Karstais šāviņš (uzkarsētā lode) — definīcija un vēsture
Uzzini karstā šāviņa (uzkarsētās lodes) definīciju, vēsturi un izmantošanu — kā šis ugunsbīstamais ierocis mainīja karakuģu, cietokšņu un jūras kauju taktiku.
Uzkarsēta šāviena (angliski "heated shot" vai "hot shot") ir ciets, apaļš šāviņš no dzelzs, kas pirms izšaušanas tiek sakarsēts līdz sarkani karstam stāvoklim, lai pēc trieciņa ar uguni vai sārtumu izraisītu liesmas mērķā. Šāviens tika pielietots, lai aizdedzinātu ienaidnieka karakuģus, ēkas vai citus koka un viegli uzliesmojošus mērķus.
Ražošana un lietošanas paņēmiens
Uzkarsēta šāviena gatavošana prasa īpašu krāsni vai cehus, kuros apaļās lodes tiek karsētas līdz sarkanai vai aptuveni dzelzs izkarstas temperatūrai. Sagatavošanas process ietver vairākus drošības soļus:
- šāviņu karsēšana atsevišķā krāsnī, kas parasti bija izvietota krasta baterijās vai citos sauszemes nocietinājumos;
- ar īpašiem knaiblēm un rāmjiem karsto lodi pārvieto līdz lielgabalam — process bija bīstams, jo karstais metāls varēja izraisīt aizdegšanos vai apdedzinājumus;
- pirms ielādes lielgabalam bieži izmantoja mitru sūkli vai speciālu ielikumu, lai neizraisītu priekšlaicīgu aizdegšanos lodes tuvumā, kā arī izmēģināja īpašus aizbāžņus un vadu tehniskus paņēmienus, lai karstais šāviņš nenotiesātos stobra iekšpusē;
- mērķis, uz ko tika šauts, bieži vien bija būve, mastu virsotnes, pat kravas uz klāja — karstais šāviņš pēc trieciņa varēja iegrimt koksnē un lēnām iebāzēties, radot iekārtu vai konstrukciju aizdegšanos.
Vēsturiskā nozīme un izplatība
Karstā šāviena izmantošana aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem un īpaši bija efektīva pret koka karakuģiem un improvizētām būvēm. Tā bija populāra gan jūras kaujās (no krasta baterijām), gan apšaudēs pret pilsētu nocietinājumiem un ostas objektēm. Uzkarsētu šāvienu izmantošana bija izplatīta līdz 19. gadsimta vidum, kad militārā tehnika un bruņojums būtiski mainījās.
Tika plaši izmantotas krasta baterijās un cietokšņos, jo šāviena lietošanai bija nepieciešama krāsns vai cita iekārta, ko nebija ērti vai droši ierīkot uz kuģiem. Tomēr ir izņēmumi: uz amerikāņu kuģa USS Constitution bija ierīkota šāvienu krāsns, kas ļāva izšaut karstus šāvienus no kuģa klāja.
Drošība, aizliegumi un riski
Izmantojot uzkarsētu šāviņu, galvenā problēma bija drošība — karsts metāls uz kuģa vai nocietinājumā varēja izraisīt plašu ugunsgrēku. Tāpēc daudzas flotes noteica ierobežojumus vai pilnīgu aizliegumu to lietošanai uz kuģiem. Piemēram, karstā šāviena lietošana no kuģa bija pretrunā Karaliskā flotes noteikumiem, jo iespējami zaudējumi un pašu kuģu aizdegšanās risks bija pārāk liels.
Galvenie riski un trūkumi:
- augsts ugunsgrēka risks uz koka kuģiem un ostas būvēm;
- darbinieku apdraudējums — apdedzinājumi un negadījumi pārvietošanas laikā;
- ierobežota pielietošanas iespēja jūras apstākļos — vētra, šūpošanās un šāvienu manipulācijas apgrūtināja drošu lietošanu;
- efektivitāte samazinājās, kad bruņojumā ienāca dzelzs bruņojums un eksplozīvās patronas ar mentiņu vai loka tipa uzliesmošanas pildījumiem.
Tālāka attīstība un izzušana
Uzkarsēta šāviena vēsturiskā loma mazinājās 19. gadsimta otrajā pusē, kad pieauga dzelzs un tērauda bruņoto kuģu (ironclads) izmantošana un parādījās jauni sprāgstvielu pildījumi ar lielāku iznīcinošo spēku pret strukturāliem mērķiem. Dzelzs kuģu bruņas padarīja karstos šāviņus mazāk efektīvus, un progresīvākas artilērijas lodes un granātas aizstāja šo tehnoloģiju praktiskā kaujas lietošanā.
Tomēr krasta aizsardzībā un nocietinājumos karstie šāviņi vēl ilgu laiku turpināja darboties kā ērts līdzeklis aizdedzināšanai un uguns izraisīšanai pret koka mērķiem.
Mūsdienu skatījums
Šodien uzkarsētie šāviņi nav mūsdienīgas kara tehnoloģijas sastāvdaļa, taču tos var sastapt vēsturisku rekonstrukciju, muzeju ekspozīcijās un pētījumos par 17.–19. gadsimta artilēriju. No tehniskā un taktiskā viedokļa karstais šāviens bija vienkāršs, bet bīstams un specializēts ierocis, kam bija savs laiks un vieta militārajā vēsturē.
Norvēģijas Karaliskās jūras kara flotes mobilā krāsns lielgabalu šāviņu karsēšanai (ap 1860. g.).
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir karstuma strūkla?
A: Uzkarsētā šāviena ir apaļš šāviņš, kas pirms šāviena tiek uzsildīts no lielgabaliem, kas šauj no stobra.
J: Kāpēc izmanto apsildāmo šāvienu?
A: Uzkarsēto šāvienu mērķis ir aizdedzināt ienaidnieka karakuģus, ēkas vai iekārtas.
Jautājums: Cik senā pagātnē tika izmantota karstspalva?
A.: Karstās šāviena šāvienu izmantošana aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem.
J: Kad tika pārtraukta karstās šaušanas izmantošana?
A: Karstās šaušanas izmantošana tika pārtraukta, kad pasaules kara flotēs koka karakuģus nomainīja ar dzelzi bruņoti kuģi.
J: Vai karstās šāviņas galvenokārt izmantoja uz kuģiem vai krasta baterijās un fortos?
A: Sildāmo šāvienu galvenokārt izmantoja krasta baterijās un fortos, jo šāviena karsēšanai bija nepieciešama īpaša krāsns.
J: Vai karstās šāviņas izmantošana no kuģa bija bīstama?
Jā, karstās šāviena izmantošana no kuģa bija tik bīstama, ka tas bija pretrunā Karaliskās flotes noteikumiem.
Jautājums: Uz kura kuģa bija uzstādīta šāvienu krāsns, lai izšautu karstus šāvienus?
A: Uz amerikāņu kuģa USS Constitution bija uzstādīta šāvienu krāsns, kurā varēja šaut karstos šāvienus.
Meklēt