Turpmāk sniegts saraksts ar smagākajām katastrofām atomelektrostacijās un citās kodoliekārtās visā pasaulē:
Viena no līdz šim smagākajām kodolavārijām bija Černobiļas katastrofa, kas notika 1986. gadā Ukrainā. Šajā avārijā tieši gāja bojā 30 cilvēki, kā arī tika nodarīti zaudējumi īpašumam aptuveni 7 miljardu ASV dolāru vērtībā. Pētījumā, kas publicēts 2005. gadā, tika lēsts, ka no avārijas izraisītā vēža mirstības, kas saistīta ar šo avāriju, mirst vēl līdz 4000 cilvēku, kuri bija pakļauti ievērojamam radiācijas līmenim. Avārijas izraisītie radioaktīvie nokrišņi koncentrējās Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas teritorijās. Aptuveni 350 000 cilvēku drīz pēc avārijas tika piespiedu kārtā pārcelti no šīm teritorijām.
Papildinformācija par Černobiļu
Černobiļas avārija tika INES skalā novērtēta ar 7. līmeni (visnopietnākā kategorija). Tika uzcelts pagaidu "sarkofāgs", bet vēlāk (2016) virs reaktora novietoja jaunu drošības konstrukciju — New Safe Confinement, kas samazināja radiācijas noplūdes risku un ļāva sākt ilgtermiņa demontāžu un atkritumu apsaimniekošanu. Ilgtermiņa veselības ietekme joprojām tiek pētīta; pastāv atšķirīgas aplēses par kopējo papildu nāves gadījumu skaitu, jo daļa rezultātu ir atkarīgi no modeļu pieņēmumiem par starojuma ekspozīciju un datu kvalitāti.
Citas nozīmīgas kodolkatastrofas un avārijas
- Fukushima Daiichi (2011, Japāna) — pēc spēcīga zemestrīces un cunami sekoja vairākas kodolreaktoru kušanas un liela radiācijas noplūde. Notika plaša iedzīvotāju evakuācija; tiešie nāves gadījumi saistībā ar jonizējošo starojumu bija minimāli, tomēr avārijas sociālekonomiskās sekas un ilgtermiņa radiācijas risks rada plašu sabiedrības un veselības ietekmes diskusiju. Šī avārija arī tika novērtēta ar INES 7.
- Kyshtym / Mayak (1957, Padomju Savienība) — rūpnīcas "Mayak" bīstamas radioaktīvās atkritumu noliktavas sprādziens izraisīja plašas teritorijas piesārņojumu. Šis incidents bieži tiek minēts kā INES 6 un bija viens no agrākajiem civilās kodolatkritumu kontroles un slepenības piemēriem, kas atstāja ilgtermiņa sekas vietējām kopienām.
- Windscale (1957, Lielbritānija) — reaktora ugunsnotikums (vēlāk pazīstams kā Sellafield) izraisīja radioaktīvo joda emisiju; tas tika novērtēts kā INES 5. Notikums izraisīja uzlabojumus reaktoru drošībā un noturības procedūrās.
- Three Mile Island (1979, ASV) — daļēja kodolreaktora kušana Pensilvānijā; tiešu nāves gadījumu nav, tomēr avārija būtiski ietekmēja sabiedrisko uztveri par atomelektrostaciju drošumu un izraisīja stingrākas regulatīvās prasības.
- SL-1 (1961, ASV) — laboratorijas reaktora eksplozija Idaho novadā, trīs darbinieku nāve; avārija ir viens no retajiem būtiskiem nāves gadījumiem ASV kodoliekārtu darbībā un ir klasificēta ar INES 4.
Kodolzemūdeņu un militāro vienību avārijas
Dažas no smagākajām kodolkatastrofām un radiācijas avārijām pasaulē pēc bojāgājušo skaita ir bijušas saistītas ar kodolzemūdeņu avārijām. Līdz šim tās visas ir bijušās Padomju Savienības vienības. Padomju laikos un pēc tam tika dokumentēti vairāki nopietni incidenti ar jūras zemūdenēm un to reaktoriem, piemēram, gadījumi, kas saistīti ar K‑19, K‑27, K‑8, K‑278 (Komsomolets) un citām vienībām. Dažos gadījumos avārijas izraisīja radiācijas ietekmi uz apkalpi un vietējām jūras ekosistēmām, kā arī radīja ilgtspējīgas problēmas ar nogrimušu vai nolietotu kodoltehniku jūrā.
Secinājumi — sekas, ietekme un mācības
Kodolavārijas ietekme nav tikai tieši bojāgājušie: tās rada ilgtermiņa veselības riskus (piem., paaugstināts vēža risks), plašas evakuācijas, sociālekonomiskas sekas, atkritumu apsaimniekošanas problēmas un vides piesārņojumu. Avārijas rezultātā ir pieaugušas prasības drošībai, uzlabota regulācija, pastiprināta uzraudzība, izstrādātas starptautiskas ārkārtas reaģēšanas procedūras, kā arī ieguldījumi mūsdienīgās konstrukcijās un drošības sistēmās.
Ir svarīgi atzīt, ka katra incidenta apmēri un sekas tiek plaši pētītas un interpretētas, un dažādos pētījumos var būt nozīmīgas atšķirības aplēsēs. Mūsdienu kodolražošanas nozare liek uzsvaru uz risku samazināšanu, katastrofu gatavību un caurskatāmību, taču neatkarīgi no tehnoloģiskā progresa, cilvēku un dabas faktori joprojām var radīt nepilnības, kurām ir nepieciešama rūpīga pārvaldība un starptautiska sadarbība.

