Pret kodolenerģiju vērsta kustība

Daudzi cilvēki, kas ir pret kodolenerģiju, ir pret kodolenerģijas izmantošanu elektroenerģijas ražošanai, jo uzskata, ka kodolenerģija ir bīstama. Viņi uzskata, ka kodolnegadījumu risks ir nepieņemams, un kopumā uzskata, ka radioaktīvos atkritumus nevar droši apglabāt. Daudzi arī uzskata, ka urāna ieguve un kodolenerģijas pārstrāde ir slikta, jo šīs darbības rada risku videi. Japānas kodolnegadījumi 2011. gadā ir "atdzīvinājuši pret kodolenerģiju vērstas kaislības visā pasaulē, nostādot valdības aizsardzības pozīcijās un apdraudot kodolenerģētikas nozares neseno atdzimšanu".

Pret kodolenerģijas izmantošanu vērsta demonstrācija Kolmārā, Francijas ziemeļaustrumos, 2009. gada 3. oktobrī.

Mītiņš pret kodolspēkstacijām 2011. gada 19. septembrī Meidži svētnīcā Tokijā.

Jautājumi

Bažas pret kodolenerģiju

Pret kodolenerģiju noskaņotās grupas uzskata, ka kodolenerģija apdraud cilvēkus un vidi. Tas ietver risku veselībai un kaitējumu videi, ko rada urāna ieguve, apstrāde un transportēšana, kodolieroču izplatīšanas risku, neatrisināto kodolatkritumu problēmu un turpmāku nopietnu avāriju iespējamību. Pret kodolenerģiju noskaņotie kritiķi uzskata, ka kodolenerģija ir bīstams un dārgs veids, kā vārīt ūdeni, lai ražotu elektrību.

Kodolenerģijas pretinieki norāda uz saikni starp kodolenerģijas tehnoloģiju starptautisko eksportu un attīstību un kodolieroču izplatīšanu. Kodolenerģijas ražošanas iekārtas un zināšanas var viegli pielāgot kodolieroču ražošanai. Greenpeace uzskata, ka kodolenerģija un kodolieroči ir auguši kā Siamiešu dvīņi.

Atomelektrostacijas ir ļoti dārgas. Ir grūti veikt ticamas izmaksu aplēses, un aplēses par jauniem reaktoriem ASV svārstās no 5 līdz 10 miljardiem ASV dolāru par vienu bloku. Vairākas ievērojamas kredītreitingu aģentūras un investīciju analītiķi uzskata, ka atomelektrostaciju būvniecība ir "riskants bizness".

Pret kodolenerģiju noskaņotās grupas bieži min kodolnegadījumus kā pierādījumu kodolenerģijas bīstamībai. Vispazīstamākā kodolavārija - kļūdaini veikts drošības tests Černobiļas atomelektrostacijā Kijevā, Ukrainā, 1986. gadā - "prasīja vismaz 4056 cilvēku dzīvības un radīja materiālos zaudējumus gandrīz 7 miljardu ASV dolāru apmērā". Avārijas izraisītie radioaktīvie nokrišņi koncentrējās Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas tuvumā, un vismaz 350 000 cilvēku tika piespiedu kārtā pārcelti no šīm teritorijām. Pēc avārijas "Černobiļas radioaktīvo nogulšņu pēdas tika atrastas gandrīz visās ziemeļu puslodes valstīs". Citas nopietnas kodolkatastrofas ir Majaka katastrofa, padomju zemūdenes K-431 avārija, padomju zemūdenes K-19 avārija, avārijas Kalkas upē, Vindskāles ugunsgrēks, Church Rock urāna rūpnīcas noplūde un SL-1 avārija.

Īpaši kopš 11. septembra uzbrukumiem cilvēki ir satraukušies, ka teroristi vai noziedznieki varētu uzspridzināt kodolspēkstaciju un izlaist radioaktīvu materiālu. Būvējot vairāk kodolelektrostaciju, būtu vairāk aizsargājamo mērķu.

