ķermeņa sāpes, locītavu sāpes, ādas izsitumi un palielinātas limfmezglu. Šo stāvokli dažkārt sauc par West Nile fever (WNF).

Smagā, bet retākā forma ir neiroinvazīva slimība (mazāk nekā 1% inficēto). Tā var izpausties kā meningīts (smadzeņu apvalku iekaisums), encefalīts (smadzeņu iekaisums) vai akūta flācida paralīze (šūnu bojājums muguras smadzenēs, kas var radīt vājumu vai paralīzi). Neiroinvazīvo formu biežāk attīstās vecākiem cilvēkiem un imūnsupresētiem pacientiem, un tai var būt nopietnas sekas vai beigties letāli.

Diagnostika

Diagnozi parasti nosaka, pamatojoties uz klīniskajām pazīmēm un laboratorijas testiem. Visbiežāk tiek lietotas seroloģiskas metodes: WNV specifisku IgM antivielu noteikšana serumā vai cerebrospinālajā šķidrumā (CSF). Arī PCR (vīrusa ģenētiskā materiāla noteikšana) var būt noderīgs īpaši agrīnā infekcijas stadijā vai asins produktos. Tā kā IgM var saglabāties mēnešiem, laboratorijas rezultātus parasti interpretē kopā ar klīnisko attēlu un vīrusa izplatību reģionā.

Ārstēšana

Specifiska pretvīrusu terapija WNV nav pieejama. Ārstēšana ir simptomātiska un atbalstoša:

  • vieglos gadījumos — atpūta, šķidruma uzņemšana, pretdrudža un pretsāpju līdzekļi;
  • smagos gadījumos — hospitalizācija, intravenoza šķidruma terapija, elpošanas atbalsts un locekļu paralīzes uzraudzība;
  • ierobežotās pierādījumos izmantota imunoglobulīnu terapija (IVIG), bet tās efektivitāte nav pārliecinoši pierādīta;

Pārnēsātāji un rezervuāri

Galvenie pārnēsātāji ir moskīti, īpaši Culex sugas (piemēram, Culex pipiens, Culex quinquefasciatus, Culex tarsalis). Putni darbojas kā galvenie amplifikācijas rezervoāri — daudzas putnu sugas inficējas ar augstu vīrusa koncentrāciju asinīs un var tālāk izplatīt vīrusu moskītiem. Dažas putnu sugas, īpaši vārnas un zvirbuļi, var mirt masveidā, kas bieži signalizē par vīrusa klātbūtni reģionā.

Pārnēsāšanas veidi, kas nav saistīti ar moskītiem

Lai gan galvenais izplatīšanās ceļš ir caur moskītiem, retais transmisijas ceļi ietver:

  • asinis un asins produkti (transfūzijas risks — dēļ tā daudzas valstis veic skriningu asins donoru paraugiem sezonas laikā);
  • orgānu transplantācija;
  • maternāla transmisija (retos gadījumos — grūtniecības laikā vai perinatāli);
  • retos gadījumos — zīdīšana (pārsvarā ļoti reti ziņots).

Profilakse un kontrole

Profilakse vērsta uz moskītu kodienu novēršanu un populācijas kontroli:

  • Personiskā aizsardzība: lietot insekticīdus ar DEET, icaridin/pikaridīnu vai citiem reģistrētiem līdzekļiem; valkāt garas piedurknes un bikses, īpaši krēslas un rīta stundās; izmantot moskītu tīklus guļvietās;
  • Vides pasākumi: novērst stāvoša ūdens krājumus (veci riepas, spaiņi, novāktie baseini u.c.), uzstādīt logu un durvju sietus, apkārtējās teritorijas apstrāde un larvicīdu izmantošana;
  • Sabiedrības līmenī: entomoloģiskā uzraudzība, moskītu populācijas samazināšana (aerosolu apstrādes vai larvicīdi), putnu un moskītu testēšana, asins donorā skrīnings sezonas laikā;
  • Vakcīnas: cilvēkiem efektīvas, plaši pieejamas vakcīnas pašlaik nav. Zirgiem pastāv vakcīnas, kas efektīvi samazina slimību un nāves risku dzīvniekiem.

Riski un prognoze

Vecums un noārdīta imūnsistēma lielā mērā palielina risku attīstīt neiroinvazīvu formu. Tāpat novārtā atstāti hroniski veselības traucējumi var pasliktināt iznākumu. Neiroinvazīvās formas mirstības rādītājs var sasniegt aptuveni 10% vai vairāk, atkarībā no pacientu grupas un veselības aprūpes pieejamības. Daudzi, kas izdzīvo neiroinvazīvu slimību, var palikt ar ilgtermiņa neiroloģiskām sekām.

Sezonālais un ģeogrāfisks raksturs

Temperatūras un nokrišņu ietekmē rietumnīlas vīrusa aktivitāte parasti pieaug siltajos mēnešos — no vēlā pavasara līdz rudenim. Vīrusa izplatībai veicina migrējošo putnu kustība, klimata izmaiņas un urbanizācija, kas palielina cilvēku un moskītu mijiedarbību.

Uzraudzība un sabiedrības veselība

Veselības iestādes daudzviet veic uzraudzību, kas iekļauj cilvēku slimības gadījumu reģistrāciju, moskītu un putnu paraugu testēšanu, informācijas izplatīšanu sabiedrībai un profilaktisku pasākumu īstenošanu. Savlaicīga informācija par vietējiem uzliesmojumiem palīdz iedzīvotājiem veikt papildu piesardzības pasākumus.

Ja uzskatāt, ka esat inficējies ar Rietumnīlas vīrusu (piemēram, pēc moskītu kodiena un sūdzībām par drudzi, stiprām galvassāpēm vai neiroloģiskiem simptomiem), nekavējoties vērsties pie ārsta. Ātrai medicīniskai novērtēšanai un nepieciešamības gadījumā hospitalizācijai ir nozīme labākam iznākumam.