Hepatīts ir aknu slimība. Hepatīta gadījumā aknas ir iekaisušas. Aknu iekaisuma iemesli var būt vairāki. Šī iemesla dēļ ir vairāki hepatīta veidi. Visbiežāk sastopamie veidi ir A hepatīts, B hepatīts un C hepatīts. Vairumā gadījumu hepatītu izraisa vīrusi. Dažas formas izraisa baktērijas, sēnītes vai parazīti. Baktērijas, kas izraisa tuberkulozi vai sifilisu, var izraisīt arī hepatītu; tāpat arī parazīts, kas izraisa malāriju.

Hepatītu var izraisīt arī alkohols. Aptuveni vienam no četriem cilvēkiem, kuri dienā (10-15 dienu laikā) izdzer vairāk nekā trīs alkoholiskus dzērienus, ir kāda no alkohola izraisītā hepatīta formām.

Hepatītu var izraisīt arī dažādas zāles un ķīmiskās vielas, īpaši paracetamols (pārdozēšana), dzeltenais fosfors un citas. Hepatītu var izraisīt arī citas slimības.

Hepatīta veidi

  • Vīrusu hepatīti: visbiežāk sastopamie (A, B, C, D, E). A hepatīts parasti ir akūts un hronisku formu nerada; tiek izplatīts ar fekāli-orālo ceļu (piem., caur piesārņotu pārtiku vai ūdeni). B hepatīts un C hepatīts tiek pārnesti galvenokārt ar asinīm un ķermeņa šķidrumiem un var pāriet hroniskā formā.
  • Alkoholisks hepatīts: akūts vai hronisks iekaisums, ko izraisa ilgstoša un intensīva alkohola lietošana.
  • Medikamentozs/ toksisks hepatīts: izraisīts zālēm, pārmērīgām devām (piem., paracetamola pārdozēšana) vai ķīmiskām vielām.
  • Autoimūnais hepatīts: organisma imūnsistēma uzbrūk aknām, prasot specifisku imūnterapiju.
  • Infekciozs hepatīts citu mikroorganismu dēļ: baktērijas, sēnītes vai parazīti var izraisīt aknu iekaisumu.

Kā notiek pārnese un kam jābūt uzmanīgiem

  • Hepatīts A: inficēta ēdiena/ūdens vai cieša kontakta ceļā; vakcinācija ir efektīva profilakse.
  • Hepatīts B: pārnese ar asinīm, seksuāla kontakta, no mātes bērnam dzemdību laikā; vakcinācija pieejama un ļoti efektīva.
  • Hepatīts C: galvenokārt ar asinīm (piem., koplietotas adatas); vakcīnas nav, bet pastāv efektīva ārstēšana.
  • Ar asinīm saistītie riski — transfūzijas (mūsdienās nozīmīgi samazinātas ar asiņu skrīningu), tetovēšanas un nagu piederumu, nepārbaudītu medicīnisku procedūru vietas, dalītas injekcijas.
  • Hepatīts, ko izraisa baktērijas vai parazīti, biežāk saistīts ar specifiskām infekcijas slimībām vai ceļojumiem uz endēmiskām teritorijām.

Simptomi

Hepatīta simptomi var būt viegli vai smagi, atkarībā no cēloņa un slimības gaitas (akūta vai hroniska). Biežākie simptomi:

  • nogurums, vājums;
  • dzeltenīga ādas un acu balto krāsa (dzelte);
  • tumša urīna un gaišas krāsas izkārnījumi;
  • vēdera sāpes, īpaši labajā augšējā kvadrantā;
  • drudzis, slikta dūša, vemšana;
  • apetītes zudums, svara samazināšanās;
  • locītavu vai muskuļu sāpes (dažos vīrusu hepatītos).

Hroniskā hepatīta gadījumā simptomi var būt mazāk izteikti un attīstīties pakāpeniski; ilgstošs hronisks iekaisums var novest pie cirozes un aknu funkcijas traucējumiem.