Pastāv starptautiska vienprātība par to, ka lietotā kodoldegviela būtu jāuzglabā dziļās ģeoloģiskās apglabāšanas vietās. Tomēr vēl neviena valsts nav atvērusi šādu vietu. Ierosinātās Juka kalna kodolatkritumu glabātuves Nevadā likvidācija ASV atstāj bez plāna izlietotās kodoldegvielas ilgtermiņa uzglabāšanai.

Alternatīvas bez kodolenerģijas

Pret kodolenerģiju noskaņotās grupas parasti apgalvo, ka atkarību no kodolenerģijas var samazināt, īstenojot enerģijas taupīšanas un energoefektivitātes pasākumus. Energoefektivitāte var samazināt enerģijas patēriņu, vienlaikus nodrošinot tādu pašu enerģijas "pakalpojumu" līmeni.

Pret kodolenerģiju noskaņotās grupas atbalsta arī atjaunojamās enerģijas, piemēram, vēja, saules, ģeotermālās enerģijas un biodegvielas, izmantošanu. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras sniegto informāciju atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas ir būtisks energoapgādes portfeļa papildinājums, jo tās veicina pasaules energoapgādes drošību un sniedz iespējas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas.

Prezidents Džimijs Kārters dodas no avārijas vietas Trīs jūdžu salā uz Midltaunu, Pensilvānijas štatā, 1979. gada 1. aprīlis.

Pēc Černobiļas katastrofas pamestā pilsēta Prypiat, Ukrainā. Fonā redzama Černobiļas atomelektrostacija.

Trīs atjaunojamie enerģijas avoti: saules enerģija, vēja enerģija un biomasa.

Darbības pa valstīm

Austrālija

Austrālijā nav nevienas atomelektrostacijas, un pašreizējā Gilardas (Gillard) leiboristu valdība ir pret kodolenerģiju Austrālijā, tāpat kā Zaļo partija, kas pašlaik ir pie varas augšpalātā. Tomēr Austrālijai ir neliels pētniecības reaktors (OPAL) Sidnejā, un tā eksportē urānu. Austrālijā ir 40 % no pasaulē zināmajām urāna atradnēm, kā arī līdzīgas cita potenciālā kodola skaldīšanas reaktoru kurināmā - torija - atradnes, un tā pārdod urānu Kodolieroču neizplatīšanas līguma dalībvalstīm.

Urāna ieguves un eksporta, kā arī kodolenerģijas jautājumi bieži ir bijuši sabiedrisko debašu temats, un pret kodolenerģiju vērstajai kustībai Austrālijā ir sena vēsture. Viss sākās ar 1972.-73. gada debatēm par Francijas kodolizmēģinājumiem Klusajā okeānā, kurās piedalījās vairākas grupas, un 1976.-77. gada debatēm par urāna ieguvi Austrālijā.

Francija

20. gadsimta 70. gados Francijā radās pret kodolenerģiju vērsta kustība, ko veidoja pilsoņu grupas un politiskās rīcības komitejas. Notika daudzi plaši pret kodolenerģiju vērsti protesti un demonstrācijas. Nesen tika rīkotas mērķtiecīgas kampaņas, galvenokārt Greenpeace, un Sortir du nucléaire (Francija) aicināja oficiāli pārbaudīt Areva iekārtu drošību.

Vācija

Pret kodolenerģiju vērstajai kustībai Vācijā ir sena vēsture, kas aizsākās 20. gadsimta 70. gadu sākumā, kad ar plašām demonstrācijām tika novērsta atomelektrostacijas būvniecība Vihlā. Panākumi pret kodolenerģiju Vihlā iedvesmoja pret kodolenerģiju vērstu opozīciju visā Vācijā, citās Eiropas daļās un Ziemeļamerikā.

