1971. gada Indijas un Pakistānas karš un Bangladešas neatkarība

1971. gada Indijas un Pakistānas karš un Bangladešas neatkarība: īss, bet izšķirošs konflikts, kas pārveidoja Dienvidāziju — cīņas, kapitulācija un jaunas valsts dzimšana.

1971. gada Indijas un Pakistānas karš bija militārs konflikts starp Indiju un Pakistānu, kas oficiāli eskalējās 1971. gada decembrī un parasti tiek saistīts ar 13 dienu karadarbību no 3. līdz 16. decembrim. Tomēr plašāks konflikts un vardarbība starp Rietum‑ un Austrumu Pakistāna (tās iedzīvotāji vēlāk izveidoja neatkarīgo Bangladešu) bija sākušies jau martā un turpinājās vairāku mēnešu garumā.

Priekšvēsture

1970. gada Pakistānas parlamenta vēlēšanās uzvaru guva Bangladešas tautas nacionālā partija (Awami League) ar līderi Sheikh Mujibur Rahman, kas pārstāvēja Austrumu Pakistānu. Tomēr politiskā varas nodošana no Rietumpakistānas (mūsdienu Pakistanas) neveidojās, radot dziļu politisku krīzi. 1971. gada martā Rietumpakistānas drošības spēki sāka vardarbīgu apspiešanu Austrumu Pakistānā (operācija “Searchlight”), kas izraisīja plašas cilvēktiesību pārkāpumus, masu izsūtīšanu un bēgļu plūsmu — vairāk nekā miljons cilvēku pameta savu māju, un miljoni devās uz Indiju.

Karadarbība un Indijas iejaukšanās

Indija sniedza politisku un militāru atbalstu austrumu neatkarības kustībai (Mukti Bahini), piegādājot ieročus, apmācību un patiero. Starptautiskais konteksts bija saspringts: augustā Indija un PSRS noslēdza draudzības un sadarbības līgumu, kamēr ASV un Ķīna deva diplomātisku atbalstu Pakistānai. Nepārtraukta spriedze un bēgļu krīze noveda pie plašākas militāras konfrontācijas — 3. decembrī Pakistāna veica gaisa uzlidojumus pret Indijas lidlaukiem un operācijām, pēc kā Indija oficiāli iesaistījās karā.

Rietumu frontē notika vairākas kaujas, bet izšķirošās darbības risinājās Austrumos: Indijas bruņotie spēki kopā ar vietējo brīvības kustību īsā laikā ieņēma stratēģiski svarīgus reģionus. Konflikts beidzās pēc Pakistānas austrumu štāba kapitulācijas — 16. decembrī tika parakstīts kapitulācijas akts, kas formāli noslēdza karadarbību un radīja iespēju Austrumu Pakistānai kļūt par neatkarīgu valsti.

Kapitulācija un neatkarība

Kara beigas fiksē 1971. gada 16. decembri, kad Pakistānas bruņoto spēku Austrumu pavēlniecība parakstīja 1971. gada kapitulācijas dokumentu. Parakstīšanas ceremonijā oficiāli piedalījās abu pušu augstie virsnieki — kapitulācijas akts tika nodots Indijas komandierim, un pēc tam tika izsludināta Bangladešas de facto neatkarība. Jāatzīmē, ka Bangladeša bija pasludinājusi neatkarību jau 1971. gada 26. martā, taču neatkarības noslēgums starptautiskā un praktiskā līmenī notika pēc decembra notikumiem.

Sekojošās sekas, upuri un ieslodzītie karagūstekņi

Kara sekas bija plašas un ilgstošas. Indijas spēki pēc kapitulācijas saņēma lielu skaitu pretinieka karavīru gūstā. Novērtējumi par aizturēto skaitu atšķiras: bieži minēti aptuveni 90 000–97 000 Pakistānas karavīru un paramilitāro vienību karavīru, kuri nonāca Indijas kontrolē. Dažos avotos tiek minēts arī civilo internēto personu skaits; precīzs sadalījums var atšķirties atkarībā no avota.

Cilvēku upuru skaits un cilvēktiesību pārkāpumu apjoms Austrumu Pakistānā ir plaši apspriests un arī daļēji pretrunīgs. Bangladešas valdība un daudzi pētnieki aprēķina, ka kara un apspiešanas laikā gāja bojā simtiem tūkstošu līdz vairāk nekā miljonam cilvēku; citas neatkarīgas aplēses sniedz atšķirīgus skaitļus. Dokumentētas ir arī plaša mēroga masu izvarošanu un citas smagas cilvēktiesību pārkāpumu formas, par ko vēlāk notika plašas juridiskas un vēsturiskas diskusijas.

Refugee krīze bija milzīga — Indija uzņēma vairākus miljonus bēgļu, kas vēl vairāk ietekmēja reģiona politiku un ekonomiku. Starptautiskā reakcija bija mainīga: PSRS atbalstīja Indiju, bet ASV un Ķīna nodrošināja diplomātisku atbalstu Pakistānai.

