Matemātikā injektīvā funkcija ir patiess īpašs gadījums attēlojuma f : AB, kurai katram elementam b no kodomēna B ir ne vairāk kā viens elements a no domēna A, tāds, ka f(a) = b. Ekvivalenta, biežāk lietota formulējuma forma ir šāda: f ir injektīva tad un tikai tad, ja jebkuriem a1, a2A no f(a1) = f(a2) seko a1 = a2. Citiem vārdiem, divi dažādi argumenti nevar dot vienādu attēlu.

Injekcijas terminu un ar to saistītos terminus surjekcija un bijekcija ieviesa Nikolajs Burbaki. Pagājušā gadsimta 30. gados viņš un grupa citu matemātiķu publicēja virkni grāmatu par moderno progresīvo matemātiku. Šie termini tagad ir standarta mācību valodā un palīdz precīzi raksturot attēlojumus starp kopām.

Galvenās īpašības

  • Ekvivalences: f injektīva ⇔ ja f(a1) = f(a2) tad a1 = a2 ⇔ katram bB ir ne vairāk kā viens aA ar f(a) = b.
  • Atgriezeniskums uz attēlu: injektīvai funkcijai f no A uz B eksistē kreisā inversā funkcija g : f(A) → A, kas apmierina g(f(a)) = a visiem aA. Šī inversā definē tikai uz attēla f(A).
  • Sastādīšana: ja f un g ir injektīvas, tad arī sastādījums gf ir injektīvs. Ja gf ir injektīvs, tad f noteikti ir injektīva (pretējā virzienā tas nav obligāti).
  • Beigu kopas: ja un B ir galīgas kopas, tad injektīva funkcija no A uz B pastāv tikai ja |A| ≤ |B|. Turklāt, ja |A| = |B|, tad injektīva funkcija ir arī surjektīva un tādējādi bijektīva.
  • Restrikcija un paplašinājums: funkcija, kuras domēns tiek ierobežots uz apakškopu, var kļūt injektīva (piem., xx² nav injektīva uz ℝ, bet ir injektīva uz [0,∞)).

Kā pārbaudīt, vai funkcija ir injektīva

  • Algebrisks pārbaudījums: izvēlieties divus mainīgos a1 un a2, uzstādiet f(a1) = f(a2) un pierādiet, ka no šī vienādības seko a1 = a2. Ja tas vienmēr iznāk, f ir injektīva.
  • Horizontalā līnija (grafiska metode): reālas funkcijas grafiku gadījumā funkcija ir injektīva, ja jebkura horizontāla līnija pāriem koordinātu plaknē krusto grafiku ne vairāk kā vienā punktā.
  • Kreisā inversa meklēšana: mēģiniet uzbūvēt funkciju g tā, lai g(f(x)) = x visiem x domēnā. Ja tāda g pastāv, f ir injektīva.

Piemēri

Injectīvas:

  • f(x) = ax + b uz R, ja a ≠ 0 — lineāra funkcija ar nenulles slīpumu.
  • f(x) = ex uz R — eksponenciālā funkcija, monotoni pieaug.
  • Attēlojums no naturālo skaitļu kopas f(n) = 2n — katram rezultātam atbilst precīzi viens arguments.

Neinjektīvas:

  • f(x) = x² uz R — f(2) = f(−2), tāpēc nav injektīva. Tomēr, ierobežojot domēnu uz [0,∞), tā kļūst injektīva.
  • Trigonometriskās funkcijas, piemēram, sin(x) uz R — vērtības atkārtojas periodiski, tāpēc nav injektīva uz visiem reāliem skaitļiem.
  • Modulo attēlojums f : Z → {0,1,2,3,4}, f(n) = n mod 5 — nav injektīva, jo daudzus dažādus n attēlo vienādā vērtībā.

Saziņa ar surjekciju un bijekciju

Surjektīva funkcija nozīmē, ka katram b no kodomēna B pastāv vismaz viens a ar f(a) = b. Bijekcija nozīmē, ka funkcija ir gan injektīva, gan surjektīva — katram b ir tieši viens a. Dažreiz literatūrā teikts “1-1 function” nozīmē injektīvu funkciju, bet izteikums “1-1 correspondence” parasti nozīmē bijekciju. Tas var radīt neskaidrības, tāpēc uzmanieties ar terminoloģiju.

Kā īsi pierādīt tipisku īpašību

Piemēram, pierādīsim, ka lineāra funkcija f(x) = ax + b ar a ≠ 0 ir injektīva. Pieņemam, ka f(x1) = f(x2) ⇒ ax1 + b = ax2 + ba(x1x2) = 0. Tā kā a ≠ 0, seko x1 = x2, kas pierāda injektivitāti.

Šie skaidrojumi ļauj saprast, kas praktiski nozīmē, ka funkcija ir injektīva, kā to pārbaudīt, un kā tā saistās ar citiem attēlojumu tipiem. Ja vēlaties, varu pievienot papildus formālus pierādījumus, vairāk grafisku ilustrāciju vai konkrētus uzdevumus ar risinājumiem.