Apvienotā Karaliste

2008. gada janvārī Apvienotās Karalistes valdība paziņoja par plāniem būvēt jaunas atomelektrostacijas, un pret kodolenerģiju vērstā kustība Apvienotajā Karalistē ir paudusi bažas. Sabiedrība ir nobažījusies arī par kodolieroču izplatīšanu. Daudzas dažādas grupas un indivīdi gadu gaitā ir piedalījušies demonstrācijās un protestos.

Amerikas Savienotās Valstis

Daudzus gadus pret kodolenerģiju vērstajai kustībai Amerikas Savienotajās Valstīs izdevās aizkavēt vai apturēt dažu jaunu atomelektrostaciju celtniecību. Pret kodolenerģiju vērstās kampaņas, kas piesaistīja valsts sabiedrības uzmanību 20. gadsimta 70. gados, bija saistītas ar Kalverta klinšu atomelektrostaciju, Seabruka stacijas atomelektrostaciju, Diablo Kanjonas atomelektrostaciju, Šorehemas atomelektrostaciju un Trīs jūdzes salas avāriju. Jaunākas mērķtiecīgas kampaņas bija saistītas ar Indian Point Enerģijas centru, Oyster Creek kodolspēkstaciju, Pilgrim kodolspēkstaciju, Salemas kodolspēkstaciju, Vermont Yankee kodolspēkstaciju, Idaho Nacionālo laboratoriju, ierosināto atkritumu glabātuvi Yucca Mountain, Hanford Site, Nevadas izmēģinājumu poligonu, Lawrence Livermore National Laboratory un kodolatkritumu transportēšanu no Los Alamos National Laboratory. Daudzas dažādas grupas gadu gaitā ir piedalījušās dažādos protestos un demonstrācijās.

Amerikas Savienotajās Valstīs darbojas vai ir darbojušās vairāk nekā piecdesmit pret kodolenerģiju vērstas grupas. To vidū ir: Abalone Alliance, Clamshell Alliance, Greenpeace USA, Institute for Energy and Environmental Research, Musicians United for Safe Energy, Nevada Desert Experience, Nuclear Control Institute, Nuclear Information and Resource Service, Public Citizen Energy Program, Shad Alliance un Sierra Club.

Daudzi pazīstami zinātnieki un inženieri ir pauduši iebildumus pret kodolenerģiju. To vidū ir: Deivids Frīmens, Džons Gofmans, Amorijs Lovinss, Ardžuns Makhidžani, Gregorijs Minors un Džozefs Romms.

Ietekme uz populāro kultūru

Sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, pret kodolenerģiju vērstās idejas tika atspoguļotas populārajos plašsaziņas līdzekļos ar tādiem romāniem kā "Fail-Safe" un mākslas filmām kā "Dr. Strangelove" vai: Strangelove: "Kā es iemācījos pārstāt uztraukties un mīlēt bumbu" (1964), "Ķīnas sindroms" (1979), "Silkvuds" (1983) un "Varavīksnes kareivis" (1992).

Jaunākie notikumi

2010. gada 21. aprīlī ducis vides aizsardzības grupu aicināja ASV Kodolenerģijas regulēšanas komisiju izmeklēt iespējamās problēmas AP1000 reaktora konstrukcijā.

2010. gada 24. aprīlī aptuveni 120 000 cilvēku izveidoja cilvēku ķēdi (KETTENreAKTION!) starp atomelektrostacijām Krümmel un Brunsbüttel. Šādā veidā viņi protestēja pret Vācijas valdības plāniem pagarināt kodolenerģijas ražošanas periodu.

2010. gada maijā aptuveni 25 000 cilvēku, tostarp miera organizāciju biedri un 1945. gadā atombumbu pārdzīvojušie, devās aptuveni divu kilometru garā gājienā no Ņujorkas centra uz laukumu pie Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenās mītnes, aicinot izbeigt kodolieroču izmantošanu.