Starptautiskās un ilgtermiņa sekas

Rezultātā 16. decembra notikumi izraisīja Pakistānas ģeogrāfisko un politisko pārveidi — radās neatkarīga Bangladeša. Šis konflikts mainīja Dienvidāzijas varu samērus un ietekmēja turpmāko reģionālo drošību un attiecības. 1974. gadā Bangladeša tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā, un daudzas valstis pakāpeniski atzina tās neatkarību.

1971. gada karš un Bangladešas neatkarības cīņa joprojām ir svarīgs elements Dienvidāzijas vēsturē — tas ietekmēja politiku, sabiedrību un cilvēku dzīves desmitgadēm vēlāk, kā arī radīja būtiskus precednentus starptautiskajai humānai un drošības politikai.

Rietumu un padomju iesaistīšanās

Padomju Savienība nostājās Bangladešas pusē un kara laikā atbalstīja Indijas armiju un Mukti Bahini. Padomju Savienība uzskatīja, ka Bangladešas neatkarība vājinās tās konkurentu - ASV un Ķīnas - pozīcijas. PSRS deva Indijai garantijas, ka gadījumā, ja radīsies konfrontācija ar ASV vai Ķīnu, tā veiks pretpasākumus. Šis apliecinājums tika iekļauts 1971. gada augustā parakstītajā Indijas un Padomju Savienības draudzības līgumā.

Amerikas Savienotās Valstis atbalstīja Pakistānu politiski un ar piegādēm. Prezidents Ričards Niksons un viņa valsts sekretārs Henrijs Kisindžers baidījās no Padomju Savienības ekspansijas Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā. Pakistāna bija cieša Ķīnas Tautas Republikas sabiedrotā, ar kuru Niksons bija risinājis sarunas par tuvināšanos. Niksons 1972. gada februārī plānoja apmeklēt Ķīnu. Niksons baidījās, ka Indijas iebrukums Rietumpakistānā ļautu Padomju Savienībai kontrolēt šo reģionu. Tas nopietni iedragātu Amerikas Savienoto Valstu pozīcijas pasaulē un Amerikas jaunā klusējošā sabiedrotā - Ķīnas - pozīcijas reģionā. Lai pierādītu Ķīnai ASV kā sabiedrotā bona fides, Niksons nosūtīja Pakistānai militārās piegādes, novirzot tās caur Jordāniju un Irānu, vienlaikus mudinot Ķīnu palielināt ieroču piegādes Pakistānai. Niksona administrācija arī ignorēja saņemtos ziņojumus par Pakistānas armijas "genocīda" darbībām Austrumu Pakistānā, jo īpaši Blood telegrammu. Tas izraisīja plašu kritiku un nosodījumu gan Kongresā, gan starptautiskajā presē. Amerikas Savienotās Valstis ANO Drošības padomē iesniedza rezolūciju, kurā aicināja Indiju un Pakistānu izbeigt uguni un izvest bruņotos spēkus. Padomju Savienība to uzlika veto. Turpmākajās dienās Niksons un Kisindžers centās panākt, lai Indija atkāpjas, bet viņiem tas neizdevās.

Prezidents Niksons lūdza Irānu un Jordāniju nosūtīt savus iznīcinātājus F-86, F-104 un F-5, lai palīdzētu Pakistānai.

Kad Pakistānas sakāve austrumu sektorā šķita droša, Niksons Bengālijas līcī izvietoja lidmašīnu bāzes kaujas grupu, ko vadīja lidmašīnu bāzes kuģis "USS Enterprise". Enterprise un tā eskorta kuģi ieradās 1971. gada 11. decembrī. Saskaņā ar Krievijas dokumentālo filmu Apvienotā Karaliste nosūtīja uz līci lidmašīnu bāzes kaujas grupu, ko vadīja lidmašīnu bāzes kuģis HMS Eagle.

6. decembrī un 13. decembrī Padomju flote no Vladivostokas nosūtīja divas ar kodolraķetēm bruņotas kreiseru un iznīcinātāju grupas un zemūdeni, kas no 1971. gada 18. decembra līdz 1972. gada 7. janvārim pavadīja ASV 74. operatīvo grupu Indijas okeānā. Padomju Savienībai bija arī kodolzemūdene, kas palīdzēja novērst draudus, ko Indijas okeānā radīja USS Enterprise operatīvā grupa.

Asins telegramma

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija 1971. gada Indijas un Pakistānas karš?

J: Cik ilgi ilga bija šī kara darbība?

J: Kur Indijas un Pakistānas spēki karoja kara laikā?

J: Kad karš faktiski beidzās?

J: Kas notika pēc kapitulācijas?

Jautājums: Cik daudz Rietumpakistānas iedzīvotājus Indija saņēma gūstā kā karagūstekņus?

Vai 1971. gada Indijas un Pakistānas karš tiek uzskatīts par vienu no īsākajiem kariem vēsturē?

Meklēt pēc burta