Gorgonas — grieķu mitoloģijas briesmoņas: Medūza, Steno un Euriāle
Grieķu mitoloģijā gorgonas bija baismīgas sieviešu formas būtnes — sieviešu dzimuma briesmoņi, kam raksturīgi bija ilkņi un čūskas matu vietā. Viņu āriene bieži tika attēlota ar bronzas nagiem, asiem zobiem un šausminošu skatienu. Tās bija Forkisa un Keto meitas. Čūskas matos un viņu skatiens bija īpaši bīstami: ikviens, kas uz tām paskatījās tieši acīs, pārvērtās akmenī. Kopumā bija trīs Gorgonas, kuru vārdi minēti kā Steno, Euriāle un Medūza. No šīm trim tikai Medūza bija mirstīga — tieši viņu nocirta galvu varonis Persejs, izmantojot spoguļveidīgu vairogu, lai neraugoties tieši acīs, varētu viņu ieraudzīt. Pēc uzvaras Persejs Atēnai nodeva nocirsto galvu, un no tā brīža Atēna bieži tika attēlota ar Gorgonas galvu uz egīdas — egīdu vai bruņas krūšu daļā.
Dažādi avoti un dzīvesvietas
Homērs savos darbos runā tikai par vienu Gorgonu, kamēr Hesiods nosauc visas trīs: Stēno — «spēcīgo», Euriāli — tādu, «kas var lēkt tālu», un Medūzu — bieži dēvētu par karalieni vai visbīstamāko. Saskaņā ar Hēsiodu Gorgonas dzīvoja pasaules malu robežās, Atlasa kalnos, bet vēlākā tradīcijā par viņu mājvietu kļuva arī Lībija. Šīs variācijas liecina, ka stāsti par Gorgonām mainījās atkarībā no reģiona un laikmeta.
Medūzas liktenis un Perseja piedzīvojums
Medūzas stāsts ir viens no populārākajiem mītiem. Dažās versijās — īpaši romiešu dzejnieka Ovidija Metamorfozēs — Medūza sākotnēji ir skaista sieviete, kuru piesaista jūras dievs Poseidons. Pēc incidenta templī, kurā iesaistīts Poseidons, Atēna sodīja Medūzu, pārvēršot viņas matus par čūskām un piešķirot bīstamu skatienu. Persejs saņēma dievu palīdzību — Atēnas pulētu vairogu kā spoguļattēlu, Perseja atbalstītāji bija arī Hermes un citi dievi, kas deva spārnotas sandales, necaurlaidīgu maisu (kibisi) un kaujas ieroci. No Medūzas nociršanas brūces, pēc dažām versijām, dzima divi dīvaini pēcteči: spārnotais zirgs Pegazs un Chrysaor.
Ikonogrāfija un simboliskā nozīme
Gorgonu galvas — tā saucamie gorgoneioni — plaši izmantoja senajā mākslā un rotājumos. Tās bieži atradās uz apmetņiem, amuletiem, vairogiem, arhitektūras elementiem un vairogu vai bruņas daļās. Tika uzskatīts, ka Gorgonas seja ir maģiska un aizsargā pret ļaunumu — šādu aizsardzības praksi sauc par apotropejisko maģiju (pret ļaunumu vērsta maģija). Gorgoneions parādās arī uz māju fasādēm, tempļu frontonos un monētām, kur tie kalpo kā simbols, kas atbaida ļaunos garus un nodrošina drošību.
Hellenisms, vēlākas variācijas un tautas ticējumi
Līdz ar hellēnismu un vēlāk romiešu un viduslaiku tradīcijām Gorgonas tēls tika pārinterpretēts un iekļāvās dažādos folkloras slāņos. Mīts, kas saistīts ar Gorgu vai Gorgonu vārdu, ieguva dažādas vietējās nozīmes. Piemēram, tekstā minēta variācija, kurā Gorgo parādās kā ūdens gars vai būtne, kas saistīta ar jūru — reizēm šajā versijā viņu raksturo kā tēlu, kas pārbauda laupītājus vai jūrniekus. Oriģinālajā tekstā atrodamais vēstījums par saikni ar Aleksandra Lielā leģendām ir viens no daudzajiem vēlākajiem stāstījuma slāņiem; tādi motīvi bieži ataino tautas stāstus, kas savieno seno mythu ar vēsturiskām figūrām vai reģionālām paražām.
Pārmantošana un ietekme mūsdienu kultūrā
Gorgonas tēls ir ietekmējis mākslu, literatūru un simboliku līdz pat mūsdienām. No antīkajām skulptūrām un mozaīkām līdz renesanses glezniecībai un modernām popkultūras atsaucēm — Medūzas seja un Gorgoneiona motīvs tiek lietoti kā simbols gan šausmām, gan aizsardzībai, reizēm arī kā sievietes spēka un bīstamības metafora. Arheoloģiskie atradumi un literārie avoti ļauj rekonstruēt, kā senie grieķi uztvēra šos briesmoņus un kā viņu attēlojums mainījās laikmetu gaitā.
Gorgonu mīti apvieno elementus no briesmoniskiem stāstiem, dievišķas iejaukšanās un apotropejisko ticējumu, veidojot daudzslāņu tēlu, kas joprojām rosina interesi un interpretācijas.
Gleznota plāksne, ap 565. gadu p.m.ē.
Medailjons ar gorgo galvu (romiešu freska no Pompejiem, 1. gs. pēc Kristus.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija gorgoņi grieķu mitoloģijā?
A: Gorgonas bija sieviešu dzimuma briesmoņi, kuriem bija ilkņi un čūskas matu vietā ar bronzas nagiem. Tās bija Forkisa un Keto meitas, un trīs no tām bija vārdā Stēno, Euriāle un Medūza.
Jautājums: Kas notika ar ikvienu, kurš paskatījās uz gorgonēm?
A: Ikviens, kurš paskatījās uz Gorgonēm, pārvērsās akmenī.
Jautājums: Medūza bija mirstīga vai nemirstīga?
A: Medūza bija mirstīga; viņai galvu nocirtis Persejs.
J: Ko Atēna darīja ar Medūzas galvu?
A: Atēna Medūzas galvu turēja pie krūtīm kā varas simbolu; tas bieži redzams motīvos, kuros Atēna redzama ar egīdu un Gorgonas galvu uz krūtīm.
Jautājums: Cik daudz Gorgonu piemin Homērs?
A: Homērs runā tikai par vienu Gorgonu.
A2 : Hesiods nosauc visas trīs: Stēno, spēcīgo, Euriāli, kas varēja lēkt tālu, un nepatikšanu pārņemto Medūzu, karalieni.
J: Kur tās dzīvoja, kā raksta Hesiods?
A: Saskaņā ar Hēsioda teikto viņi dzīvoja zināmās pasaules malā, Atlasa kalnos. Vēlāk par viņu mājvietu nosaukta arī Lībija.
J: Kas ir apotropejiskā maģija?
A: Apotropejisko maģiju izmanto pret sliktajiem gariem un nelaimi . Tiek uzskatīts, ka gorgonu galvām, kas atrodamas uz vairogiem, cepurēm vai amuletiem, piemīt maģisks spēks, kas var pasargāt no ļauniem spēkiem .
