Krokveida kalni ir kalni, kas veidojušies galvenokārt Zemes garozas augšējās daļas slāņu krokšanās rezultātā. Šis termins ir diezgan novecojis, lai gan joprojām ir diezgan izplatīts fiziskās ģeogrāfijas literatūrā.

Laikā, kad plākšņu tektonika vēl nebija labi izprasta, šo terminu lietoja kalnu joslām, piemēram, Himalaju kalniem. Šīs kalnu grēdas nav radušās zemes garozas krokšanās rezultātā. Galvenais mehānisms, kas izraisa garozas sabiezēšanu šajās kontinentu un kontinentu sadursmes vietās gar robežu, ir vilces lūzumi.

Krokveida kalni veidojas, kad divas tektoniskās plātnes pārvietojas kopā (konverģējošā plātņu robeža). Krokveida kalni parasti veidojas no nogulumiežiem, kas uzkrājas gar kontinentu malām. Plātnēm un uz tām esošajiem kontinentiem saduroties, uzkrātie iežu slāņi var saburzīties un salocīties kā galdauts, kas tiek pārbīdīts pāri galdam, īpaši tad, ja ir mehāniski vājš pamatslānis, piemēram, sāls.

Papildus iepriekš minētajam, jāuzsver, ka mūsdienu izpratnē par krokveida jeb salocīto kalnu veidošanos parasti runā plašākā kontekstā kā par locījumu—vilces joslu sistēmām (angļu: fold-and-thrust belts). Tajās locījumi (anticlīnas, sinklīnas) un vilces lūzumi mijiedarbojas: nogulumiežu slāņi ne tikai salocās, bet arī tiek pārbīdīti viens pār otru lielu nogulumu bloku — nappu — veidā. Šī pārbīde un sabiezēšana veido orogēnu jeb kalnu loku ar raksturīgo sabiezināto garozas "vālī".

Galvenie procesi un iezīmes, kas raksturo krokveida kalnu veidošanos:

  • Nogulumu akumulācija gar kontinenta malām vai jūras reģioniem; bieži iesaistīti plati, saplānojami sedimentu slāņi.
  • Detašēšanās slāņi (piem., sāls, māls), kas ļauj virsējiem nogulumiem slidināties un veidot lielas ložas vai nappas.
  • Anticlīnas un sinklīnas — lokālas saliekšanās formas, kas var pāriet viena otrā un veidot kompleksas salocījumu sistēmas.
  • Vilces lūzumi un imbrikācijas (mazu lūzumu sērijas), kas pārvieto iežu blokus virzienā uz orogēna centru vai no tā.
  • Garozas sabiezēšana, kas noved pie pazemes metamorfisma, iežu pārkārtošanās un ilgtermiņa pacelšanās (uplift) ar sekojošu eroziju.

Krokveida kalni bieži stāv blakus vai virs foreland (priekšteces) baseiniem — nogulumbaseiniem, kuros krājas no kalnu veidošanās izcelsmes atvestie materiāli. Tādās zonās var rasties arī hidrokarbonātu nogulumi un akmeņogļu atradnes, jo locījumu un lūzumu struktūras veido labas rezervuāru un slāņu uzkrāšanās iespējas.

Ir svarīgi diferencēt krokveida kalnus no citiem kalnu tipiem:

  • Bloku kalni (horsti un grabeni) veidojas galvenokārt izstiepuma režīmā un lūzumu rezultātā, nevis galvenokārt locījumu ceļā.
  • Vulkāniskie kalni rodas no magmas uzplaiksnījumiem un ir atšķirīgi pēc uzbūves un procesiem.

Piemēri un attiecības pret klasiskajām interpretācijām: vēsturiski terminus "krokveida kalni" lietoja plaši, piemēram, runājot par Himalaju tipa grēdām. Mūsdienu tektoniskā izpratnē daudzas no šīm lielajām joslām veidojas ne tikai no vienkāršas garozas "krokšanas", bet no sarežģītas kombinācijas — platumu konverģences, vilces lūzumu, nappu pārbīdes un garozas sabiezēšanas. Tāpēc mūsdienu ģeoloģijā parasti lieto precizētākus jēdzienus — fold-and-thrust belt, orogēna evolūcijas modeļus un nappu stratigrāfiju — lai aprakstītu procesu nianses.

Svarīgi faktori, kas nosaka konkrētu krokveida kalnu izskatu un mērogu, ir sobāŗi: iežu tips un biezums, deformācijas ātrums, plātņu konverģences leņķis, klātesoša sāls vai citas detašējošas slāņa klātbūtne, un erozijas intensitāte. Rezultātā locījumu kalni var variēt no blīvi salocītiem, smailiem grēdiem līdz plašām, salīdzinoši lēzenām kalnu joslām ar izteiktām nappu konstrukcijām.

Kopsavilkumā: ar terminu krokveida (locījumu) kalni parasti apzīmē kalnu sistēmas, kuru pamatā ir nogulumu slāņu locīšanās un ar to saistītā pārbīde, taču mūsdienu ģeoloģijā šo fenomenu raksturo plašāks mehānismu komplekss — ietverot gan locījumus, gan vilces lūzumus, nappas un orogēnās evolūcijas procesus.