Himalaju monals, Lophophorus impejanus, ir pazīstams arī kā Impeyan monals vai fazāns. Tas ir fazānu dzimtas (Phasianidae) putns. Tā atklājējs Lathams savā "Vispārējā putnu vēsturē" (1821) rakstīja: "Monals dzīvo Indijā, bet nav plaši sastopams, jo no Hindustānas ziemeļu daļas kalniem uz Kalkutu tiek atvests kā retums. Lady Impey ar lielām izredzēm uz panākumiem mēģināja dažus no tiem pārvest uz Angliju, bet pēc divu mēnešu dzīves uz kuģa tie saslima ar citiem mājputniem un nomira".

Tas ir Nepālas nacionālais putns, kur to dēvē par danfu (vai danfe), un tas bieži tiek pieminēts nepāliešu dziesmās. Tas ir arī valsts putns Utarakhandā, Indijā. Kašmirā tas ir strīdīgās teritorijas valsts/reģionālais putns.

Izskats

Himalaju monals raksturo spēcīga dzimumu dimorfisms. Tēviņi ir krāšņi — ar dzirkstošu, metālisku krāsu gammu, kurā mijas zili, zaļi, violeti un sudrabaini toņi; raksturīga oro vai pūļa formas spīdīga gala ķivere/kreste. Mātītēm ir neuzkrītošāka, brūna un maskējoša spalvu krāsa ar gaišākiem plankumiem, kas nodrošina kamuflāžu ligzdošanas laikā. Putna augums var sasniegt aptuveni vidēju fazānu lielumu, tēviņiem parasti ir garāks asteņa spalvu komplekts.

Izplatība un biotops

Monals apdzīvo Himalaju kalnu joslas augstākās daļas — no Pakistānas un Indijas ziemeļiem cauri Nepālai un Butānai līdz rietumu Ķīnas reģioniem. To parasti sastop mežainās kalnu nogāzēs, alpu pļavās un krūmājos, bieži augstumos no apmēram 2 000 līdz vairāk nekā 4 000 metriem virs jūras līmeņa, atkarībā no sezonas un reģiona.

Uzturs un uzvedība

Himalaju monals ir visēdājs — to uzturā ietilpst sēklas, ogas, kāti, saknes, sīpoliņi un dažādi bezmugurkaulnieki (insekti, tārpi). Tas rosīgi meklē barību, šķirojot augsni un koku skuju spārnas, izmantojot knābi un kājas. Parasti dzīvo pa pāriem vai nelielās grupās, bet attiecību modeļi var atšķirties sezonāli. Putni var būt kautrīgi un izvairīties no cilvēka klātbūtnes, taču vietās, kur tie ir ierasts redzēt, dažkārt būs mierīgāki.

Vairošanās

Pavasarī tēviņi demonstrē krāšņus izrādījumus, lai piesaistītu mātītes. Ligzda parasti ir vienkārša — neliels iedobums augsnē, izklāts ar zāli vai lapsām, slēpts zem krūma vai starp akmeņiem. Mātīte dēj vairākas olas, parasti 3–5, un inkubāciju veic galvenokārt mātīte. Paaudzes audzēšana notiek uz zemes, tāpēc mazuļiem nepieciešama laba kamuflāža un klusa piegludināšanās no pieaugušajiem.

Saglabāšana un draudi

Lai gan Lophophorus impejanus starptautiskajos sarakstos plaši tiek uzskatīts par sugu, kuras statuss nav kritisks, vietām populācijas samazinās. Galvenie draudi ir:

  • dzīvotņu zudums un fragmentācija (mežu izciršana, zemes izmantošanas maiņa);
  • nelikumīga medību nast
  • cilvēku piekļuve kalnu zonām un savvaļas sugu traucēšana;
  • klimata pārmaiņu efekti, kas maina piemērotu dzīvotņu augstuma joslas.

Dažās valstīs suga ir aizsargāta ar likumu un iekļauta nacionālos dabas rezervātos. Nepālā monals kā nacionālais putns bauda īpašu statusu un plašāku sabiedrības interesi par tās saglabāšanu.

Kultūras nozīme

Himalaju monals — vietēji saukts par danfu — ieņem svarīgu lomu Nepālas kultūrā: to piemin tautas dziesmās un folklorā, to izmanto kā simbolu valsts lepnumam. Tā krāšņais izskats un saikne ar kalnu ainavām padara to par biežu motīvu uz pastmarkām, mākslas darbiem un citos simbolos reģionā.

Interesanti fakti

  • Vēsturiskais citāts no Lathama piemin problēmas, kas saistītas ar šo sugu pārvadāšanu jūrā un audzēšanu ārpus dabiskās vides — agrāk saglabāšana un translocēšana bija izaicinājums.
  • Mūsdienās notiek vietējās un starptautiskās pūles sugas uzraudzībai, izglītošanai un aizsardzībai, tostarp aizsargājamo teritoriju uzturēšana un sabiedrības apziņas veicināšana.

Himalaju monals ir viena no vistīkamāk krāšņajām un kultūrvēsturiskajām putnu sugām Himalajos. Lai saglabātu tās populācijas nākotnei, nepieciešama gan dabisko dzīvotņu aizsardzība, gan vietējo kopienu iesaiste un starptautiska sadarbība.