Rietumpakistāna: vēsture, administrācija un sabrukums (1955–1971)

Vēsture

Rietumpakistāna (angļu: West Pakistan) tika izveidota 1955. gada 14. oktobrī, īstenojot tā saukto "Vienas vienības" (One Unit) politiku — rietumu spārna provinces, štatus un cilšu apgabalus apvienojot vienā administratīvā vienībā. Provinci veidoja divpadsmit apgabali, un provinces galvaspilsēta bija Lahore. Mērķis bija radīt politisku un administratīvu paritāti starp valsts austrumu un rietumu daļām un samazināt administratīvos izdevumus, taču šī konsolidācija arī maskēja reālās etniskās un valodiskās atšķirības rietumos.

Austrumu reģionā — Austrumbengālijas province — 1955. gadā tika pārdēvēta par Austrumpiekrastianu, un provinces galvaspilsēta atradās Dakkā. Federālā valdība sākotnēji atradās Karači, bet 1959. gadā daļa valsts varas pārcēlās uz Rāvalpindi (kā pagaidu risinājums, kamēr tika celta Islamabada); dažas federālas institūcijas laiku pa laikam rīkoja sesijas arī Austrumpakistānā.

Administrācija un iekšējās problēmas

Oficiālā ideja par "Vienas vienības politiku" bija uzskatāma par administratīvu reformu, kas samazinātu izdevumus un mazinātu provinču aizspriedumus. Reālajā dzīvē Rietumpakistāna bija daudzveidīga: tajā dzīvoja dažādas tautības un runāja daudzas valodas — piemēram, Punjabi, Sindhi, Pashto, Balochi un citi, kā arī migrantu grupas (muhadžiri). Administratīvi province tika iedalīta vairākos apgabalos un rajonos, ar gubernatora, valdības un likumdošanas institūcijām, taču centrālā varas tendence uz konsolidāciju radīja spriedzi starp reģioniem un centrālo valdību.

Situācija saasinājās pēc 1958. gada militārā apvērsuma, kad civilo institūciju rēķins tika ierobežots — galveno ministru amati tika atcelti, un izpildvara Rietumpiekrastānā nonāca ciešākā kontro­lē pie centrālā režīma. Vēlākās desmitgadēs valsts pārvaldē dominēja militāri vadīti režīmi (piemēram, ģenerālis Ayub Khan un vēlāk ģenerālis Yahya Khan), kas centralizēja varu un izmantoja ārkārtas pilnvaras.

Sabrukums un konflikts (1970–1971)

Par spīti centieniem radīt mākslīgu vienotību, politiskās domstarpības starp rietumu un austrumu spārniem palielinājās. 1970. gada 1. jūlijā prezidents Yahya Khan formāli atcēla One Unit sistēmu un likvidēja Rietumpakistānas provinci, atjaunojot atsevišķas provinces rietumos. Tomēr šis solis neatrisināja politiskās krīzes būtību.

1970. gada decembrī notikušajās vispārējās vēlēšanās Mudžibura Rahmana vadītā Awami līga ieguva absolūto vairākumu vietu parlamentā (vairāk nekā pusi vietu, īpaši iegūstot gandrīz visas Austrumpiekrānas — t.i., Austrumu Pakistānas — vietas). Awami līga pieprasīja plašāku autonomiju (jeb pašpārvaldi) Austrumu Pakistānai saskaņā ar savu politisko programmu, bet centrālā militārā vadība kavēja varas nodošanu, kas vēl vairāk eskalēja konfliktu.

1971. gada 25. martā sākās militāra īstenota represiju sērija Austrumu Pakistānā — pazīstama kā Operācija Searchlight — kas izraisīja plašu vardarbību pret iedzīvotāju civiliem iedzīvotājiem un radīja milzīgu Bēgļu krīzi. Pretinieka reakcija Austrumu Pakistānā izveidoja bruņotu pretestību, ko vadīja Mukti Bahini, un konflikts pārauga pilsoņu karā starp Pakistānas bruņotajiem spēkiem un bengāļu neatkarības spēkiem.

Bēgļu straumes uz Indiju un plašais cilvēktiesību pārkāpumu apjoms noveda pie starptautiskas nosodīšanas un galu galā arī pie Indijas militāras iejaukšanās 1971. gada decembrī. Pēc dažām intensīvām kara nedēļām Pakistānas armija Austrumu frontē padevās, un 1971. gada 16. decembrī Austrumu Pakistāna kļuva par neatkarīgu valsti — Bangladešu. Šādi termins "Rietumpakistāna" zauda jēgu kā politiska vienība.

Sekas un atbalsis

Notikumu sekas bija dziļas: politiskā karte Dienvidāzijā mainījās, miljoniem cilvēku joprojām izjuta bēgļu traumas un pārmaiņas sociālajā struktūrā, un starptautiskā sabiedrība sāka citādi vērtēt reģiona iekšpolitiku un cilvēktiesību aizsardzību. Bangladešas neatkarība kļuva par jaunu valsti ar plašu starptautisku atzīšanu, bet Pakistānas iekšpolitiskā struktūra pēckara periodā piedzīvoja būtiskas reformas un pārkārtojumus.

Rietumpakistānas periods un tā sabrukums ir svarīgs stāsts par to, kā administratīvas reformas, etniskās atšķirības un centralizēta vara var novest pie dziļām politiskām krīzēm un bruņotiem konfliktiem. Tas arī atgādina par vajadzību līdzsvarot reģionālo autonomiju ar valsts vienotību un par cilvēktiesību aizsardzības nozīmi politisku strīdu laikā.

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauca 1955. gada 14. oktobrī izveidoto provinci?

J: Kur atradās Rietumpiekrastes provinces galvaspilsēta?

J: Kāds bija "vienas vienības politikas" mērķis?

Jautājums: Kad prezidents Jahja Hans likvidēja Rietumpākstānas provinci?

Jautājums: Kurš ieguva vairākumu parlamentā 1970. gada decembrī notikušajās vispārējās vēlēšanās?

Meklēt pēc burta