Iespiešana (presē) bija piespiedu rekrutēšanas forma, ko izmantoja, lai piespiestu vīriešus dienēt flotē. Tā sākotnēji izmantoja galvenokārt kara laikā, kad bija liela nepieciešamība pēc pieredzējušiem jūrniekiem. Cilvēki, kurus "piespieda" iestāties flotē, parasti bija jauni vīrieši — zvejnieki, kuģu apkalpes locekļi, ostu darbinieki un reizēm pat uz ielas sastaptie vīrieši, kurus preses bandas uzskatīja par piemērotiem dienestam. Kāds flotes virsnieks vai viņa pārstāvis vadīja preses bandu un piespieda vīriešus doties uz kara kuģiem, kur viņi tika reģistrēti un spiesti dienēt par jūrniekiem. Viņu ģimenes (ja viņiem bija ģimenes) reti zināja, kur viņi tika aizvesti, un informācijas plūsma uz mājām bieži bija ilga vai neregulāra.

Kā tas notika praksē

Preses bandas sastāvēja no flotes virsnieku uzraudzītiem bruņotiem vīriešiem — bieži vien jūras kājniekiem vai zemākstāvošajiem virsniekiem. Viņi patrulēja ostas apkārtnē, viesnīcās, krodziņos un citās vietās, kur savācās jūrnieki. Ja bandai izdevās uzzināt par potenciālo kandidātu, to varēja arestēt bez iepriekšēja brīdinājuma vai tiesas lēmuma. Nereti izmantoja arī izsekošanu uz kuģiem vai sabiedriskām vietām, un dažkārt sekoja vardarbība un pretestība. Lai gan daži vīrieši tika identificēti kā dezertētāji vai bezdarbnieki, bieži vien kritēriji bija vaļīgi, un presēšana skāra arī tos, kas to nebija pelnījuši.

Juridiskie un sabiedriskie aspekti

17., 18. un 19. gadsimta sākumā Karaliskajā flotē tā bija ierasta prakse. Presēšana bija Kontroles instrumenta daļa, ko varēja atbalstīt ar valsts rīkojumiem vai flotes praksi, tomēr tās likumība un ētika regulāri tika kritizēta. Daudzi sabiedrībā, amata brāļi un arī politiķi uzskatīja, ka piespiedu rekrutēšana ir netaisna un bīstama, jo tā grauj sabiedrības uzticību un rada plašas sociālas problēmas pilsētās un zvejnieku kopienās.

Pretestība, skandāli un starptautiskas sekas

Pretestība pret presēšanu bieži bija tieša: vietējie iedzīvotāji mēģināja slēpt savus vīriešus, organizēja sargus pie ostām vai pat uzbruka preses bandām. Presēšana izraisīja arī politiskas diskusijas un dažkārt Lielbritānijas parlamentā notika mēģinājumi to ierobežot vai regulēt. Starptautiskā mērogā šī prakse radīja spriedzi, īpaši ar valstīm, kuru pilsoņus britu jūrai mēdza piespiest — viens no labi zināmiem incidentiem, kas izraisīja plašu sašutumu un diplomātiskas krīzes, bija konflikts starp britu un ASV atsevišķos gadījumos, kuros britu kuģi mēģināja noņemt cilvēkus no amerikas kuģiem.

Samazināšanās un atcelšana

Pēc Napoleona kariem vajadzība pēc lielām jūras kara pavēlniecības apakšvienībām samazinājās, un Karaliskā flote pakāpeniski samazināja presēšanas izmantošanu. Turpmākajos gadsimtos prakse pakāpeniski izzuda, daļēji tāpēc, ka pieauga brīvprātīgās rekrutēšanas iespējas, uzlabojās darba apstākļi un publicētais sašutums pret piespiedu metodēm radīja politisku spiedienu tās apturēt.

Sekas kopienām un mantojums

Presēšana atstāja dziļas pēdas ostu pilsētu un zvejnieku ciematu dzīvē: ģimenes zaudēja iztikas avotus, kopienas izjuta bailes no pēkšņas vīriešu pazušanas, un attiecības starp floti un civiliedzīvotājiem bieži bija saspringtas. Mūsdienu vēstures pētījumi aplūko presēšanu gan kā militāru nepieciešamību savās kontekstās, gan kā piemēru valsts varas ļaunprakses un pilsoņu brīvību konfliktam.