Rietumpendžaba bija bijusī Pakistānas province, kas pastāvēja no 1947. līdz 1955. gadam. Provinces platība bija 160 622 kvadrātkilometri (62 017 kvadrātkilometri), ieskaitot lielāko daļu pašreizējās Pendžabas provinces un Islamabadas galvaspilsētas teritoriju, bet neiekļaujot bijušo Bahavalpuras kņazistes teritoriju. Galvaspilsēta bija Lahores pilsēta, un provinci veidoja četri departamenti (Lahore, Sargodha, Multan un Rawalpindi). Province robežojās ar Indijas austrumu Pendžabas štatu austrumos, Bahavalpuras kņazisti dienvidos, Beludžistānas un Sindas provincēm dienvidrietumos, Haiber Pahtunkhvas provinci ziemeļrietumos un Azad Džammu un Kašmiru un okupēto Kašmiru ziemeļaustrumos.
Vēsture un izveide
Rietumpendžaba izveidojās Lielbritānijas Indijas sadalīšanas rezultātā 1947. gada dalīšanas (Partition) laikā, kad Pendžabas reģions tika sadalīts starp jaunuzceltajām valstīm — Indiju un Pakistānu. Rietumpendžaba aptvēra tās teritorijas, kur 1947. gadā lielākoties dzīvoja musulmaņi un kuras nonāca Pakistānas sastāvā. Provinces administratīvais ietvars un sadalījums lielā mērā balstījās uz iepriekšējā britu pārvaldītā Pendžabas struktūru, taču pēc neatkarības bija jāsaskaras ar drakoniskām demogrāfiskām pārmaiņām un masveida iedzīvotāju pārvietošanos.
Demogrāfija un migrācijas
Partition rezultātā notika milzīgas iedzīvotāju kustības: musulmaņi no austrumu Pendžabas devās uz Rietumpendžabu, kamēr hindūši un sikh iedzīvotāji masveidā aizbrauca uz Indiju. Šīs migrācijas būtiski mainīja provinces etnisko sastāvu — Rietumpendžaba kļuva par etniski vairāk vienveidīgu, ar vairākumu musulmaņu. Valodas ziņā plaši izplatīta bija pendžabu valoda, bet administrācijā un izceļošanas migrantu kopienās šķita arī urdu un citi reģionālie dialekti.
Ekonomika un infrastruktūra
Ekonomiski Rietumpendžaba bija un joprojām ir viena no Pakistānas svarīgākajām lauksaimniecības zonām. Īpaši nozīmīga bija irrigācija — lielā daļa zemes bija iekļauta kanālu sistēmā, kuru 19. un 20. gadsimta sākumā izveidoja britu koloniālā pārvalde (kanālu kolonijas). Galvenie lauksaimniecības produkti bija kvieši, cukurniedres un kokvilna. Turklāt provinci raksturoja nozīmīgas rūpniecības un tirdzniecības aktivitātes pilsētās, piemēram, Lahore (kultūras un izglītības centrs), Rawalpindi (militārais un loģistikas centrs), Multan un Sargodha.
Administrācija un teritoriālais statuss
Administratīvi Rietumpendžaba bija sadalīta departamentos/divīzijās, no kurām galvenās minētas sākotnējā aprakstā: Lahore, Sargodha, Multan un Rawalpindi. Daļa teritoriju — piemēram, Bahavalpuras kņaziste — sākotnēji bija princely state (kņazistes) statusā, kas formāli nebija iekļauta Rietumpendžabas provinces tiešajā pārvaldībā, bet ietekmēja reģiona politisko karti.
Izjukšana un pēctecība
1960. gads nav tieši saistīts ar Rietumpendžabas pastāvēšanas laiku — svarīgs pagrieziena punkts bija 1955. gada administratīvā reforma (One Unit), kad vairākas Rietummadeju provinces tika apvienotas vienā kopīgā administratīvā vienībā — West Pakistan. Šī reforma de facto izbeidza atsevišķo Rietumpendžabas provinces pastāvēšanu kā autonomu administratīvu vienību. Vēlāk, 1970. gados, One Unit sistēma tika atcelta un pašreizējās provinces (tostarp mūsdienu Pendžabas) atjaunotas, tādējādi Rietumpendžabas teritoriālais mantojums turpināja pastāvēt kā daļa no plašākas Pendžabas provinces.
Mantojums
Rietumpendžabas nozīme ir gan vēsturiska, gan kultūrvēsturiska: tas bija reģions, kur koncentrējās administrācija, izglītība, kultūra un lauksaimniecība Jaunās Pakistānas pirmajos gados. Mūsdienu Pendžabas province pārņem lielāko daļu Rietumpendžabas teritoriālā un institucionālā mantojuma, savukārt Lahore joprojām saglabā lomu par reģiona galveno pilsētu.
