Velsas princis Henrijs Frederiks (1594. gada 19. februāris – 1612. gada 6. novembris) bija vecākais dēls un tronmantinieks karaļa Džeimsa I un VI un Dānijas princeses Annas. Viņa vārds radies, godinot gan vectēvu Henriju Stjuartu, lordu Darnliju, gan Dānijas karaļu Frederiku II.
Agrīnā dzīve un izglītība
Henrijs Frederiks dzimis 1594. gada 19. februārī Skotijā (starp vēsturiskajām liecībām minēta Stirlingas pils). Kā vecākais princis viņš jau no bērnības saņēma rūpīgu izglītību un militāru apmācību. Lielu uzmanību pievērsa gan klasiskajām zinātnēm un valodām, gan jāšanai un kaujas mākslai — prasmes, kas tolaik tika uzskatītas par piemērotām iespējamajam monarham. Henrijs tika uzskatīts par spožu, enerģisku un populāru jaunekli, kuru sabiedrība un daudzi politiķi redzēja kā cerīgu protestantu līderi nākotnē.
Tituli un oficiālās funkcijas
Par Velsas princi Henrijs tika iecelts un investēts ar tradicionālajiem tituliem, kas tolaik bija saistīti ar troņa mantinieka stāvokli. Viņa publiskā loma iekļāva reprezentatīvas uzstāšanās, militāras parādes un patronāžu mākslām un sportam. Nozīmīga vieta viņa tēla veidošanā bija arī jaunās dzejnieku un mākslinieku intereses, kas bieži veltīja darbus princim.
Nāvessakarības un sekas
Henrijs Frederiks tika uzskatīts par spožu sava tēva troņa mantinieku. Tomēr 1612. gadā viņš saslima ar vēdertīfu un pēc īsas slimības mira 18 gadu vecumā 1612. gada 6. novembrī. Viņa priekšlaicīgā nāve smagi skāra karalisko ģimeni un valstī izraisīja plašu nožēlu — Henrijs bija ieguvis lielu tautas simpātiju.
Jo īpaši nozīmīga bija politiskā sekas: tā kā Henrijs nomira pirms tēva, Anglijas un Skotijas troņa pārmantošana pārgāja viņa jaunākā brāļa Čārlza rokās, kurš vēlāk kļuva par karali Čārlzu I.
Mantojums
Princis Henrijs pēc nāves kļuva par simbolu nacionālajai sērošanai un tika pieminēts daudzos memoriālos darbos un ceremonijās. Viņa kapa vieta atrodas Vestminsteras abatijā, kur viņam veltīja kapavietu un memoriālos pieminekļus.
Vairākas vietas Virdžīnijas kolonijā tika nosauktas par godu princim Henrijam pirms un pēc viņa nāves — piemēram, Henrico apgabals un Henricus (bija agrīna koloniālā apmetne). Šie nosaukumi liecina par princa prestižu un angļu kolonizācijas ambīcijām jaunos pasaules reģionos.
Henrijs Frederiks tiek atcerēts kā traģisks, bet spilgts pavediens 17. gadsimta Lielbritānijas vēsturē — ja viņš būtu nodzīvojis un valdījis, valsts, iespējams, būtu gājusi citā politiskā kursā. Viņa dzīve un priekšlaicīgā nāve joprojām ir temats vēsturnieku pētījumos un kultūras piemiņās.