2010. gada septembrī Vācijas valdības politika atkal pievērsās kodolenerģijai, un tas izraisīja jaunu pret kodolenerģiju vērstu noskaņojumu Berlīnē un ārpus tās. Desmitiem tūkstoši vāciešu 2010. gada 18. septembrī ielenca kancleres Angelas Merkeles biroju pret kodolenerģiju vērstā demonstrācijā, kas pēc organizatoru teiktā bija lielākā šāda veida demonstrācija kopš Černobiļas katastrofas 1986. gadā.

2010. gada oktobrī desmitiem tūkstošu cilvēku Minhenē protestēja pret kancleres Angelas Merkeles koalīcijas valdības kodolenerģētikas politiku. Šī bija lielākā pret kodolenerģiju vērstā akcija Bavārijā vairāk nekā divdesmit gadu laikā.

2010. gada novembrī Vācijā notika vardarbīgi protesti pret vilcienu, kas veda pārstrādātus kodolatkritumus. Desmitiem tūkstošu protestētāju pulcējās Dannenbergā, lai paustu savu nostāju pret kravu. Protestu novēršanai tika mobilizēti aptuveni 16 000 policistu.

2010. gada decembrī aptuveni 10 000 cilvēku (galvenokārt zvejnieki, lauksaimnieki un viņu ģimenes) piedalījās protestā pret Jaitapuras kodolenerģijas projektu Indijas rietumu daļā, Maharaštras štatā, Indijas rietumu daļā, un policijas klātbūtne bija spēcīga.

2010. gada decembrī Tacomā (ASV) par sazvērestību un nelikumīgu iejaukšanos tika notiesāti pieci pret kodolieročiem vērsti aktīvisti, tostarp astoņdesmitgadnieki un jezuītu priesteri. Protestējot pret zemūdenes kodolieročiem, viņi 2009. gadā pārgrieza žogus Kitsap-Bangoras jūras spēku bāzē un nonāca teritorijā netālu no Trident kodolgalviņu uzglabāšanas bunkuros. Grupas locekļiem, kad tiks piespriests sods, var tikt piespriests līdz 10 gadiem cietumā.

2011. gada janvārī pieci japāņu jaunieši vairāk nekā nedēļu rīkoja badastreiku pie Jamaguči prefektūras valdības biroja, lai protestētu pret plānotās Kaminoseki atomelektrostacijas būvlaukuma sagatavošanu netālu no vides ziņā jutīgās Seto iekšējās jūras.

Pēc avārijas Fukušimas Daiči atomelektrostacijā Vācijā pastiprinājās pret kodolenerģiju vērstā opozīcija. 2011. gada 12. martā 60 000 vāciešu izveidoja 45 km garu cilvēku ķēdi no Štutgartes līdz Nekarvestheimas spēkstacijai. 14. martā 110 000 cilvēku protestēja 450 citās Vācijas pilsētās, un sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka 80 % vāciešu iebilst pret valdības ierosināto kodolenerģijas izmantošanas paplašināšanu. Angela Merkele 2011. gada 15. martā paziņoja, ka septiņas atomelektrostacijas, kas sāka darboties pirms 1980. gada, uz laiku tiks slēgtas, un šis laiks tiks izmantots, lai izpētītu, kā ātrāk komercializēt atjaunojamo enerģiju.

2011. gada martā Taivānā aptuveni 2000 pret kodolenerģiju vērstu protestētāju rīkoja demonstrāciju, pieprasot nekavējoties pārtraukt salas ceturtās atomelektrostacijas būvniecību. Protestētāji iebilda arī pret plāniem pagarināt trīs esošo atomelektrostaciju darbības laiku.

2011. gada martā vairāk nekā 200 000 cilvēku piedalījās pret kodolenerģiju vērstos protestos četrās lielās Vācijas pilsētās valsts vēlēšanu priekšvakarā. Organizatori to nosauca par lielāko pret kodolenerģiju vērsto demonstrāciju, kādu valsts ir pieredzējusi. Tūkstošiem vāciešu, kas pieprasīja izbeigt kodolenerģijas izmantošanu, 2011. gada 2. aprīlī piedalījās demonstrācijās visā valstī.