Diagnostika

  • asinis: aknu fermentu (ALT/AST), bilirubīna, gamma-GT un citu rādītāju noteikšana;
  • vīrusu seroloģija (antivielas un vīrusa antigēni) un vīrusa ģenētiskās noteikšanas testi (vīrusa nukleīnskābes) hepatītu noteikšanai un tipa noteikšanai;
  • attēlveidošana (ultrasonogrāfija) — aknu struktūras izvērtēšanai;
  • retos gadījumos — aknu biopsija, lai novērtētu iekaisuma pakāpi un fibrozi;
  • papildu izmeklējumi var būt nepieciešami, lai izslēgtu citas aknu slimības vai noteiktu komplikācijas.

Ārstēšana

  • Akūti vīrusu hepatīti (piem., A): parasti simptomātiska ārstēšana — atpūta, šķidrumu uzņemšana, uztura korekcijas; vairumā gadījumu cilvēks atveseļojas pilnībā.
  • B hepatīts: akūtā stadijā simptomātiska ārstēšana; hroniskam B hepatītam pieejami pretvīrusu medikamenti (piem., tenofovirs, entekavirs u. c.), kurus nozīmē ārsts atbilstoši analīžu rezultātiem un aknu bojājuma pakāpei.
  • C hepatīts: mūsdienās ārstēšana ar tieši darbības antivīraliem (DAA — direct-acting antivirals) bieži vērš vīrusu izskaušanai (siltumu); terapija tiek pielāgota pēc vīrusa genotipa un pacienta stāvokļa.
  • Alkoholisks hepatīts: alkohola atsaukšana ir pamatprasība; nepieciešamības gadījumā medicīniskā uzraudzība un ilgtermiņa atbalsts alkohola atmešanai; smagos gadījumos — hospitalizācija.
  • Medikamentozs toksisks hepatīts: pārtraukt aizdomīgo medikamentu; paracetamola pārmērīgas devas gadījumā ātra ārstēšana ar N-acetilcisteīnu var samazināt aknu bojājumu smagumu.
  • Autoimūnais hepatīts: ārstē ar imūnsupresantiem, piemēram, kortikosteroīdiem un citiem medikamentiem pēc hepatologa norādījuma.

Komplikācijas un ilgtermiņa riski

  • hronisks hepatīts var progresēt līdz aknu fibrozei, cirozei un aknu vēzim (hepatocelulārā karcinoma);
  • smagos akūtos gadījumos iespējama akūta aknu mazspēja, kas prasa steidzamu medicīnisku iejaukšanos (retos gadījumos — aknu transplantācija);
  • citās infekcijās var attīstīties sistēmiski sarežģījumi atkarībā no cēloņa.

Profilakse

  • vakcinācija pret A hepatītu un B hepatītu — efektīvs un drošs veids, kā novērst inficēšanos;
  • drošs sekss, adatu, zobu instrumentu un tetovēšanas piederumu lietošana;
  • asiņu un orgānu donoru pārbaude medicīnas iestādēs;
  • uzmanība ar pārtiku un ūdeni ceļojumos uz reģioniem ar augstu A hepatīta izplatību;
  • ierobežot alkohola patēriņu un lietot zāles tikai pēc ārsta norādījuma.

Kad jāvēršas pie ārsta

  • ja parādās dzelte, tumša urīna vai stipras vēdera sāpes;
  • ja ilgstošs nogurums, neskaidras izmaiņas apetītē vai vemšana;
  • ja ir aizdomas par iespējamu inficēšanos (piem., pēc riska situācijas ar asinīm vai seksuāla kontakta ar inficētu personu);
  • ja tiek lietotas zāles, kas var bojāt aknas, vai ir bijusi paracetamola pārdozēšana.

Ja Jums ir jautājumi par specifisku hepatīta veidu, diagnostiku vai ārstēšanu — konsultējieties ar ģimenes ārstu vai hepatologu. Savlaicīga diagnostika un adekvāta ārstēšana būtiski samazina komplikāciju risku un uzlabo prognozi.