Pēc Fukušimas I kodolkatastrofas vides aktīvisti ANO sanāksmē 2011. gada aprīlī "aicināja veikt drosmīgākus pasākumus, lai izmantotu atjaunojamos energoresursus un pasaule nebūtu spiesta izvēlēties starp kodolenerģijas bīstamību un klimata pārmaiņu postījumiem".

Aprīļa vidū divās demonstrācijās Tokijā 17 000 cilvēku protestēja pret kodolenerģiju.

Indijā vides aizstāvji, vietējie lauksaimnieki un zvejnieki jau mēnešiem ilgi protestē pret plānoto Džaitapuras kodolenerģijas projekta sešu reaktoru kompleksu 420 km uz dienvidiem no Mumbajas. Ja to uzbūvētu, tas būtu viens no pasaulē lielākajiem kodolenerģijas kompleksiem. Protesti ir saasinājušies pēc Japānas Fukušimas kodolkatastrofas, un 2011. gada aprīlī divu dienu vardarbīgu mītiņu laikā tika nogalināts viens vietējais iedzīvotājs un vairāki desmiti tika ievainoti.

KETTENreAKTION! in Uetersen, Vācija

Kopš 2011. gada 14. marta septiņi no septiņpadsmit Vācijā strādājošajiem reaktoriem ir uz laiku apturēti 2011. gada Fukušimas I kodolkatastrofas dēļ.

Saistītās lapas

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki ir pret kodolenerģiju?

A: Cilvēki, kas ir pret kodolenerģiju, parasti ir pret kodolenerģijas izmantošanu elektroenerģijas ražošanai, jo uzskata, ka tā ir bīstama un kodolnegadījumu risks ir nepieņemams.

J: Ko daudzi cilvēki uzskata par sliktu urāna ieguves un kodolenerģijas pārstrādes jomā?

A: Daudzi cilvēki uzskata, ka urāna ieguve un kodolenerģijas pārstrāde ir slikti, jo ar šīm darbībām ir saistīti vides riski.

J: Kā 2011. gadā Japānā notikušās kodolavārijas ietekmēja sabiedrības viedokli?

A.: 2011. gada avārijas Japānas kodolspēkstacijās atdzīvināja pret kodolenerģiju vērstas kaislības visā pasaulē, liekot valdībām aizstāvēties un graujot kodolenerģētikas nozares neseno atdzimšanu.

J: Vai ir vēl kādi citi ar kodolenerģiju saistīti riski, kas liek cilvēkiem iebilst pret tās izmantošanu?

Jā, papildus kodolavāriju riskam daudzi cilvēki uzskata, ka radioaktīvos atkritumus nav iespējams droši apglabāt, kas vēl vairāk veicina viņu pretestību kodolenerģijas izmantošanai.

J: Vai ir kāds veids, kā pārliecināties, ka radioaktīvos atkritumus var droši apglabāt?

A: Lai nodrošinātu, ka radioaktīvos atkritumus var droši apglabāt, valdībām ir jāiegulda pētniecībā un attīstībā, lai izstrādātu jaunas drošas apglabāšanas vai uzglabāšanas tehnoloģijas. Turklāt jāievieš noteikumi, lai nodrošinātu, ka apglabāšanas procesā tiek ievēroti atbilstoši drošības protokoli.

Vai ir kādas priekšrocības, kas saistītas ar kodolenerģijas izmantošanu?

A: Jā, neraugoties uz riskiem, kodolenerģijai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālajiem enerģijas avotiem, piemēram, oglēm vai naftu. Tā rada mazāk siltumnīcefekta gāzu nekā tradicionālie avoti, vienlaikus nodrošinot uzticamu elektroenerģijas pamatlodzi par zemu cenu. Turklāt tai nav nepieciešama liela platība zemes, kā saules vai vēja enerģijai, tāpēc tā ir piemērotāka blīvi apdzīvotām teritorijām, kur zemes ir maz.